Aleksandrs Ņevskis

**Aleksandrs Jaroslavičs (Ņevskis)**
*Алекса́ндр Яросла́вич Не́вский*
Aleksandrs Jaroslavičs (Ņevskis); Алекса́ндр Яросла́вич Не́вский
Vladimiras lielkņazs
	1246. gads — 1248. gads
Priekštecis	Jaroslavs II Vsevolodovičs
Pēctecis	Jaroslavs III Jaroslavovičs
Dzimis	1220. gada 30. maijā; Pereslavļa-Zaļeska
Miris	1263. gada 21. novembrī (43 gadu vecumā); Gorodeca
Dzīvesbiedre	Aleksandra Vrjačislavna
Bērni	Vasilijs Aleksandrovičs; Andrejs Aleksandrovičs; Dmitrijs Aleksandrovičs; Daniels no Maskavas; Jevdokija;
Dinastija	Jurēviču dinastija
Tēvs	Jaroslavs II Vsevolodovičs
Māte	Rjazaņas Feodesija Igorevna
Reliģija	pareizticība

Aleksandrs Ņevskis vai Aleksandrs Jaroslavičs (krievu: Алекса́ндр Яросла́вич Не́вский klausīties (palīdzība·info)) (dzimis 1220. gada 30. maijā, miris 1263. gada 14. novembrī) bija krievu karavadonis, Novgorodas kņazs (1236-1251), Kijevas lielkņazs (no 1249). No 1252. gada Zelta Ordas hans Batijs Aleksandru iecēla par Vladimiras lielkņazu un savu vietvaldi visā Krievijā.

Dzīvesgājums

Dzimis 1220. gadā Pereslavļā-Zaļeskā vietējā kņaza Jaroslava Vsevolodoviča ģimenē, kas 1222. gadā kļuva par Novgorodas kņazu. Pēc tēva atteikšanās no kņaza pienākumiem, 1236. gadā Novgorodas veče ievēlēja Aleksandru Jaroslavoviču par Novgorodas kņazu, kura galvenais uzdevums bija vadīt novgorodiešu karaspēku.

No 1238. līdz 1240. gadam mongoļu valdnieks Batuhans pakļāva krievu kņazu valstis, 1238. gadā par vietvaldi mongoļiem pakļautajās krievu zemēs ieceļot Aleksandra tēvu Vladimiras lielkņazu Jaroslavu, kuram piešķīra varas pilnvarojumu ("jarliku"). 1240. gada vasarā pie kaujā pie Ņevas upes novgorodieši kņaza Aleksandra vadībā sakāva zviedru sirotājus, tādēļ viņu vēlāk sāka dēvēt par Ņevas Aleksandru (Ņevski). Kad 1241. gadā Batuhana karaspēks iebruka Polijā un kaujā pie Ļegnicas sakāva apvienoto poļu kņazu un Vācu ordeņa karaspēku, kņazs Aleksandrs 1242. gadā Ledus kaujā sakāva Tērbatas bīskapa karaspēku.

Romas pāvests Inocents IV atkārtoti vērsās pie kņaza Aleksandra ar piedāvājumu pievienoties Romas katoļu baznīcai un kopīgi uzsākt cīņu pret mongoļiem, par ko liecina divas saglabājušās pāvesta bullas.^[1] Pirmajā vēstulē, kas datēta ar 1248. gada 22. janvāri, pāvests piedāvāja Aleksandram sekot sava tēva Jaroslava piemēram un pāriet katoļu ticībā, kā arī caur Livonijas ordeņa brāļiem dod ziņu pāvestam par mongoļu uzbrukuma draudiem Novgorodai, lai kopīgi varētu "tatāriem vīrišķīgu pretestību izrādīt". Atbildes vēstules teksts nav zināms, bet savā otrajā vēstulē "Naugardijas karalim Aleksandram" (Alexandro, illustri regi Nougardiae), kas datēta ar 1248. gada 15. septembri, pāvests rakstīja: "Tu ar degsmi lūdzi, lai Tevi caur patiesu padevību piepulcina vienotās baznīcas galvai un piedāvā Pleskavas pilsētā uzcelt latīņu katedrāli" (in Pleskowe civitate tua Latinorum Ecclesiam erigere cathedralem). Par savu pārstāvi pāvests šajās sarunās nozīmēja savu legātu Prūsijas arhibīskapu Albertu Zauerbēru, kas gan nenotika sakarā ar viņa konfliktu ar Vācu ordeni. Tādēļ 1251. gadā Novgorodā ieradās divi citi katoļu baznīcas legāti ar pāvesta bullu, tomēr Aleksandrs pārdomāja un atteicās pāriet katoļu ticībā un, iespējams, saņemt Novgorodas (Krievzemes) karaļa kroni no Romas pāvesta. Par Krievzemes karali 1253. gadā kronēja Galīcijas-Volīnijas kņazu Danielu Romanoviču.

Aleksandrs Ņevskis pie Batuhana Sarajā 1263. gadā (19. gadsimta glezna).

Tā vietā Aleksandrs piekrita kļūt par Vladimiras-Suzdaļas lielkņazu un mongoļu hanu vietvaldi visā Krievzemē pēc tam, kad mongoļi 1252. gadā atcēla iepriekšējo vietvaldi Vladimiras lielkņazu Andreju no amata. Par Novgorodas kņazu palika Aleksandra vecākais dēls Vasilijs Aleksandrovičs, kuru 1255. gadā Novgorodas veče padzina, bet tēvs atjaunoja amatā. 1259. gadā Aleksandrs ar tatāru iebrukumu draudēdams, piespieda Novgorodu samaksāt mongoļiem meslus. 1260. gadā par Novgododas kņazu viņš iecēla savu otro dēlu Dmitriju, kas 1262. gadā devās karagājienā uz Tērbatu.

Pēc tam, kad 1262. gadā viņam pakļautajās pilsētās tika nogalināti tatāru meslu vācēji, Aleksandrs lejup pa Volgu devās uz Zelta Ordas galvaspilsētu Saraju uz sarunām ar mongoļu hanu. Sarunu laikā viņš saslima un atceļā nomira 1263. gada 21. novembrī. Viņa mirstīgās atliekas tika apglabātas Vladimiras Kristus dzimšanas klosterī, bet 1724. gadā Pēteris I tās lika pārvest uz Pēterburgu.

Vēsturnieku vērtējums Aleksandram Ņevskim nav viennozīmīgs. No vienas puses, viņš, uzturot draudzīgas attiecības ar Ordas valdniekiem, iespējams, paglābis Krievzemi no totāla mongoļu-tatāru iebrukuma; no otras puses, viņš parādīja sevi, kā cītīgs Ordas nodevu vācējs, kas nežēlīgi sodīja nodokļu nemaksātājus — savus tautiešus. Arī viņa karavadoņa talanti ir tikuši apšaubīti: par Ņevas kauju nav īstas pārliecības, vai tā vispār bijusi, ja bijusi, tad, iespējams, tikai sīka sadursme (skandināvu avotos nav ziņu par šādu kauju). Vienīgā norāde uz to ir "Magnuša rokrakstā".^[2] Ledus kauja uz Peipusa ezera ledus 1242. gadā tāpat izsauc daudz jautājumu, joprojām nav zināma precīza vieta, kur kauja notikusi. Ir skaidrs, ka Ledus kauja notikusi, par to liecina ne tikai hronikas, bet arī fakts, ka 1242. gada vasarā Livonijas ordenis noslēdza ar Novgorodu mieru, atsakoties no visiem iekarojumiem, atbrīvojot novgorodiešu ķīlniekus un sākot gūstekņu apmaiņu. Tomēr kur šī kauja ritēja, joprojām nav zināms.^[3]

Kanonizācija

Drīz pēc Maskavas lielkņaza Ivana IV pasludināšanas par "Visas Krievijas caru" metropolīts Makarijs pasludināja Ņevas Aleksandru par svēto (kanonizēja), kas atbilda tālaika Maskavijas pretenzijām kļūt par dominējošo lielvaru. Tā kā nav saglabājies precīzs Aleksandra Ņevska dzīves laikā veidots attēls, tad visi viņa portreti ir radīti kanonizācijas 16. gadsimtā.

Aleksandra Ņevska vārdā ir nosauktas Krievijas pilsētu ielas un laukumi. Viņš ir Sanktpēterburgas un Petrozavodskas debesu aizbildnis. Par godu kņazam Aleksandram 1825. gadā nosaukta Rīgas Sv. Aleksandra Ņevska pareizticīgo baznīca, kā arī vairākas citas baznīcas citās pilsētās.

Sv. Aleksandra Ņevska ikona (16. gs. atveidojums saskaņā ar ikonogrāfijas tradīcijām)
Kņazs Aleksandrs pieņem pāvesta legātus (1876. gada glezna)
Kņaza Aleksandra Ņevska (vidū) skulptūra monumentā "Tūkstošgadīgā Krievija" Novgorodā (1862)

Atsauces

↑ Горский А. А. Два "неудобных" факта из биографии Александра Невского
↑ Рукописание Магнушa
↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 16. maijā. Skatīts: 2013. gada 17. maijā.

Skatīt arī

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Aleksandrs Ņevskis.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)
Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
Publikāciju apkopojums par Aleksandru Ņevski (krieviski)
Kritisks skats uz Aleksandra Ņevska mitoloģizēšanu (krieviski) Arhivēts 2016. gada 28. augustā, Wayback Machine vietnē.

Šis biogrāfiskais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

Rurika dinastijas valdnieks
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis: Jaroslavs II Vsevolodovičs	Novgorodas kņazs 1236-1240, 1241-1252, 1257-1259	Pēctecis: Dmitrijs Aleksandrovičs
Priekštecis: Jaroslavs II Vsevolodovičs	Perejaslavļas-Zaļeskas kņazs 1246-1263	Pēctecis: Dmitrijs Aleksandrovičs
Priekštecis: Jaroslavs II Vsevolodovičs	Kijevas lielkņazs 1249-1263	Pēctecis: Jaroslavs Jaroslavičs
Priekštecis: Andrejs Jaroslavičs	Vladimiras lielkņazs 1252-1263	Pēctecis: Jaroslavs Jaroslavičs

[1] Горский А. А. Два "неудобных" факта из биографии Александра Невского

[2] Рукописание Магнушa

[3] «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 16. maijā. Skatīts: 2013. gada 17. maijā.

[1]

[2]

[3]