Anšlavs Eglītis

Anšlavs Eglītis;
Anšlavs Eglītis 20. gadsimta 30.gados
Personīgā informācija
Dzimis	1906. gada 14. oktobrī ; Rīga, Krievijas impērija (tagad Latvija)
Miris	1993. gada 4. martā (86 gadi); Losandželosa, ASV
Tautība	latvietis
Vecāki	Viktors Eglītis; Marija Eglīte
Brāļi	Vidvuds Eglītis
Dzīvesbiedre	Veronika Janelsiņa

Anšlavs Eglītis (1906. gada 14. oktobris — 1993. gada 4. marts) bija latviešu rakstnieks, žurnālists un gleznotājs. Rakstnieka Viktora Eglīša dēls.^[1]

Biogrāfija

Anšlavs Eglītis piedzima 1906. gada 14. oktobrī Rīgā, Viktora un Marijas Eglīšu ģimenē. 1. pasaules kara laikā bija bēgļu gaitās Krievijā, atgriezies Latvijā 1918. gadā, sākotnēji ģimene dzīvoja Alūksnē. A. Eglīša māte Marija Krievijā pavadītajā laikā guva plaušu slimību.^[2]

1919. gadā sācis dzīvot Rīgā, sācis mācīties 2. ģimnāzijā un apmeklēt Valdemāra Tones gleznošanas studiju.^[3] 1925. gadā saslimis ar tuberkulozi un devies ārstēties uz Šveici, Leisenes sanatoriju netālu no Ženēvas. Ap to laiku māte mirusi no Krievijā gūtās slimības.^[2] 1926. gadā publicēts Eglīša pirmais dzejolis "Lords".^[2]

1935. gadā absolvējis Latvijas Mākslas akadēmiju un strādājis par zīmēšanas skolotāju. 1936. gadā publicēts pirmais A. Eglīša stāstu krājums "Maestro".^[2] 1938. gadā sācis strādāt laikrakstā "Jaunākās Ziņas", no 1940. līdz 1941. gadam darbojies arī žurnālā "Atpūta". Nodevies arī literārajam darbam. 1944. gada 3. oktobrī devies uz Kurzemi, pēc tam emigrācijā uz Vāciju. Pēc Berlīnes bombardēšanas nodedzis dzīvoklis. Devies uz Šveici.^[4] 1950. gadā pārcēlies uz Kalifornijas štatu ASV. Trimdā sarakstījis ap 50 darbu, publicējies arī ASV presē, recenzējot kinofilmas un teātra izrādes.^[3]

Miris 1993. gada 4. martā no vēža. Ticis kremēts.^[4]

2018. gadā pēc A. Eglīša romāna "Homo novus" motīviem veidota filma, kas apraksta kaislības 30. gadu beigu Rīgas mākslinieku dzīvē. Tapusi par godu Latvija 100.^[5]

2021. gadā Inciema ūdenstornī izveidota ekspozīcija Anšlava Eglīša un ģimenes piemiņai.^[6]

Darbi

Proza

Maestro (1936)
Līgavu mednieki (1939)
Nestundas (1940)
Ģīmetne (1943)
Valdemārs Tone (1944)
Homo novus (1944)
Kazanovas mētelis (1946)
Sīksta dzīvība (1950)
Laimīgie (1952)
Švābu kapričo (1952)
Karuselis (1956)
Misters Sorrijs (1956)
Omartija kundze (1958)
Sveiciens Ofija kundzei (1958)
Ilze (1959)
Malahīta dievs (1961)
Vai te var dabūt alu? (1961)
Divi kāpieni (1961)
Pansija pilī (1962)
Pēdējais radījums (1963)
Trešais zvans (1965)
Nav tak dzimtene (1966 pirmais triloģijā)
Tiesa nāk (1967)
Pēdējais mohikānis (1969)
Cilvēks mežā (1970 otrais triloģijā)
Es nepievienojos (1971)
Lielais mēmais (1972)
Piecas dienas (1976)
Kas izpostīja latvisko stūrīti? (1977)
Cilvēks no mēness (1979)
Vai zini zemi citronas kur zied? (1980 trešais triloģijā)
Es nebiju varonis (1984)
Ciemiņš no dzimtenes (1992)
Adžurdžonga
Bezkaunīgie veči
Čingishana gals
Teoduls Supersakso
Ekrāns un skatuve

Dzejoļu krājumi

Vientulis un dzīrotājs (1938)

Lugas

Kosmo konfirmācija (1943)
Par purna tiesu (1943)
Galma gleznotājs (1946)
Kazanovas mētelis (1947^[7])
Sandra (1953)
Lūdzu ienāciet ser I un II (1974)

Anšlava Eglīša darbu tulkojumi citās valodās

"The Town on Fire" [Uguns pilsēta]: a short story. Trans. Lucy Berzins. The New Word: Latvian monthly magazine for literature and art, 1947, No. 2, pp. 4-11.
Ajurjonga [Adžurdžonga; angļu val.]. Translated from Latvian by L. Parks. Stockholm: Daugava, 1955.
Inimene kuult [Cilvēks no mēness; igauņu val.]. Läti keelest tölkinud Inge Kuutan. Toronto: Estoprint, 1956.
Stāsts angļu tulkojumā publicēts Short Story International, Vol. 2, No. 10, January 1966.
Dschingis Khans Ende [Čingishana gals, vācu val.] Aus dem Lettischen übertragen von Charlotte Torp. Hamburg : Harry v. Hofmann Verlag, 1968.
"Ferdinand and Sybil" [Ferdinands un Sibila], "Please, come in, sir!'" [Lūdzu ienāciet, ser!; lugas angļu val.]. Transl. and introd. by J. Valters. Bridge across the sea: Seven Baltic plays. Edited by Alfreds Straumanis. Prospect Heights, Illinois: Waveland Press, 1983.
"Фараон" [Faraons; stāsts krievu val. ]. Пер. Нины Бать. Даугава, 1988, N 10, с. 73.-89.
"Тридцать третья новогодняя елка" [stāsts; krievu val.] Кино, 1989, No. 12, С. 17.-20.
"Охотники за невестами" [Līgavu mednieki; krievu val. ]. Пер. Леона Гвина. Даугава, 1990, No. 2.—6.
"Портрет" [Portrets; krievu val. ]. Пер. Виолы Ругайс. Родник, 1990, No. 11.-12.
"Рождественский подарок" [Ziemassvētku dāvana; stāsts, krievu val.] Пер. с латыш. В. Дорошенко. Субботний День, 1991, 9 марта.
"Пять дней" [Piecas dienas; romāna fragments krievu val.] Перевела И. Цыгальская. Даугава, 1994, No. 3, С. 51.-55.
"Leo" [luga angļu val.]. Anšlavs Eglītis un Veronika Janelsiņa. Two Plays. Losandželosa: Astra, 1995.
Schwäbisches Capriccio [Švābu kapričo, vācu val.]. Tulk. Berthold Forssman. Guggolz Verlag, 2024.

Piezīmes un atsauces

↑ Viktors Hausmanis. "Anšlavs Eglītis". Rīga : Zinātne, 2005. ISBN 9984767582.
↑ ^2,0 ^2,1 ^2,2 ^2,3 «ANŠLAVS EGLĪTIS». gudrinieks.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 7. novembrī. Skatīts: 2009. gada 18. oktobrī.
↑ ^3,0 ^3,1 «ANŠLAVS EGLĪTIS». gramata21.lv.^{[novecojusi saite]}
↑ ^4,0 ^4,1 «Krimuldas pagasta vēstis». laikraksti.lv.^{[novecojusi saite]}
↑ Homo Novus (2018). Atjaunināts: 2019-03-28
↑ «Anda Buševica: Nestāviet rindās pie muzejiem pilsētas centrā. Brauciet aiz tās robežām!». LA.LV (latviešu). Skatīts: 2022-09-02.
↑ Luga tika sarakstīta Otrā pasaules kara laikā, bet manuskripts palika Latvijā. Trimdā tā tika sarakstīta no jauna un iestudēta latviešu bēgļu teātrī Mērbekā, Vācijā.

Ārējās saites

Anšlavs Eglītis izrades.lv

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Anšlavs Eglītis.

Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)

[1] Viktors Hausmanis. "Anšlavs Eglītis". Rīga : Zinātne, 2005. ISBN 9984767582.

[gud-2] 2,0 ^2,1 ^2,2 ^2,3 «ANŠLAVS EGLĪTIS». gudrinieks.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 7. novembrī. Skatīts: 2009. gada 18. oktobrī.

[g21-3] 3,0 ^3,1 «ANŠLAVS EGLĪTIS». gramata21.lv.^{[novecojusi saite]}

[kr-4] 4,0 ^4,1 «Krimuldas pagasta vēstis». laikraksti.lv.^{[novecojusi saite]}

[5] Homo Novus (2018). Atjaunināts: 2019-03-28

[6] «Anda Buševica: Nestāviet rindās pie muzejiem pilsētas centrā. Brauciet aiz tās robežām!». LA.LV (latviešu). Skatīts: 2022-09-02.

[7] Luga tika sarakstīta Otrā pasaules kara laikā, bet manuskripts palika Latvijā. Trimdā tā tika sarakstīta no jauna un iestudēta latviešu bēgļu teātrī Mērbekā, Vācijā.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]