Baškortostāna

Baškortostānas Republika
	Baškortostānas Republika
	Республика Башкортостан; Башҡортостан Республикаһы
; Karogs	; Ģerbonis
	Platība
- Kopējā	143 600 km²
	Iedzīvotāji
- Kopā	4 104 336
- Blīvums	28,7/km²
- Tautas	krievi (36,1%); baškīri (29,5%); tatāri (25,4%)
Pilsētas	21
Rajoni	54
	Mājaslapa: http://www.bashkortostan.ru/
	Baškortostānas Republika Vikikrātuvē

Baškortostānas Republika (arī Baškīrija^[1]) ir viena no Krievijas Federācijas republikām Volgas federālajā apgabalā. Tā robežojas ar Tatarstānu rietumos, Udmurtiju ziemeļrietumos, Permas novadu un Sverdlovskas apgabalu ziemeļos, Čeļabinskas apgabalu austrumos un Orenburgas apgabalu dienvidos.

Vēsture

Pirmās zināmās apmetnes mūsdienu Baškortostānas teritorijā tiek datētas ar agrīno paleolīta periodu. Urtatube apmetnē pie Karabalikti ezera tika atrasti dažādi akmens rīki, kas tiek attiecināti uz Ašelas kultūru. Dienvidurālos bija augu, dzīvnieku un akmens izejvielu bagātība, kas piesaistīja cilvēkus no dažādiem rajoniem (tai skaitā pietiekami attāliem).

Lielāka cilvēku klātbūtne notika bronzas laikmetā, kad ienāca Abaševas kultūras pārstāvji. Viņiem bija prasmes bronzas instrumentu, ieroču un rotājumu ražošanā, un viņi kļuva par pirmajiem, kas izveidoja pastāvīgas apmetnes reģionā.

Baškīru jātnieks 1812. gada karā

Zelta Ordas sabrukuma periodā 15. gadsimta sākumā tagadējās Baškortostānas teritorijā nodibinājās Nogaju orda, vēlāk ziemeļu daļā arī Kazaņas haniste (1438) un Sibīrijas haniste (1490). Krievijas cariste pēc uzvaras pār Kazaņas hanu (1552) un Sibīrijas hanu (1598) inkorporēja to teritorijas savā valstī. Līdz 1634. gadam Krievijas cari pakļāva arī pārējo Baškortostānas teritoriju. Lai atgūtu tiesības uz saviem zemes īpašumiem un pret piespiedu kristīšanu, notika daudzas vietējo iedzīvotāju sacelšanās (1645, 1662—1664, 1681—1684, 1704—1711/1725). Liela daļa pamatiedzīvotāju tika iznīcināti vai pameta savu zemi. 1708. gadā Kazaņas guberņā izveidoja Ufas vaivadiju, ko 1719. gadā pārdēvēja par Ufas provinci.

Krievijas Impērijas laikā 1744. gadā baškīru zemēs nodibināja Orenburgas guberņu, kurā bija Orenburgas, Ufas un Isetas provinces. Pēdējie baškīru nemieri bija 1755. un 1773.—1775. gadā Pugačova vadītās sacelšanās laikā. Toties 1812. gada kara laikā Krievijas pusē pret Napoleonu cīnījās 28 baškīru pulki ar vairāk kā 4000 kara zirgiem.

1865. gadā Orenburgas guberņas ziemeļu daļā izveidoja Ufas guberņu. Tās teritorijā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā izveidojās vairāki desmiti latviešu koloniju, no kurām lielākās bija Arhlatviešu kolonija, Bakaldīna un Austrumciems.^[2] Austrumciemā no 1884. līdz 1887. gadam par skolotāju strādāja rakstnieks Sudrabu Edžus. 1937. un 1938. gadā PSRS Lielā terora laikā tā dēvētās Latviešu operācijas gaitā tika nogalināti daudzi Baškīrijas latvieši^[3]^[4]^[5] — visi sabiedriski aktīvie cilvēki, turīgākie zemnieki, skolotāji, teju visi darba spējas vecuma vīrieši. Tika slēgtas visas Baškīrijas latviešu organizācijas un skolas.

1917. gada decembrī baškīru kurultajs pieņēma lēmumu dibināt autonomu Baškurdistānu, kuras armija cīnījās pret Sarkano Armiju. Krievijas pilsoņu kara laikā 1919. gada martā padomju valdība izveidoja Baškīrijas Autonomo Padomju Sociālistisko Republiku. 1932. gadā tās teritorijā atklāja naftas atradnes, kuras saka izmantot Otrā pasaules kara laikā. 1990. gada 11. oktobrī izveidotā Baškortostāna deklarēja valstisko suverenitāti, tomēr 1992. gada 31. martā tās valdība parakstīja Krievijas Federācijas līgumu.

Ģeogrāfija

Baškīrijā atrodas daļa no Urālu kalnu dienvidiem un blakus esošajiem līdzenumiem. Republikas platība ir 143 600 kvadrātkilometri. Augstākais punkts — Jamantau kalns (1638 m).

Republikā ir vairāk nekā 13 000 upju. Daudzas upes ir daļa no Eiropas Krievijas dziļūdens transporta sistēmas, kas nodrošina piekļuvi Baltijas un Melnās jūras ostām. Garākās upes ir Belaja (1430 km), Ufa (918 km), Sakmara (760 km) un Ika (571 km). Lielākais ezers — Aslikuls.

Baškortostānas Republika ir viena no Krievijas minerāliem bagātākā teritorijām. Krievijas naftas rezervju reģions un galvenā ieguves vieta. Citi galvenie resursi ir dabasgāze, akmeņogles, melno metālu rūdas, mangāns, hromīts un citi.