Dzintars
- Šis raksts ir par pārakmeņotiem sveķiem. Par citām jēdziena dzintars nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Dzintars ir sacietējuši fosilie sveķi, kas tiek augstu vērtēti to zeltainās krāsas dēļ. Lielākā daļa pasaules dzintara ir 30 — 90 miljonus gadu veca. Kukaiņu esamība dažos dzintara gabalos vedināja romiešus uz domu (kura vēlāk izrādījās patiesa), ka tas kādreiz ir bijis šķidrs un tad noklājis kukaini. Karsējot dzintaru, tas kūst. Dzintars ir izplatīts Baltijas jūrā, arī Latvijas teritorijā. Latvijā dzintaru var atrast Kurzemes piekrastē (galvenokārt Liepājas apkaimē). Senatnē bija pazīstams tikai dzintars no Baltijas jūras austrumu piekrastes, uz kurieni veda Dzintara ceļš.
Mūsdienās dzintaru iegūst dažādās pasaules vietās, katrā raktuvē atrastais dzintars ir atšķirīgs.
Nosaukuma izcelsme
labot šo sadaļuTacita grāmatā "Par Ģermānijas atrašanās vietu un tautām" minēts, ka uz austrumiem no ģermāņiem dzīvojošie aisti dzintaru saukuši par glēsu (latīņu: glesum).[1] Senie ēģiptieši dzintaru dēvēja par sakalu, bet senie romieši par sucinum. Daži valodnieki domā, ka šis nosaukums varētu būt atvasināts no seno baltu (prūšu) dzintara nosaukuma — sukas, sukinis. Latviski tas varētu skanēt kā "sūcinis" (tas, kas izsūcies, norādot uz dabisko sveķu veidošanos). No tā izveidojusies alternācijas forma varēja kļūt par pamatu latīņu nosaukumam. Latviešu vārda sveķi (senās formas — svekas, svakas) arī ir fonētiski tuvas lietuviešu vārdam sakas (sveķi). Franču valodā dzintara nosaukums ir siccin vai ambre jaune, spāņu valodā — ambar, angļu valodā — amber.
Senajā Grieķijā dzintaru dēvēja par elektronu (ar šo vārdu apzīmēja arī zelta un sudraba sakausējumu). Latviešu valodā izveidojies nosaukums dzintars, lietuviešu valodā — gintaras, krievu valodā — янтарь.
Vācu valodā ap 13. gadsimtu dzintara nosaukums bijis Bornstein ('degošais akmens'), ap 16. gadsimtu un vēlāk — Bernstein, Brennstein, arī Bornstein, nīderlandiešu valodā — Barnsteen, poļu valodā — bursztyn. Zviedru valodā dzintara nosaukums ir raf, somu valodā meripihka un igauņu valodā — merevaik (jūras sveķi), lībiešu valodā — elm.
Veidošanās un sastāvs
labot šo sadaļuDzintars ir organiskas izcelsmes minerāls, kas veidojies, pārakmeņojoties sveķiem. Minerāla sastāvā ir 79 % oglekļa, 10 % skābekļa un 11 % ūdeņraža. Parasti kā piemaisījumu satur nelielu daudzumu sēra. Svaigi dzintara sveķi sastāv galvenokārt no gaistošiem komponentiem — terpēniem un pinēna, kā arī cietās daļas — galvenokārt sveķskābēm. Karsta klimata apstākļos no sveķu pilienu virsmas strauji iztvaikojot terpēniem, notika sveķskābju pašoksidēšanās, samazinājās viskozitāte, sveķi sacietēja.[2]
Baltijas dzintars veidojies kainozoja ērā pirms 35 — 60 miljoniem gadu, pārveidojoties sveķiem. Dzintara sveķi izdalījās no priedes (visticamāk, Pinus succinifera) gaisa temperatūrā virs 25 °C. Pēdējos gados zinātnieki atklājuši, ka dzintars veidojies ne tikai no dzintara priedes sveķiem, kā līdz šim uzskatīja, bet arī no citām priežu sugām, kas augušas pirms daudziem miljoniem gadu. Tad plašā Ziemeļeiropas teritorijā bija stabils subtropu — tropu klimats. Karstie un mitrie apstākļi veicināja sveķu izdalīšanos, ko vēl pastiprināja straujš sasilums eocēnā. Šos sveķainos kokus Eridanas upes (mūsdienu Baltijas jūras priekšteces) ūdeņi sanesa deltā. Tolaik mūsdienu Polijas teritorijā atradās sekla jūra, un Eridanas delta atradās mūsdienu Gdaņskas līča vietā. Deltā sveķi uzkrājās anaerobā stāvoklī un vairāku miljonu gadu laikā kļuva par dzintaru. Eocēna beigās sākās globāla atdzišana, līdz ar to dzintara sveķu uzkrāšanās beidzās. Primārie depozīti vēlāk erodējās, un straumes, kā arī vēlākie ledāji aiznesa dzintaru lielos attālumos.[2][3]
Izplatība
labot šo sadaļu
Dzintars ir izplatīts visā pasaulē, pamatā krīta perioda un jaunākos nogulumiežos. Vairāk kā 90% visa pasaules dzintara (sukcinīta) iegūst Sembas pussalā Kaļiņingradas apgabalā pie Baltijas jūras.Vienā smilšaini mālainā ieža kubikmetrā dzintara saturs ir 1,2 — 2,5 kg, bet kopīgie dzintara krājumi Kaļiņingradas apgabalā ir 128 tūkstoši tonnu. Dzintara karjers šeit darbojas jau no 1867. gada. Lietojot vienkāršu sijāšanas un skalošanas metodi, no karjera katru gadu iegūst 700 tonnu dzintara. Lielākie gabali sver vairākus kilogramus.[2]
Sekundārie dzintara sakopojumi atrasti Polijā, Vācijā, Dānijā, Baltkrievijā un Ukrainā.[3] Lielākoties dzintara atradnēs iegūst sīkus dzintara graudus, kurus samaļ pulverī, ķīmiski pārstrādā un izgatavo presēto dzintaru, no kura var veidot rotas vai izmantot rūpniecībā.[2]
Viltus dzintars
labot šo sadaļuViltus dzintars jeb baltais fosfors ir fosfora gabaliņi, kuri izskatās līdzīgi dzintaram. Tie pēc padomju fosfora bumbu iznīcināšanas Papes aviācijas mērķu poligonā nokļuvuši jūrā un kāpu zonā, un rokās vai kabatās paņemti, var uzliesmot un radīt apdegumus.[4][5]
Rotas
labot šo sadaļuDzintars ir viegli apstrādājams un nav auksts, tāpēc no senatnes izmantots dažādu rotu veidošanā. Tas noderēja arī par maiņas līdzekli. Lubāna ezera apmetnēs ir atrastas dzintara rotu izgatavošanas vietas, kur gatavoja nevis plakanas, bet jau apaļas dzintara rotas.[6] Baltijas dzintara rotas ir atrasts arheoloģiskajos izrakumos Ēgiptē un Divupē.[7] Dzintars ir bijis mūsu teritorijas iedzīvotāju eksportprece, ar ko sākusies tirdzniecība uz tālākām vietām, tas uziets Sibīrijā, Itālijā, Grieķijā, Marokā, Ēģiptē, Mezopotāmijā, pat Senajā Ķīnā.[8]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Gajs Kornēlijs Tacits (Jāņa Endzelīna tulkojums). Par Ģermānijas atrašanās vietu un tautām. Rīga : Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība, 2011. 163. lpp. ISBN 978-9984-492-17-9.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 U. Sedmalis, I. Šperberga, G. Sedmale. Latvijas minerālās izejvielas un to izmantošana. Rīga : Rīgas Tehniskā universitāte, 2002. ISBN 9984-32-618-7.
- ↑ 3,0 3,1 Algirdas Gaigalas, Stanislaw Halass (2008. gads). "Stable isotopes (H, C, S) and the orign of Baltic amber". Geochronometria (Department of Geology and Mineralogy, Vilnius University un Mass Spectrometry Laboratory, Institute of Physics, Maria Curie-Skłodowska University) (№ 33).
- ↑ «Liepājā uzliesmo viltus dzintars.». (2016. gads).
- ↑ «Viltus dzintars atkal apdedzina.». liepajniekiem.lv. (2019. gads).
- ↑ Andrejs Vasks (2015. gads). "Dzintars bronzas un senākajā dzelzs laikmetā Latvijas teritorijā". Latvijas Vēstures institūta žurnāls (Latvijas Vēstures institūts) 30 (№ 1(94)).
- ↑ «Ancient carved ambers in the J. Paul Getty museum». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 19. septembrī. Skatīts: 2015. gada 26. septembrī.
- ↑ Līga Rušeniece (2014. gada 23.janvāris). "Dabas muzejā skatāma izstāde: Dzintars laiku lokos". NRA.
Literatūra
labot šo sadaļu- Olafs Gūtmanis „Dzintars”. — Jumava, Rīga 2006. ISBN 9984380688
- Voldemārs Ansulis „Baltijas dzintars”. — Liesma, Rīga 1979.
- Ilze Loze „Senais dzintars austrumbaltijā”. — Latgales kultūras centra izdevniecība, Rēzekne 2004. ISBN 9984290638
- Andrejs Vasks „Dzintars bronzas un senākajā dzelzs laikmetā Latvijas teritorijā” Arhivēts 2016. gada 4. martā, Wayback Machine vietnē.. — Latvijas Vēstures institūta žurnāls № 1(94), 2015.
- Anita Saulīte „Saules akmens — dzintars”. — Vides Vēstis № 9(102), 2007.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Dzintars.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
- letonika.lv
- starptautiska konference „Baltijas dzintars pāri laikam un robežām”
- izplatība
- Dzintara ceļš Arhivēts 2017. gada 15. janvārī, Wayback Machine vietnē.
- Dzintara puse Arhivēts 2016. gada 24. februārī, Wayback Machine vietnē.
- Līga Rušeniece — Dabas muzejā skatāma izstāde „Dzintars laiku lokos”
- J. Paul Getty Museum
- Tirdzniecības ceļi
Skatīt arī
labot šo sadaļu | Šis ar ģeoloģiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |