Janičāri

Janičāri (Osmaņu turku valodā: يڭيچرى, turku valodā: yeniçeri [jenitʃeri] (jaunais kareivis); grieķu valodā: Γενίτσαροι (jenitsari); bulgāru valodā: еничари (eničari) vai яничари (janičari); bosniešu valodā: Janjičari; serbu valodā: Јањичари vai Janjičari; arābu: الانكشارية) bija Osmaņu impērijas sultāna sauszemes karaspēks un personīgā apsardze. Karaspēka paveidu ieviesa 14. gs un to likvidēja 1826. gadā sultāns Mahmuds II.

Janičāri
Agča janičārs un Beliks janičārs, Lamberta Vaita, 1573. gada ilustrācija
Darbība	1363–1826 (1830. gads Alžīrā)
Allegiance	Osmaņu impērija
Tips	kājnieki
Loma	Pastāvīgs profesionālais karaspēks
Lielums	1000–1400 7841 (1484), 13599 (1574) 37627 (1609)
Daļa no	Osmaņu armija
Garnizons	Adrianopole (Edirne) Konstantinopole (Stambula)
Colors	Zils, Sarkans un Zaļš
Equipment	dažādi veidi
Komandieri
Komandieris	Agča Janičārs

Janičāru izcelsme

Sultāna Murada IV galma pārvaldnieks ar janičāriem

Osmaņu impērijā pirmās jaunā karaspēka vienības 1365. gadā dibināja sultāns Murads I. Sākotnēji šīs vienības sastāvēja no dimmijiem (ne-musulmaņi, kas parasti netika iesaukti dienestā) — kristiešu jaunekļiem un kara gūstekņiem. Šie kājnieki kļuva par pirmo Osmaņu impērijas regulāro armiju, aizvietojot vienības, kas sastāvēja no cilšu gāzī, kuri vairs nebija pietiekami lojāli un kuriem ne vienmēr varēja uzticēties.

Pievienojot kājniekiem citas vienības, visu regulāro armiju nosauca par kapikuliem (turku valodā: Kapıkulu [kapîkulu], vārtu vergi). Nosaukums „janičāri” bieži neprecīzi tiek lietots, lai apzīmētu kapikulus, jo janičāri bija tikai kapikulu kājnieki.

Janičāru nozīme

Kaujasspējas

Janičāru korpuss kļuva īpaši ievērojams laikā, kad pierādījās, ka ar šaujamieroci apbruņots kājnieks ir efektīvāks par kavalēristu, kas bruņots ar zobenu un šķēpu. Janičāri ļoti agri ieviesa šaujamieročus: jau kopš 15.—16. gadsimta galvenais janičāru ierocis bija muskete. Janičāri arī ļoti intensīvi izmantoja rokas granātas un rokas lielgabalus. Viņi dzīvoja atsevišķās kazarmās (sākumā tiem bija liegts pirms dienesta beigām precēties) un miera laikā pildīja policijas un ugunsdzēsēju funkcijas. Korpusam bija vienoti formas tērpi, viņiem maksāja pastāvīgu algu un viņi soļoja īpašas mūzikas — mehteru marša, kas ļoti līdzīgs mūsdienu maršiem, pavadībā. Visas šīs iezīmes izcēla janičāru korpusu uz citu tā laika armiju fona.

Pirmā regulārā armija

Janičāri bija pirmā regulārā (pastāvīgā) valsts armija kopš Romas impērijas leģionu laikiem, kamēr citu valstu karaspēks pamatā sastāvēja no aristokrātu karadraudzēm, algotņiem un zemessardzes. Janičāriem maksāja algu, kaut visu citu valstu armijās tajā laikā bija pierasts, ka karaspēkam maksā tikai kara laikā. Algu maksāja reizi ceturksnī un arī sultāns algas dienā ģērbās janičāru formas tērpā un devās uz barakām pēc savas algas kā Pirmās divīzijas ierindnieks.

Iekārta un darbība

Janičāru karogs Osmaņu impērijā (1900. gadi).

Tiem laikiem janičāriem pastāvēja neredzēti moderna struktūra - janičāri karā piedalījās kā labi organizēts mehānisms. Katrai daļai bija savas funkcijas. Korpuss bija sadalīts īpašas atsevišķās vienībās un katras uzdevumi bija nošķirti un konkrēti. Piemēram, sapieru uzdevums bija ceļu izbūve un sakārtošana, telšu celšana un nojaukšana, ēdiena gatavošana. Vienība, ko sauca džebedži (turku valodā: cebeci [dʒebedʒi]), atbildēja par ieroču un munīcijas piegādi un pārvietošanu. Janičāru korpusam pašam bija savs medicīniskās palīdzības dienests: viņus visās kaujās pavadīja musulmaņu un jūdu ķirurgi un sanitāri, kas ne tikai rūpējās par savainoto ārstēšanu, bet arī gādāja, lai savainotie pēc kaujas tiktu nogādāti uz lauku hospitāļiem.

Vēlākos gadsimtos janičāru korpuss pārstāja attīstīties un zaudēja kaujasspēju priekšrocības salīdzinot ar citām, nu jau modernākām armijām. Janičāri arvien vairāk iesaistījās iekšpolitiskajās intrigās un regulāros valsts apvērsumos - gāžot sev netīkamus sultānus un ieceļot tronī marionetes. 19. gadsimtā Osmaņu impērijā janičāru korpusu izformēja.

Mūsdienās, neskatoties uz to, ka janičāru korpuss vairs nepastāv, orķestris (mehters) un dažas vienības tiek apmācītas un īpaši uzturētas tūristu izklaides un īpašu ceremoniju vajadzībām.

Iesaukšana, apmācības un statuss

Pirmās janičāru vienības sastāvēja no kara gūstekņiem un vergiem, atlasot katru piekto par pakāpi augstāk. Pēc 1380. gadiem sultāns Mehmeds I jaunus kareivjus ieguva ar īpaša cilvēku nodokļa „devširme” (turku valodā: Devşirme [devʃirme]) ieviešanu. Šis nodoklis attiecās uz ne-musulmaņu puišiem. Sākumā atlase bija nejauša, bet vēlāk tika noteikta īpaša atlases kārtība. Sākumā īpaši tika meklēti tikai grieķi vai albāņi, ņemot vienu puisi no četrdesmit ģimenēm, bet šo attiecību varēja mainīt, ja mainījās nepieciešamība pēc karaspēka. Atlasīti tika tikai 14—18 gadus veci puiši, bet tika ņemti arī 8—20 gadus veci. Vēlāk devširme attiecās arī uz serbiem, bosniešiem un citām balkānu tautām, kā arī tika ņemti puiši no Ukrainas un Krievijas. janičāru korpusā pirmais iesaukums līdz devširme sistēmas ieviešanas sākās sultāna Murada III laikā (1546—1595) un iesaukšana tika beigta 17. gadsimtā. Pēc tam tika uzņemti tikai brīvprātīgie un pārsvarā musulmaņi.

Janičārus apmācīja īpaši stingros disciplīnas apstākļos smagā programmā. Apstākļi korpusā līdzīnājās klosterim un viņiem visu dienesta laiku bija jāievēro celibāts un jāpāriet musulmaņu ticībā. janičāriem atšķirībā no pārējiem musulmaņiem, bija aizliegts nēsāt bārdu, bet viņi varēja audzēt tikai ūsas. Līdz 18. gs janičāri stingri ievēroja šos noteikumus, bet, kad viņi tika iesaistīti dažādu citu papildus funkciju pildīšanā, daži noteikumi tika mīkstināti.

Praktisku apsvērumu dēļ janičāri pilnībā piederēja sultānam ar nosaukumu kapıkulu (durvju vergs). Viņiem mācīja, ka korpuss ir viņu mājas un ģimene, un sultāns ir viņu tēvs. Tie, kas patiešām bija spējīgi un sekmīgi mācībās, 25 gadu vecumā drīkstēja saukties par janičāriem. Korpuss mantoja arī visu mirušo janičāru mantu, kļūstot par ļoti bagātu institūciju.

Janičāri arī stingri ievēroja dervišu svētā Hadži Bektaša Vali priekšrakstiem. Bektaši kalpoja kā janičāru kapelāns.

Pateicībā par viņu uzticību un kvalitatīvajiem rezultātiem karā, janičāriem tika piešķirtas dažādas privilēģijas un labumi. Viņi regulāri saņēma algu un varēja ņemt iekarotos dārgumus un viņu dzīves apstākļi bija daudz augstāki par vidējo, kā arī sabiedrība viņus ļoti augstu cienīja.

Sākotnēji viņiem bija jādzīvo tikai barakās un viņi nedrīkstēja precēties līdz atvaļināšanai, kā arī nedrīkstēja nodarboties ar tirdzniecību. 18. gs vidū viņi izcīnīja tiesības iesaistīties tirdzniecībā, drīkstēja precēties un pieteikt savus bērnus dienestam korpusā. Tikai daži palika dzīvot barakās. Lielākā daļa janičāru kļuva par valsts pārvaldes darbiniekiem. Atvaļinātie janičāri saņēma pensiju un valsts rūpējās arī par viņu bērniem.

Struktūra

Janičāru skaits svārstījās no aptuveni 100 līdz vairāk kā 200 000. Janičāru skaits 14. gadsimtā bija 1000. Pēc sakāves 1699. gadā skaitu samazināja, bet tad atkal pamazām palielināja, līdz 18. gadsimtā tas sasniedza jau 113 400 karavīrus.

Korpusa pamata vienība bija orta, kuru vadīja čorbači. Visas ortas kopā veidoja janičāru korpusu un to sauca par odžak. Suleimanam I bija 165 ortas, bet laika gaitā skaitu palielināa līdz 196. Sultāns bija augstākais armijas un janičāru pavēlnieks, bet par korpusa vadītāju tika iecelts janičāru aga (komandieris). Korpuss dalījās trijās nozarēs:

• džemaats, frontes vienības, 101 orta;
• bejliki, sultāna personīgā apsardze, 61 orta;
• sekbans vai serinens, 34 ortas.

Papildus pastāvēja arī 34 adžemi ortas (kadeti).

Pamatā janičārus paaugstināja, ņemot vērā tikai dienesta ilgumu un vecumu un tikai savas ortas ietvaros. Janičārus varēja sodīt tikai pašu komandieris. Pakāpju nosaukumiem lietoja virtuves piederumu vārdus, iespējams, lai uzsvērtu, ka viņi ir sultāna padotie.

Pirmajos gadsimtos janičāri bija izcili bultu strēlnieki, bet tiklīdz bija pieejami šaujamieroči, viņi tos ātri ieviesa. 1529. gada Vīnes aplenkuma liecībās redzams, ka viņus īpaši apbrīnoja par sapu rakšanu. Tuvcīņā viņi izmantoja cirvjus un līkos zobenus. Miera laikā viņi nēsāja tikai rungas vai mačetes, izņemot, ja viņi dienēja uz robežas. Vietējie janičāri, kas tika nozīmēti pilsētā uz ilgu laiku, tika saukti par jerlijja.

Osmaņu impērija janičāru korpusu iesaistīja visos svarīgākajos karos, ieskaitot 1453. gada Konstantinopoles ieņemšanu, Ēģiptes Mamluku sakāvi un karus pret Austroungāriju. janičārus kaujā parasti vadīja pats sultāns un viņam tādēļ arī pienācās daļa no trofejām.

Janičāru labā slava auga līdz 1683. gadam, kad sultāns Mehmeds IV atcēla devširme sistēmu, jo korpusā pieteicās dienēt arvien vairāk musulmaņu turki, kas cerēja, ka viņu dēli izveidos lielisku karjeru. Katrs provinces pārvaldnieks gribēja sev vienu janičāru pulku.

Janičāru sacelšanās

Līdzko janičāri sāka apzināties savu svarīgumu, viņiem savajadzējās labākus apstākļus. 1449. gadā viņi pirmo reizi sacēlās un pieprasīja lielākas algas, kuras viņiem bez ierunām tika piešķirtas. Viņi bija kļuvuši par spēku, kas nevis aizstāvēja, bet apdraudēja. Jau kopš 1451. gada katrs jaunais sultāns uzskatīja par savu pienākumu paaugstināt amatos visus janičārus un izmaksāt viņiem lielāku algu. 1566. gadā sultāns Selims II janičāriem piešķīra tiesības precēties un tas samazināja viņu pilnīgo padotību sultāna dinastijai.

18. gs janičāri jau bija tik ietekmīgi, ka viņi bija noteicēji valdībā. Viņi varēja mainīt un diktēt politiku un apturēt mēģinājumus modernizēt armiju. Ar pils apvērsumu palīdzību viņi varēja mainīt sultānus kā viņiem patika. Viņi sevi iecēla par zemju īpašniekiem un tirgotājiem. Viņi saviem dēliem padarīja vieglāku pārbaudes un atlases kārtību.

Līdz ar šāda stāvokļa iegūšanu janičāri kļuva mazāk efektīvi kā karaspēks. Ziemeļos pamazām sāka sarukt Osmaņu impērijas teritorija un janičāri nemitīgi pretojās armijas modernizācijai un, kad sultāns Osmans II mēģināja izformēt janičāru korpusu, tie viņu nogalināja.

1807. gadā janičāru sacelšanās rezultātā no troņa tika gāzts sultāns Selims III, kas mēģināja modernizēt armiju, lai tā līdzinātos Eiropas armijām. Sultāna atbalstītāji nepaguva atgūt varu, kad Mustafa IV jau bija paspējis viņu nogalināt, bet 1808. gadā spēja panākt Mahmuda II nokļūšanu tronī. Kad janičāri piedraudēja Mahmudu atstumt, viņš pieņēma noteikumus un lika sodīt ar nāvi Mustafa, panākot kompromisu ar janičāriem.

Janičāri patrulē Izmirā. Eļļa, audekls. Aleksandres Gabriels Dekamps (1828).

Grieķu neatkarības kara laikā 1810. gada aprīlī janičāri nodedzināja vairāk kā 2000 mājas Galatā un 1811. gada pavasarī divi vadi iesaistījās apšaudēs Konstantinopolē.

Mahmuds II centās atrast veidu, kā pavisam tikt vaļā no janičāriem. Viņu neefektīvā kaujas spēja un regulārā varas ļaunprātīga izmantošana, pretošanās reformām un lielā alga 135’000 karavīriem, no kuriem daudzi nemaz patiesībā nedienēja, bija kļuvusi neizturama.

1826. gadā janičāri uzzināja, ka sultāns formē jaunu karaspēku. 1826. gada 14. un 15. jūnijā janičāri Konstantinopolē atkal rīkoja sacelšanos, bet šoreiz lielākā daļa iedzīvotāju un armija bija pret viņiem. Sultāniem uzticīgie sipahi (kavalērija) piespieda janičārus atgriezties barakās. Uz barakām tika izšautas 15 artilērijas zalves, radot milzīgus postījumus. Izdzīvojušiem piesprieda nāves sodu vai padzina un divus gadus vēlāk Mahmuds II konfiscēja visus janičāru īpašumus.

Janičāru mūzika

Janičāru marša mūzika ir īpaša ar tās spēcīgo, bieži spalgo skaņu, kas savienota ar basa bungām, skaļu oboju, trompeti, zvaniem, trijstūri un cimbalām. Janičāru mūzika stipri ietekmēja vairākus rietumu komponistus, tai skaitā Mocartu un Bēthovenu.

Janičāru militārais orķestris (mehteru orķestris) tika atjaunots 1952. gadā un darbojas Stambulas kara muzeja pārziņā. Tas spēlē dažādos svētkos, parādēs un citos svinīgos gadījumos. 2004. gadā janičāru orķestris ieradās Latvijā sakarā ar turku kapu atklāšanu Cēsīs un muzicēja gan Rīgā pie Brīvības pieminekļa, gan Cēsīs.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Janičāri.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)

Brīvajā vārdnīcā ir vārds

janičāri