Kūdra

Kūdra ir organiskas izcelsmes nogulumiezis, kas veidojas no augu paliekām purvos. Purvu kopplatība Latvijā sasniedz 6400 km², gandrīz 10% no valsts teritorijas. Kūdras resursi varētu būt ap 11,3 miljardiem m³ jeb 1,7 miljardi t (sausa masa). Sausu kūdru izmanto par kurināmo. Kūdru lieto arī lauksaimniecībā un dārzkopībā, no tās var izgatavot siltumizolācijas materiālus. Kūdra ir lēni atjaunīgs dabas resurss^[1], tā veidojas arī mūsdienās.^[2] Laika gaitā nonākot lielākā dziļumā, attiecīgi augstākā temperatūrā un zem lielāka augšējo slāņu spiediena, kūdra pārvēršas vispirms par brūnoglēm, bet pēc tam par akmeņoglēm.^[3]

Kūdra ir irdens, vai vāji konsolidēts kaustobiolīts: organogēni nogulumi, kas satur ne vairāk par 50% minerālvielu (no sausās vielas svara) un ir uzkrājušies, paaugstinātā mitruma un skābekļa nepietiekamības apstākļos nepilnīgi sadaloties atmirušajai augu biomasai. Kūdras sausā viela lielākoties sastāv no daļēji sadalījušos augu atliekām, augu audu sadalīšanas produktiem, šūnu struktūru zaudējušas, tumšas amorfas vielas: humusa, kā arī minerālvielām. Mitruma saturs dabiski mitrajā kūdrā parasti svārstās 85-95% robežās un ir atkarīgs no kūdras sadalīšanās pakāpes un tipa ^[4]

Kūdras veidošanās galvenokārt norisinās purvos. Purvs ir pārmērīgi slapja vieta kur augsnes cilmiezi sedz kūdras kārta, kuras biezums dabīgi nenosusinātajā stāvoklī ir lielāks par 30 cm. Purvu rašanās un veidošanās norisinās dažādi, tomēr saskatāmi divi pamatvirzieni: brīvu ūdeņu aizaugšana un sauszemes pārpurvošanās. Pirmajā gadījumā, attīstoties ūdens augiem un uzkrājoties to atliekām, ūdens daudzums baseinā pakāpeniski samazinās, savukārt otrajā gadījumā, pieņemoties augiem, kas saista ūdeni un rada velēnu, ūdens daudzums uz sauszemes pieaug ^[5]. Izšķir trīs galvenos kūdru tipus:

zemo (zāļu),
augsto (sūnu),
pārejas tipa kūdru.

Kūdras iedalīšana tipos balstās uz kūdras rašanās apstākļiem.

Skatīt arī

Purvs

Atsauces

↑ «Kūdras izmantošana apkurē: ieguvumi un riski». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 3. maijā. Skatīts: 2017. gada 13. februārī.
↑ Valdis Segliņš. Zemes dzīļu resursi. Rīga : RaKa, 2007, 20. lpp. ISBN 978-9984-15-915-7
↑ Anita Biseniece. Ģeogrāfija 6. klasei. Rīga : Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, 2002. 89. lpp. ISBN 9984-22-115-6.
↑ C.H. Тюремнов. Торфяные месторождения. Издание третье переработанное и дополненное.
↑ P. Nomals. Latvijas purvi. Valters un Rapa.