Majori

Šis raksts ir par Jūrmalas pilsētas daļu. Par dzelzceļa staciju skatīt rakstu Majori (stacija).

Majori ir Jūrmalas centrālā daļa, 24 km no Rīgas. Izveidojusies kā rīdzinieku un ārzemju tūristu izklaides vieta ar promenādēm, viesnīcām un restorāniem. Majoru apbūve starp Jūras un Jomas ielām sniedz spilgtu priekšstatu par Jūrmalas arhitektūras stilistiku.

Majori
Majoru novietojums Jūrmalā
Pamatinformācija
Pilsēta	Jūrmala
Vēsturiskais nosaukums	Majoru muiža (Majorenhof)
Platība	2,5km2
Iedzīvotāju skaits	3913 (2008)
Augstums	3 m
Ūdenstilpes	Lielupe
Transports
Autobuss	3. 4.
Minibuss	1. 5.
Cits	Vilciens (Majoru stacija)
Papildinformācija
Pasta indekss	LV-2015

Nosaukums

Majoru nosaukums radies no Majoru muižas (Majorenhof). Tā rašanos skaidro ar to, ka 17. gadsimtā viens no muižas īpašniekiem Firksiem pēc dienesta pakāpes bijis majors vai arī nosaukums darināts no vārda "majorāts" (muiža, kuru nedalītu mantoja dzimtas vecākais vai dzimtas vecākais dēls).

Majoru pludmale

Majoru pludmales teritorija bija pirmā Jūrmalā, kas 1999. gadā saņēma Eiropas Zilo karogu un standarta sertifikātu, kas apliecina atbilstību galvenajiem ekoloģiskajiem kritērijiem: tīrs ūdens pludmalē; pludmales piekrastes kvalitāte; vides izglītība, kas paredz, izglītojošu pasākumu organizēšanu; drošība, gādājot par glābšanas dienesta darbību un boju izveidošanu jūrā. Majoru kāpu zonā atrodas vairākas celtnes, kas saglabājušās no 19. gadsimta beigām un 20. gadsimta sākuma.

Vēsture

Majoru zemes atrodas senā Vildenes ciema teritorijā, kuru drīz pēc Livonijas ordeņa likvidēšanas 1566. gadā savā īpašumā ieguva Kurzemes hercoga maršals Georgs fon Firkss, un līdz 1920. gada agrārajai reformai Majori bija baronu Firksu dzimtas īpašums. Līdz 19 gs. sākumam Majoros nebija muižas ēkas, minēts tikai krogs (Majoren Krug) ar apkārtējām zemnieku mājām.

Attīstoties interesei par Jūrmalu kā atpūtas vietu, Firksu majorāta zemes samērā agri tika sadalītas apbūves gabalos vasarnīcu celtniecībai. Apbūve ietiecas kāpās līdz pat jūras krastam. Kopš dzelzceļa atklāšanas 1877. gadā Majori veidojās kā viens no dzīvākajiem centriem ar tirdzniecības un izpriecu vietām. Majoru galvenajā ielā - Jomas ielā - atradās Horna koncertdārzs.

1920. gada 2. martā Latvijas valdība Majorus iekļāva jaunizveidotajā Rīgas Jūrmalas pilsētā. Pēc Otrā pasaules kara 1946. gada sākumā Majori bija Rīgas pilsētas Jūrmalas rajona sastāvdaļa. No 1959. gada 11. novembra Majori atrodas atjaunotajā Jūrmalas pilsētā.

Majoru muiža

19. gadsimta beigās muižas pārvaldnieka ēka raksturota kā vienkārša koka ēka, kuru apdraud ieskalošana Lielupē, tāpēc to pārcēla tālāk no upes krasta. Ap 1910. gadu Ernsts Firkss uzbūvēja jaunu Majoru muižas kungu māju pēc arhitekta Vilhelma Bokslafa projekta.

Iekštelpās vēl ir saglabājusies interjera mākslinieciskā apdare daudz jūgendstila tradīcijās veidotu detaļu — koka kāpnes ar virpotiem balustriem un kokgriezuma kolonnām, kamīns ar spoguli, durvju metāla apkalumi u.c. Firksu dzimta Majoru muižas kungu māju pārsvarā izmantoja kā medību pili un vasarnīcu. Muižu pārvaldīja barona ieceltie nomnieki — pārvaldnieki vai pilnvarnieki. Pēc 1920. gada agrārās reformas Majoru muižas kungu māja iekārtoja Valsts ierēdņu sanatoriju, kopš 1924. gada muižas ēkā atradās Majoru bērnu nams.

Jomas iela

Jomas ielas posms pie krustojuma ar Jauno ielu pirms 1940.

Jomas iela ir viena no centrālajām un vecākajām Jūrmalas pilsētas ielām, kas savā pastāvēšanas laikā piedzīvojusi dažādas pārmaiņas un pārvērtības. Jomas ielas nosaukums, saistīts ar jomām — paralēlām ieplakām smilšu kāpās, kas radušās vēja darbības rezultātā vietās, kur atkāpusies jūra. Ceļa joma ir jomas ielas vieta, vidējā joma — Lienes iela, bet Rīgas iela ir bijusi malas joma. Kopš 1987. gada Jomas iela ir gājēju iela, nosaukums ir saglabājies nemainīgs līdz mūsdienām, kaut arī 1899. gadā ielu īslaicīgi pārdēvēja par Puškina ielu. Toreizējais muižas īpašnieks par to sūdzējās līdz pat Krievijas senātam, kas sūdzību uzklausīja, un tā ielai palika tās vecais nosaukums. 2003. gadā Jomas iela tika atjaunota.

Horna koncertdārzs

Horna dārzs (dibināts 1870. gadā)

19. gadsimta beigās par Majoru un visas Jūrmalas dzīvāko un trokšņaināko vietu kļuva Jomas iela Majoros. Tieši Jomas ielā tika atvērts pirmais veikals, tirgus un aptieka Majoros. Jomas un Omnibusa ielas stūrī, Horns 1870. gadā uzcēla pirmo viesnīcu Majoros un ierīkoja koncertdārzu. Tajā pašā gadā Horna hotelī notika pirmais koncerts. No šī laika starp Hornu un Dubultu kūrmāju ritēja sīva sacensība par publikas pievilināšanu. Sliktajā laikā bijis vērts klausīties koncertus Dubultos, kur zālei labāka akustika, bet jaukā laikā — Majoros, kur estrādē labāka atbalss. Viens no slavenākajiem koncertiem Horna koncertdārzā bija pirmais latviešu simfoniskās mūzikas koncerts 1905. gada vasarā. 1910. gada vasaras sezonā orķestri diriģēja Gžegožs Fitelbergs, kas 12. septembrī pirmo reizi atskaņoja Karola Šimanovska 2. simfoniju. Horna koncertdārzs ar apkārtējām ēkām nodega 1913. gada lielajā ugunsgrēkā, tā teritorijā pašlaik atrodas kultūras nams un dārzā atkal skan mūzika. Majoru kultūras nama prioritāte ir muzikālu pasākumu un mākslas izstāžu organizēšana. Namā atrodas arī džeza klubs.

Emīlijas Rācenes Peldu iestādes ēka

Bijusī Emīlijas Rācenes peldu iestādes ēka

Agrākā Emīlijas Rācenes Peldu iestādes ēka celta no 1911. līdz 1916. gadam. Tai ir izvērsta telpiskā kompozīcija ar diviem simetriskiem, savstarpēji perpendikulāriem spārniem, kas akcentēti ar poligonālu stūra torņa izbūvi. Katru dienu visa gada garumā peldu iestāde līdz pat Otrajam pasaules karam piedāvāja dažādas vannas: silta jūras ūdens, ogļskābes, skābekļa un skuju ekstrakta vannas. Pēc Otrā pasaules kara ēku atsavināja un tajā iekārtoja Jūrmalas kūrorta poliklīniku, kas bija viena no vislabāk iekārtotajām ārstniecības iestādēm pilsētā. Kapitālremonta laikā 1982. gadā mainīti apjoma logi, vienkāršots ieejas mezgls, likvidēta dekoru sistēma. Pēc 1997. gada veiktās restaurācijas laikā (arhitekts A. Vilnītis) pēc arhīva materiālu izpētes ēkai tika atdots sākotnējais izskats, atjaunoti dekora elementi un galvenā ieeja, ievietoti koka logi. Šobrīd tā ir privātmāja.

Jūras paviljons

Tirgoņu ielas galā atrodas plaša, pret pludmali vērsta terase, kas celta historisma arhitektūras tradīcijās. Kopā ar terasi, kuras sienā jūras pusē izveidotas smailoka ailas, Jūras paviljons (arhitekts Arturs Medlingers) ir viens no izteiksmīgākajiem pludmales arhitektūras objektiem. Uz Jūras paviljona terases ir pabijis arī Zviedrijas karalis Gustavs V savas viesošanās laikā Latvijā 1929. gada vasarā. Blakus paviljonam, Tirgoņu ielas otrajā pusē ir viens no tūristiem iecienītākajiem fotografēšanās objektiem — tēlnieka Jāņa Bārdas veidotā bronzas skulptūra "Bruņurupucis". Skulptūra simbolizē mūža ilgumu.

• 
  Majoru pludmale ar Jūras paviljonu (20. gadsimta sākumā)
• 
  Majoru muižas kungu māja (Valsts ierēdņu sanatorija, 1920)
• 
  Jomas iela (pirms Pirmā pasaules kara)
• 
  Kafejnīca "Marseļa" Jomas ielā pie krustojuma ar Jauno ielu (pirms 1940)
• 
  Majoru kuģu piestātne pie Lielupes (pēc 1900)
• 
  Jēkaba Putniņa viesnīca "Lielupes paviljons" Rīgas ielā pie Majoru piestātnes (pēc 1900)

Iedzīvotāji

Ievērojamas personības

• Bruno Bērziņš (1909—1985) — latviešu biologs, ornitologs, entomologs.

Ārējās saites

• Vebkameras skats uz Majoru pludmali Jūrmalā (WebCam), balticlivecam.com