Pečori

Pečori
Pečori;
	pilsēta
Печоры
	Pečoru klostera iekšpagalms
	; Ģerbonis
	; Ģerbonis
	Pečori
	Koordinātas: 57°48′46″N 27°36′32″E / 57.81278°N 27.60889°EKoordinātas: 57°48′46″N 27°36′32″E / 57.81278°N 27.60889°E
Valsts	Krievija
Federālais apgabals	Ziemeļrietumu federālais apgabals
Federācijas subjekts	Pleskavas apgabals
Rajons	Pečoru rajons
Dibināta	1473
Pilsētas tiesības	1782
Augstums	85 m
Iedzīvotāji (2023)
• kopā	9 808
Laika josla	UTC+3 (UTC+3)
Mājaslapa	pechory.reg60.ru
	Pečori Vikikrātuvē

Pečori (krievu: Печоры), no 1920. līdz 1945. gadam Petseri (igauņu: Petseri), ir pilsēta Pleskavas apgabalā, Krievijā, netālu no Igaunijas robežas.

Vēsture

Kamenkas upes ielejas smilšakmens alās jau viduslaikos apmetās kristiešu eremīti (vientuļnieki), tādēļ upes krauju dēvēja par „Svēto kalnu”. 1472. gadā šeit apmetās no Tērbatas padzītais svētnieks Joans Šestniks un kādā alā ierīkoja lūgšanu vietu. 1473. gadā Novgorodas virsbīskaps Teofils atļāva Pleskavas Sv. Trīsvienības katedrāles priesteriem iesvētīt alās ierīkoto Marijas Debesbraukšanas baznīciņu, ko uzskata par Pečoru alu klostera dibināšanas gadu. Sākoties Livonijas karam, 1558.–1565. gadā abata Kornēlija vadībā ap klosteri uzcēla aizsardzības mūri ar septiņiem kaujas torņiem, ko nosauca par „Dieva pili” (Град Божий). Aizdomās par nodevību cars Ivans IV Novgorodas slaktiņa laikā 1570. gadā abatu Kornēliju lika nogalināt. No 16. līdz 18. gadsimta sākumam Pečoru cietoksnis bija svarīgs Krievijas caristes stratēģiskais punkts pie Livonijas Pārdaugavas hercogistes, vēlāk Zviedru Vidzemes robežas. Tas izturējis aplenkumus 1581.–1582. gadā (Stefans Batorijs), 1611.–1616. gadā (Jānis Karols Hodkevičs), 1701. un 1703. gadā (Kārlis XII). Pēc Zviedru Vidzemes pievienošanas Krievijai 1721. gadā zaudēja militāro nozīmi. 1782. gadā Pečori ieguva pilsētas tiesības.

Igaunijas brīvības cīņu laikā 1919. gada 29. martā pilsētu ieņēma Igaunijas armija. Pēc Tartu miera līguma noslēgšanas tās apkārtni iekļāva Igaunijas sastāvā. Tas ļāva klostera mūkiem izvairīties no PSRS represijām, ar igauņu valdības atbalstu klosteri vairākkārt remontēja. 1931. gadā Petseros dzīvoja 54,3 % igauņu, 45,1 % krievu, 2,1 % latviešu un 1,5 % citu tautību iedzīvotāju.^[2]

Otrā pasaules kara laikā, līdzīgi kā Latvijas Abrenes apvidu, Petseru apvidu neilgi pēc tā otrreizējās okupācijas 1944. gada 23. augustā pievienoja KPFSR.

Pēc neatkarīgās Igaunijas Republikas atjaunošanas sākās starpvalstu sarunas par Pečoru apkaimes valstisko piederību, kas beidzās 2005. gada 18. maijā ar robežlīguma parakstīšanu, kurā Igaunija oficiāli atteicās no pretenzijām uz šo teritoriju. Tomēr pēc nepilna mēneša Krievijas Federācija atsauca savu lēmumu, jo līguma tekstam bija pievienota preambula ar atsauci uz 1920. gada Tartu miera līgumu. Atkārtotas sarunas beidzās ar Igaunijas–Krievijas robežlīguma parakstīšanu Maskavā 2014. gada 18. februārī.^[3]