Vaino Veljass
Vaino Veljass (igauņu: Vaino Väljas; dzimis 1931. gada 28. martā, miris 2024. gada 16. janvārī) bija padomju un igauņu diplomāts un politiķis. Veljass bija Igaunijas Komunistiskās partijas vadītājs padomju okupētajā Igaunijā no 1988. līdz 1990. gadam, un Igaunijas Kreisās Partijas vadītājs neatkarīgajā Igaunijā no 1990. līdz 1995. gadam.
| Vaino Veljass Vaino Väljas | |
|---|---|
 | |
| Igaunijas Kreisās partijas vadītājs | |
|
Amatā 1990. gada 25. marts — 1995. gada 1. jūnijs | |
| Priekštecis | partijas dibinātājs |
| Pēctecis | Hilars Elers |
| Igaunijas Komunistiskās partijas pirmais sekretārs | |
|
Amatā 1988. gads — 1990. gads | |
| Priekštecis | Karls Vaino |
| Pēctecis | amats likvidēts |
| Igaunijas Ļeņina Komunistiskās jaunatnes līgas pirmais sekretārs | |
|
Amatā 1955. gads — 1961. gads | |
| Priekštecis | Boriss Tolbasts |
| Pēctecis | Jans Lulemetss |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1931. gada 28. martā Kjulakjula, Hījumā apriņķis, Igaunijas PSR, PSRS (tagad  Igaunija) |
| Miršanas dati | 2024. gada 16. janvārī (92 gadu vecumā) |
| Tautība | igaunis |
| Politiskā partija | Igaunijas Kreisā partija |
| Augstskola | Tartu Universitāte |
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuVaino Veljass piedzima 1931. gada 28. martā Hījumā salā, Igaunijā. Pēc Igaunijas padomju okupācijas un aneksijas, Veljass 1952. gadā kļuva par Padomju Komunistiskās partijas biedru. 1955. gadā viņš absolvēja Tartu Universitāti.
1949. gadā iestājās komjaunatnē. No 1955. līdz 1961. gadam ieņēma Igaunijas Ļeņina Komunistiskās jaunatnes līgas Centrālās komitejas pirmā sekretāra amatu. No 1961. līdz 1971. gadam Veljass bija Igaunijas Komunistiskās partijas Tallinas pilsētas komitejas pirmais sekretārs. Viņš bija Igaunijas PSR 6. Augstākās padomes priekšsēdētājs (1963–1967). No 1971. līdz 1980. gadam viņš bija Igaunijas komunistiskās partijas Centrālās komitejas sekretārs. Tā kā Veljasu uzskatīja par igauni ar "nacionālistiskām tieksmēm", toreizējā komunistiskās partijas vadība Maskavā viņu izraidīja no Igaunijas, bet tā vietā padomju centrālā valdība iecēla viņu par Padomju Savienības vēstnieku Venecuēlā 1980. gadā un Nikaragvā 1986. gadā.
Dziesmotajai revolūcijai un Igaunijas neatkarības kustībai 1988. gadā uzņemot apgriezienus, padomju vadība no Nikaragvas atsauca nosacīti "liberālo komunistu" Veljasu, un Gorbačovs iecēla viņu par komunistiskās partijas vadītāju padomju okupētajā Igaunijā. Formāli viņš bija Igaunijas PSR Komunistiskās partijas pirmais sekretārs no 1988. gada 16. jūnija līdz 1990. gada aprīlim un tās priekšsēdētājs no 1990. gada aprīļa līdz 1991. gada augustam.[1] Komunistiskā partija zaudēja savu varu 1990. gada februārī. Vēlāk Veljass 1991. gada augustā balsoja par Igaunijas neatkarības atjaunošanu.[2]
Veljass nomira 2024. gada 16. janvārī 92 gadu vecumā.[3]
Apbalvojumi
labot šo sadaļu
Ļeņina ordenis (1965)- trīs Darba Sarkanā Karoga ordeņi (1958, 1971, un 1973)
- Tautu Draudzības ordenis (1981)
Valsts ģerboņa ordenis (2002)- Baltās zvaigznes ordenis (2006)
- Tallinas ģerboņa ordenis (2021)
Atbrīvotāja ordenis (Venecuēla, 1986)
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Estonia Gets Hope». Ellensburg Daily Record. Helsinki, Finland : UPI. 1989. gada 23. oktobris. 9. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 23. oktobrī. Skatīts: 2010. gada 18. marts.
- ↑ Graham Smith (redaktors). The Baltic States: The National Self-Determination of Estonia, Latvia and Lithuania (angļu). Springer, 2016. gada 27. jūlijs. 149. lpp. ISBN 978-1-349-14150-0. Skatīts: 2023. gada 22. februāris.
- ↑ «Suri Vaino Väljas. President Karis: tema diplomaatiline julgus aitas laduda kive Eesti iseseisvuse taastamisse». Ohtuleht. 2024. gada 16. janvāris. Skatīts: 2024. gada 16. janvāris.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vaino Veljass.