Location via proxy:   [ UP ]  
[Report a bug]   [Manage cookies]                

Veimāras Republika

Vācijas neoficiālais apzīmējums laika posmā no 1919. līdz 1933. gadam
Šis raksts ir par periodu Vācijas vēsturē. Par pilsētu skatīt rakstu Veimāra.

Veimāras Republika (vācu: Weimarer Republik), oficiāli Vācijas Impērija (vācu: Deutsches Reich), bija periods Vācijas vēsturē no 1918. līdz 1933. gadam. Pēc nacionālsociālistu ievēlēšanas 1933. gadā tika likvidēti demokrātijas mehānismi, un to uzskata par Veimāras Republikas beigām.

Deutsches Reich
Vācijas Impērija

1918 – 1933
Flag Coat of arms
Karogs Ģerbonis
Devīze
Einigkeit und Recht und Freiheit
Himna
Das Lied der Deutschen (Deutschlandlied)
Location of Veimāras Republika
Location of Veimāras Republika
Pārvaldes centrs Berlīne
Valoda(s) vācu
Reliģija protestantisms, katolicisms
Valdība Federatīva pusprezidentāla republika (1919–1930)
Federatīva autoritāra prezidentāla republika ar parlamentāru sistēmu (1930–1933)
Reihsprezidents
 - 1919–1925 Frīdrihs Eberts
 - 1925–1933 Pauls fon Hindenburgs
Reihskanclers
 - 1918 Frīdrihs Eberts (pirmais)
 - 1933 Kurts fon Šleihers (pēdējais)
Likumdevējs Parlaments
 - augšpalāta Bundesrāts
 - apakšpalāta Reihstāgs
Vēsturiskais laikmets Starpkaru periods
 - Izveidota 1918. gada 9. novembrī
 - Veimāras Konstitūcija 1919. gada 11. augustā
 - Hitlera inaugurācija 1933. gada 30. janvārī
Platība
 - 1925 468 787 km²
Iedzīvotāju skaits
 - 1925. gadā 62 411 000 
     Blīvums 133,1 /km² 
Nauda Papīrmarka (1919-1923)
Reihsmarka (1924-1933)

Valsts nosaukta Veimāras pilsētas vārdā, kur pēc Novembra revolūcijas sanāca nacionālā sapulce, lai izveidotu jaunu valsts pārvaldes sistēmu. Balstoties uz smago ekonomisko stāvokli, kāds valdīja pēc kara un izmantodami strādnieku masu neapmierinātību, kreisie spēki 1918. gada decembrī - 1919. gada janvārī mēģināja izdarīt valsts apvērsumu. Valdības karaspēkam un policijai tomēr izdevās nemierus apspiest, bet Kārlis Lībknehts, Roza Luksemburga u.c. komunistu vadoņi tika nogalināti. Komunistu varai dažus mēnešus izdevās noturēties vienīgi Bavārijas padomju republikā.

Vācijas Impērijas vietā Nacionālā sapulce 1919. gada 8. februārī ātri un bez diskusijām pieņēma „Likumu par pagaidu valsts varu”, kas sastāvēja no 10 pantiem. Valsts iekārtu noteica t.s. Veimāras Konstitūcija (Weimarer Verfassung), ko pieņēma Satversmes Sapulcē 31. jūlijā. Līdz ar to Vācijas Impērijas ķeizara vara tika likvidēta un 1919. gada 11. augustā proklamēta parlamentāra federatīva republika ar demokrātisku politisko iekārtu. Augstākā likumdevēja institūcija bija Reihstāgs, ko ievēlēja vispārējās vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās, proporcionālās vēlēšanās uz 4 gadiem. Parlamenta apakšpalāta Reihsrāts sastāvēja no federālo zemju pārstāvjiem. Valsts prezidentu, apveltītu plašām pilnvarām, ievēlēja vispārējās vēlēšanās uz 7 gadiem. Valdību vadīja reihskanclers. Tiesu varu īstenoja neatkarīgi, uz mūžu iecelti tiesneši.

Versaļas līguma sekas

labot šo sadaļu

Saskaņā ar Versaļas miera līgumu Vācijai bija jāatdod daļa tās teritoriju Francijai (ar akmeņoglēm un dzelzsrūdu bagātie apgabali Elzasa un Lotringa), Dānijai (Šlēzvigas apgabala ziemeļdaļa) atjaunotajai Polijai (Poznaņa, Pomerānija, Rietumprūsija, daļa Augšsilēzijas u.c.) un jaunizveidotajai Čehoslovākijai (daļa Augšsilēzijas). Uzvarētāju lielvalstu pārraudzībā nodeva arī (Klaipēdas (Mēmeles) apgabalu), ko vēlāk okupēja Lietuva. Dancigu (Gdaņsku) pasludināja par brīvpilsētu Polijas uzraudzībā. Zāras ogļu baseinu nodeva uzvarētāju lielvalstu pārvaldīšanā uz 15 gadiem. Dažus Vācijas apgabalus ieguva arī Beļģija. Vācijai atņēma arī visas tās kolonijas, kuras savā starpā sadalīja Apvienotā Karaliste, Francija, Beļģija un Japāna. Vācijas sauszemes karaspēks nedrīkstēja pārsniegt 100 000 vīru, tai nedrīkstēja piederēt sava kara aviācija, tanku karaspēks, zemūdens flote u.c. Gar Vācijas un Francijas robežu tika izveidota t.s. Reinas demilitarizētā zona – apm. 50 km plata zona, kurā vispār nedrīkstēja atrasties nekāds karaspēks. Reparāciju summa Versaļas miera līgumā gan skaidri netika minēta, taču vēlāk tā tika noteikta uz 31 miljardiem ASV dolāru.

Ekonomikas sabrukums

labot šo sadaļu

Bezdarbs sasniedza astronomiskus apmērus, inflācija, kura sākusies jau kara laikā, lielākajai iedzīvotāju daļai laupīja viņu pēdējos ietaupījumus. Bez darba palikuši arī tūkstošiem ķeizariskās armijas virsnieku un kareivju, kas organizējās biedrībās un partijās, rīkoja nekārtības, ielu kautiņus ar komunistiem un sociāldemokrātiem, kuri nebija atmetuši cerības mainīt valsts iekārtu.

1923. gada janvārī Francijas valdība, lai sodītu Vāciju par neizpildītajām ogļu un dzelzsrūdas piegādēm, okupēja Vācijas smagās rūpniecības centru Rūras apgabalā. Vācijas ekonomika sabruka pilnīgi - inflācija pieauga un pārgāja hiperinflācijā: piemēram, ja 1914. gada jūlijā par 1 ASV dolāru deva 4,20 vācu markas, 1919. gada jūlijā – 14, 1923. gada janvārī – jau 17 982, bet 1923. gada novembrī – 4 200 000 000 markas.

Pastāvot daudzpartiju politiskajai sistēmai, 1920. gados, pateicoties Lielās depresijas un uzvarētājvalstu noteikto reparāciju slogam Vācijas ekonomikai, lielu ietekmi ieguva NSVSP, kas 1932. gada Reihstāga vēlēšanās ieguva 37,4% vēlētāju balstu. Nacistu partijas līderis Ādolfs Hitlers 1933. gada 30. janvārī kļuva par reihskancleru. Veimāras Konstitūcija de facto zaudēja savu spēku.

Ārējās saites

labot šo sadaļu