Gulags
Gulags (krievu: Главное управление исправительно-трудовых лагерей и колоний (ГУЛАГ) — 'Labošanas-darba nometņu un koloniju galvenā pārvalde') bija NKVD apakšnodaļa, kura no 1930. līdz 1960. gadam pārvaldīja koncentrācijas un "labošanas darba" nometnes PSRS teritorijā. Lai gan lielākā daļa ieslodzīto Gulaga nometnēs nebija politiskie ieslodzītie, Gulags bija svarīgākais politisko represiju instruments PSRS. Apmēram puse no politiskajiem ieslodzītajiem tika nosūtīti uz nometnēm bez tiesas sprieduma, liela daļa notiesāti pēc NKVD troiku, kā arī dažu ārpustiesu instanču lēmumiem. Termins "Gulags" kļuva pazīstams pasaulē pēc Aleksandra Solžeņicina darba "Gulaga arhipelāgs" publicēšanas ASV 1973. gadā.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]| Oficiālais Gulaga nometnēs ieslodzīto skaits[1] | |||
|---|---|---|---|
| gads | skaits | gads | skaits |
| 1934. | 510 307 | 1944. | 1 179 819 |
| 1935. | 965 742 | 1945. | 1 460 677 |
| 1936. | 1 296 494 | 1946. | 1 703 095 |
| 1937. | 1 196 369 | 1947. | 1 721 543 |
| 1938. | 1 881 570 | 1948. | 2 199 535 |
| 1939. | 1 672 438 | 1949. | 2 356 685 |
| 1940. | 1 659 992 | 1950. | 2 561 351 |
| 1941. | 1 929 729 | 1951. | 2 528 146 |
| 1942. | 1 777 043 | 1952. | 2 504 514 |
| 1943. | 1 484 182 | 1953. | 2 468 524 |
Viena no pirmajām nometnēm, kuru uzskata par Gulaga priekšteci, tika izveidota 1923. gadā Solovku salās. 1930. gada 25. aprīlī tika izveidota Gulaga organizācija, kuras pirmais priekšnieks (no aprīļa līdz jūnijam) bija Teodors Eihmans. No 1931. līdz 1933. gadam izmantojot ieslodzīto darbaspēku tika izbūvēts Baltās—Baltijas jūras kanāls. Tika veidotas jaunas nometnes vietās ar bagātiem derīgo izrakteņu un kokmateriālu resursiem. Lielākie nometņu kompleksi bija Vorkuta (akmeņogles), Noriļska (niķelis un citi krāsainie metāli) un Kolima (zelts). Pirmais Tālo Austrumu nometņu apgabala (Daļstroj) priekšnieks bija Eduards Bērziņš. Ieslodzīto skaits ievērojami palielinājās Lielā terora laikā 1937.—1938. gados. 1938. gadā nometnēs ieslodzīto skaits sasniedza jau gandrīz 2 miljonus.[2] Tajā pašā laikā daudzi līdzšinējie ieslodzītie tika nošauti.
Otrā Pasaules kara sākumā PSRS okupēja Polijas austrumu apgabalus un Baltijas valstis un līdz 1941. gada vasarai uz Gulagu (Vjatlagu, Usoļlagu u.c.) nosūtīja 108 000 Polijas un 96 000 Baltijas valstu iedzīvotāju.[3] Sevišķi smagi apstākļi nometnēs bija 1941.—1943. gadā, 1941.—1942. gada ziemā gāja bojā ceturtā daļa ieslodzīto (skat. tabulu blakus). Arī nākamajos divos gados mirstība (pēc oficiālās statistikas, kura nav pilnīga) sasniedza gandrīz 25%.[nepieciešama atsauce]
Pēc Otrā Pasaules kara beigām uz Gulaga nometnēm Sibīrijā (t. sk. uz Steplagu Kazahstānā) tika nosūtīts ievērojams daudzums Baltijas valstu iedzīvotāju, kā arī ukraiņu, kuri bija cīnījušies pret Sarkano Armiju vai arī piedalījušies partizānu cīņās. Politisko ieslodzīto īpatsvars 1941.—1945. gadā bija 30—40%, bet 1946. gadā tas sasniedza gandrīz 60%.
Pēc Staļina nāves 1953. gadā tika atbrīvota daļa nepolitisko ieslodzīto. Politisko ieslodzīto atbrīvošana sākās pēc 1956. gada februāra, kad Ņikita Hruščovs PSKP kongresā nosodīja staļinismu. 1960. gada 25. janvārī Gulaga organizācija tika oficiāli likvidēta. Tomēr līdzīgas ieslodzījuma nometnes pastāvēja līdz pat Mihaila Gorbačova reformām 80. gadu beigās. Pēdējā (Perma-36) tika slēgta 1987. gada decembrī.
-
Nometnes Perma-36 (1943-1987) sargtornis un elektriskais žogs (tagad muzejs Kučino pie Čusovojas, 2008) -
Pastkaste pie GULAG nometnes Perma-36 sienas
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ PSRS Centrālā valsts arhīva dati: Центральный государственный архив Октябрьской революции, высших органов государственной власти и органов государственного управления СССР (ЦГАОР) no Земсков В. Н. ГУЛАГ (историко-социологический аспект). Социологические исследования. Научно-просветительский журнал «СКЕПСИС». 1991 г.— № 6. (krieviski)
- ↑ Apelbauma, Anne. Gulags: padomju nometņu vēsture. Rīga. Atēna 2004. ISBN 9984-34-102-X 553. lpp.
- ↑ Apelbauma, Anne. Gulags: padomju nometņu vēsture. Rīga. Atēna 2004. ISBN 9984-34-102-X 415. lpp.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Gulags.
- Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
- Ukrainas vēstures enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
- Gulagu pārdzīvojušo atmiņas
- Gulaga ieslodzījumu vietu saraksts
 | Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |