Padomju Latvijas armija

Padomju Latvijas armija
*Армия Советской Латвии (РККА)*
	LSPR 1. latviešu vieglās artilērijas diviziona karogs (1919–1920)
Valsts	Krievijas SFPR (1919); LSPR
Pastāvēšanas laiks	1919. gada 4. janvāris – 7. jūnijs
Karaspēka veids	sauszemes bruņotie spēki
Karavīru skaits	22 000; (1919. gada marta sākumā)
Militārās operācijas	Latvijas brīvības cīņas
Komandieri
Komandieri	Jukums Vācietis; Pēteris Slavens

Padomju Latvijas armija (PLA) bija Latvijas SPR bruņotie spēki Latvijas brīvības cīņu laikā, ko 1919. gada 4. janvārī izveidoja uz Padomju Krievijas Rietumu armijas Latvijas armijas grupas (Армейская группа войск Латвии) bāzes. 1919. gada 7. jūnijā to likvidēja un pārveidoja par Padomju Krievijas 15. armiju.

Priekšvēsture

Pēc Oktobra revolūcijas 1917. gada 30. decembrī abas latviešu strēlnieku brigādes iekļāva jaunizveidotajā Latviešu strēlnieku korpusā, kuru komandēja pulkvedis Jukums Vācietis. Korpuss sastāvēja no divām divīzijām, kuras komandēja Gustavs Mangulis un Pēteris Avens. Pēc Brestļitovskas miera līguma nosacījumiem 1918. gada 6. aprīlī Krievijas Padomju valdība izdeva rīkojumu par Latviešu strēlnieku pulku demobilizāciju un Latviešu strēlnieku divīzijas izveidi Sarkanās armijas sastāvā.

Izveide

1918. gada 8. decembrī pēc Sarkanās armijas virspavēlniecības 436. (в„– 436/ш) direktīvas padomju Rietumu armijas sastāvā tika izveidota Latvijas armijas grupa (Армейская группа войск Латвии). Tajā iekļāva 1. un 3. strēlnieku brigādes un Sevišķās Internacionālās divīzijas daļas. Savukārt pēc 539. (в„– 539/ш) direktīvas 1918. gada 29. decembrī Latvijas armijas grupa tika pakļauta Ziemeļu frontē dislocētajai 7. armijai. Pēc Rīgas ieņemšanas ar Padomju Krievijas Republikas revolucionārās kara padomes lēmumu Latvijas armijas grupa tika pārveidota par Padomju Latvijas armiju (PLA) un pēc virspavēlniecības 606. (в„– 606/ш) direktīvas 1919. gada 5. janvārī tā tika tieši pakļauta virspavēlniecībai. Ar Krievijas Revolucionārās kara padomes 1919. gada 4. janvāra lēmumu izveidoja Padomju Latvijas armiju divu divīziju sastāvā, kuru līdz martam vadīja tā laika Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieks Jukums Vācietis,^[1] viņa vietnieks Pēteris Avens, bet štāba Administratīvās daļas priekšnieks bija Kārlis Ezeriņš. To veidoja sarkano latviešu strēlnieku pulki un citas Sarkanās armijas daļas, taču otro divīziju pilnā sastāvā tā arī neizdevās izveidot.

15. februārī no Krievijas saņēma 15 000 Japānā ražotu šauteņu un 15 000 mundieru komplektu, kas ļāva sagatavot mobilizāciju. 24. februārī tika izsludināta 1896., 1895., 1894. un 1893. gados dzimušo mobilizācija. 12. martā sāka iesaukt no 1884. gada dzimušos kara dienestam padotos vīriešus: no 10. līdz 27. martam mobilizēja 879 virsniekus un 333 kara ierēdņus, 124 ārstus un 20 819 kareivjus. Marta vidū Padomju Latvijas armijā bija apmēram 50 000 vīru (~20 000 durkļu), no kuriem 270 km garajā ziemeļu frontē un tikpat garajā rietumu frontē atradās 10 000-15 000 vīru ar 50 lielgabaliem, 270 ložmetējiem, 7 bruņotajiem automobiļiem, 9 lidmašīnām un 2 bruņotajiem vilcieniem.^[2]

Revolucionārā kara padome

1919. gada 5. janvārī Latvijas armijas grupas Revolucionārā kara padome tika pārdēvēta par Padomju Latvijas armijas Revolucionāro kara padomi (Революционный военный Совет армии советской Латвии, РВС), kas bija pakļauta Stučkas valdībai.

12. janvārī par kara padomes locekļiem tika iecelti:

Jūlijs Daniševskis (priekšsēdētājs)
Kārlis Pētersons (priekšsēdētāja vietnieks)
Ansis Daumanis (priekšsēdētāja vietnieks)
Jānis Pieče līdz 10. martam
Oskars Stīga līdz 10. martam
Jānis Tupiņš līdz 10. martam

Vēlāk RKP papildināja ar:

Roberts Bauze (politnodaļas priekšnieks) no 10. marta
Pēteris Slavens (Padomju Latvijas armijas virspavēlnieks) no 10. marta
Jānis Lencmanis no 12. aprīļa
Juris Mežiņš no 12. aprīļa

Struktūra

Padomju Latvijas armijas 1. strēlnieku divīzija (1-я стрелковая дивизия Советской Латвии):
- 1SD 1. brigāde (komandieris Pēteris Dūdiņš, Дудынь): uzbruka gar Krustpils—Jelgavas dzelzceļu, brigādes štābs pēc tās ieņemšanas atradās Jelgavā
  - 2. strēlnieku pulks (2-й стрелковый полк Советской Латвии),
  - 3. strēlnieku pulks,
  - 10. strēlnieku pulks (Īpašais Saratovas latviešu strēlnieku pulks),
  - Vitebskas latviešu kavalērijas pulks,
  - 2 latviešu kavalērijas eskadroni,
  - artilērijas baterijas.
- 1SD 2. brigāde (komisārs Roberts Apinis): uzbruka gar Rīgas—Pleskavas dzelzceļu, piedalījās Inčukalna kaujā
  - 1. strēlnieku pulks (1-й стрелковый полк Советской Латвии),
  - 4. strēlnieku pulks,
  - 6. strēlnieku pulks,
  - 2 artilērijas baterijas,
  - bruņuvilciens (Саратовский № 05), 2 bruņuauto,
  - 2. kavalērijas divizions.
- 1SD 3. brigāde:
  - 7. strēlnieku pulks,
  - 8. strēlnieku pulks,
  - 9. strēlnieku pulks,
  - dažas artilērijas baterijas un bruņuauto;
- 3. atsevišķais kavalērijas divizions,
- 1. kavalērijas pulks;
Sevišķā internacionālā divīzija (Особая интернациональная дивизия, komandieris Okulovs, Окулов) pēc 1919. gada 12. februāra Padomju Latvijas armijas 2. strēlnieku divīzija (2-я стрелковая дивизия Советской Латвии): uzbruka gar Daugavpils—Šauļu dzelzceļu
- 2SD 1. brigāde:
  - 10. latviešu strēlnieku pulks,
  - 11. kājnieku pulks (bijušais Internacionālās divīzijas 37. pulks, marta kaujās iznīcināts, un tā nosaukumu aprīlī saņēma Rīgas strādnieku pulks),
  - 12. kājnieku pulks (bijušais Internacionālās divīzijas 39. pulks);
- 2SD 2. brigāde:
  - 13. latviešu strēlnieku pulks,
  - 14. kājnieku pulks (bijušais Internacionālās divīzijas 41. pulks),
  - 15. latgaļu strēlnieku pulks,
  - 1. haubiču baterija;
- 2SD 3. brigāde:
  - 16. strēlnieku pulks,
  - 17.(saformēja no mazskaitlīgā 60. robežapsardzes pulka, februāra sākumā devās uz fronti, kur tika sakauts un izklīda - vienību nācās formēt no jauna no Rīgas kara nodaļas pulka)
  - 18. latviešu strēlnieku pulks.
- pilnībā nonekomplektēta izformētās Internacionālās divīzijas apgādes daļa, sakaru bataljons un inženieru bataljons,
- 2. kavalērijas pulks.^[3]
2. Novgorodas strēlnieku divīzija (2-я Новгородская стрелковая дивизия, komisārs Jānis Fabriciuss): uzbruka gar Rīgas—Pleskavas dzelzceļu, piedalījās Inčukalna kaujā
Lietuviešu strēlnieku divīzija (Литовская стрелковая дивизия) iekļauta 1919. gada maijā
Alūksnes karaspēka grupa (Алуксненская группа войск, arī Мариенбургская группа войск) iekļauta 1919. gada maijā

5. latviešu strēlnieku pulks palika Krievijā pulkveža J. Vācieša rīcībā. Pēc Igaunijas valdībai pakļauto spēku pretuzbrukuma sākuma ar 771./578. operatīvo direktīvu (в„– 578/оп 771/ш) 1919. gada 6. februārī Padomju Latvijas armija operatīvā ziņā atkal tika pakļauta Ziemeļu frontes vadībai, bet no 1919. gada 12. februāra tika iekļauta atjaunotās Rietumu frontes sastāvā. Šajā laikā PLA Vidzemes grupas rīcībā atradās vairāk kā 10 200 karavīru, bet Kurzemes frontē — 9100.^[4]

1919. gada 25. februārī tika uzsākta plaša mobilizācija visā lielinieku ieņemtajā Latvijas teritorijā. Pēc mobilizācijas pabeigšanas marta beigās — aprīļa sākumā armijas sastāvs bija palielinājies vismaz par 25 000 cilvēku, kas vairs nebija tik dedzīgi revolucionāri, kā sarkanie strēlnieki.^[5] Daudzi no mobilizētajiem vēlāk izmantoja iespējas dezertēt un pāriet Pagaidu valdības spēku pusē. Plaši tika iesaukti mazākumtautību pārstāvji. No vāciešiem izveidoja Lībknehta internacionālo leģionu. Uz 15. maiju armijā dienēja 45 317 cilvēku (26 480 durkļi un 1867 zobeni). Maijā LSPR armijas sastāvā iekļāva Lietuvas strēlnieku divīziju, bet jūnijā Alūksnes karaspēka grupu.

Pulku karogi

2. latviešu strēlnieku padomju pulka karogs (1918).
5. latviešu strēlnieku padomju pulka karogs (1918).
Padomju Latvijas 7. latviešu strēlnieku pulka karogs (1919).

Likvidēšana

1919. gada pirmajos septiņos mēnešos dezertēja 2519 kareivji, 839 reģistrēti kā bez vēsts pazuduši. Pēc militārām neveiksmēm Viskrievijas Centrālā izpildkomiteja 1919. gada 1. jūnijā izdeva dekrētu "Par Krievijas, Ukrainas, Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas padomju republiku apvienošanu cīņai ar starptautisko imperiālismu". Padomju Latvijas armijas pēdējais pavēlnieks pulkvedis Pēteris Slavens tika atcelts no amata. Pēc Rīgas zaudēšanas un Padomju Latvijas armijas atkāpšanās uz Latgales teritoriju to ar virspavēlnieka 2188. operatīvo direktīvu (в„– 2188/оп) 1919. gada 7. jūnijā likvidēja un pārveidoja par Padomju Krievijas 15. armiju ar štābu Daugavpilī.

Pulkvedis Pēteris Slavens pēc Bermontiādes kauju sākuma 1919. gada novembrī padevās Latvijas bruņotajiem spēkiem.

Atsaces

↑ Enciklopēdija "Rīga". Rīga, 1988., 49 lpp.
↑ Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. Stokholma: Daugava 1967. - 405.-406. lpp.
↑ «vesture.eu». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 13. augustā. Skatīts: 2018. gada 4. septembrī.
↑ Šiliņš, Jānis. Padomju Latvija 1918-1919. Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība. Rīga. 2013. ISBN 9789934839900; 174. lpp.
↑ Šiliņš, Jānis. Padomju Latvija 1918-1919. Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība. Rīga. 2013. ISBN 9789934839900; 156. lpp.

Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[1] Enciklopēdija "Rīga". Rīga, 1988., 49 lpp.

[2] Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. Stokholma: Daugava 1967. - 405.-406. lpp.

[3] «vesture.eu». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 13. augustā. Skatīts: 2018. gada 4. septembrī.

[4] Šiliņš, Jānis. Padomju Latvija 1918-1919. Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība. Rīga. 2013. ISBN 9789934839900; 174. lpp.

[5] Šiliņš, Jānis. Padomju Latvija 1918-1919. Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība. Rīga. 2013. ISBN 9789934839900; 156. lpp.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]