Acs

Acis
	Vanaga acs
	Antarktīdas krila acs
Detaļas
Identifikatori
Latīņu	Oculus
TA98	A15.2.00.001; A01.1.00.007
TA2	113, 6734
	Anatomiskā terminoloģija [Labot iekš Wikidata]

Acis (latīņu: Oculus) ir orgāni, kuri uztver gaismu un pēc tam pa optisko nervu nosūta uz smadzenēm. Dzīvnieku acis ir dažādos attīstības līmeņos, sākot ar orgāniem, kas uztver atšķirību starp gaismu un tumsu, un beidzot ar acīm, kas spēj uztvert pat vissīkākās detaļas. No visiem ķermeņa sensorajiem receptoriem 70% atrodas acīs. Optiskie trakti katrs satur vairāk nekā miljonu nervu šķiedru. Acs ir lodveida orgāns, kura diametrs ir 2,5 cm. Sesto daļu acs ārsieniņas var redzēt starp plakstiņiem. Pārējo daļu nosedz plakstiņi, orbītas kauli un muskuļi. Seši ārējie muskuļi nodrošina acs kustības, ka arī ļauj cilvēkam, galvu nekustinot, sekot kustīgam objektam. No ārpuses aci pārsedz un aizsargā augšējais un apakšējais plakstiņš, kas savienojas acs iekšējā un ārējā kaktiņā. Plakstiņu malās aug skropstas. Skropstu matu folikuli ir saistīti ar Meibioma dziedzeriem, kas producē eļļainu šķidrumu acu lubrifikācijai. Līdzīgi dziedzeri klāj plakstiņu iekšējās gļotādas virsmu. Konjunktīva kā mukoza membrāna viegli slīd pāri acs ābolam. Asaru aparāts sastāv no asaru dziedzeriem, asaru kanāliem, asaru maisa un nazolakrimālā kanāla. Asarās ir antibakteriāls enzīms — lizocīms, kas kavē baktēriju augšanu un aizsargā acis no iekaisuma. Ar gadiem acu asaru un plakstiņu sekrēcijas dziedzeri ražo mazāk lubricējošā šķīduma, acis kļūst neaizsargātākas no mehāniskiem bojājumiem un baktērijām.

Cilvēka acs

Pamatraksts: cilvēka acs

Cilvēka redzes orgānu veido acs ābols (bulbus oculi) un acs papildaparāti (organa oculi accessoria). Cilvēka acs vidēji sver tikai 29 gramus. Tikko pēc piedzimšanas bērni neredz krāsas. Cilvēka acs spēj atšķirt vismaz 500 melnbalto krāsu toņus. Acs radzene ir vienīgie dzīvie audi cilvēka organismā, kuriem nav asinsvadu. Parasti cilvēks mirkšķina acis apmēram 11500 reizes dienā vai apmēram 4,2 miljonus reižu gadā. Cilvēki no datora ekrāna lasa 25% lēnāk nekā no papīra. Redzes nervs ir vienīgais nervs cilvēka organismā, kuru var ieraudzīt bez operācijas. Cilvēka acs tīklene ir tā ķermeņa daļa, kurai visefektīvāk tiek piegādāts skābeklis.

Redze

Pamatraksts: Redze

Redzes sajūtas sniedz informāciju par priekšmetu formu, lielumu, krāsu un dod organismam iespēju pareizi orientēties ārējās vides apstākļos. Redzes analizators sastāv no perifēriskās daļas — tīklenes un nervu šūnām, vadītājceļiem — redzes nerva, redzes traktiem un nervu šūnu sakopojumiem vidussmadzenēs un starpsmadzenēm, kā arī redzes centra šūnām lielo pusložu garozas pakauša daivā. Acs ābola caurspīdīgās daļas — radzene, priekšējās kameras šķidrums, lēca un stiklveida ķermenis sakopo krītošos gaismas starus uz tīklenes un veido uz tās īstu, apgrieztu un samazinātu apskatāmā priekšmeta attēlu. Gaismas uztvere notiek tīklenē nūjiņās un vālītēs, kuras satur redzes pigmentus — olbaltumvielas, kas spēj absorbēt noteikta viļņa garuma elektromagnētisko starojumu. Par redzamo gaismu sauc starojumu ar viļņa garumu 400-760 nm, ko absorbē cilvēka tīklenes redzes pigmenti rodopsīns, jodopsīns un cianopsīns. Absorbētā enerģija izraisa pigmentu molekulu ģeometriskās konfigurācijas maiņu (fotoizmerizācija), kas savukārt rada virkni ķīmisku pārvērtību. Fotoreceptorā rodas uzbudinājums, kas izplatās uz pārējo tīklenes slāņu nervu šūnām un pa redzes nerva šķiedrām uz redzes analizatora kortikālo daļu. Par tīklenes funkcionālo pamatvienību uzskata receptīvo lauku. Tas ietver fotoreceptorus, kuru uzbudinājums tiek pārvadīts uz vienu un to pašu redzes nerva šķiedru. No receptīvo lauku lieluma atkarīgs redzes asums, jo, lai izšķirtu telpā divus apskatāmā priekšmeta punktus, to attēliem receptīvajiem laukiem. Redzes leņķi veido taisnes, kas savieno lēcas mezgla punktu ar abiem apskatāmajiem punktiem. Vesela cilvēka tīklenes centrālā apvidus minimālais redzes leņķis ir apmēram 1 min. Redzes asumu nosaka ar tabulām, kurās 10. rindas burti no 5m attāluma redzami zem 1 min leņķa. Tas atbilst redzes asumam 1,0 normālai redzei.

Krāsu redze

Acs spēj izšķirt dažādu objektu krāsas. Cilvēka acs uztver dažāda garuma (400-760 nm) redzamās gaismas viļņus. Dabā novērojamās krāsas iedala ahromātiskās — baltā, melnā un pelēkā krāsa, hromatiskās — visas pārējās. Cilvēks spēj izšķirt 300 ahromatisko un desmitiem tūkstošu hromatisko krāsu toņu dažādās spilgtuma un piesātināmības kombinācijās. Taču visu krāsu bagātību veido 7 spektra krāsas: sarkana, oranža, dzeltena, zaļa, gaiši zila, tumši zila un violeta; katrai no tām atbilst noteikts redzamās gaismas viļņa garums. Gaismas stari ar dažādu viļņu garumu izraisa tīklenes vālītēs fotoķīmiskus pocesus, kas kairina redzes nervu. Krāsu redze pamatojas uz tīklenes vālīšu spēju novērtēt krītošās gaismas enerģijas sadalījumu 3 starojuma frekvenču spektra apvidos, jo šajās šūnās ir 3 dažādas pigmentvielas, kuru absorbcijas maksimumi atbilst starojumam ar viļņu garumu 430, 540 un 570 nm, proti 3 pamatkrāsām — zilai, zaļai un sarkanai. Ja uz aci vienlaikus iedarbojas dažāda garuma redzamās gaismas viļņi vienādā intensitātē, rodas baltās gaismas sajūta. Var būt pavājināta jutība pret kādu no šīm krāsām: protanomālija — pret sarkano, deiteranomālija — pret zaļo, tritanomālija — pret violeto krāsu. Krāsu aklums — dihromāzija rodas, ja nemaz nevar uztvert vienu no pamatkrāsām. Izšķir krāsu aklumu, kad cilvēks neuztver sarkano krāsu (daltonisms), zaļo vai violeto krāsu. Pirmajos divos gadījumos sarkanās un zaļās krāsas vietā cilvēks redz pelēcīgi dzeltenas nokrāsas. Ja ir pilnīgs krāsu aklums — monohromāzija, visi priekšmeti izskatās pelēki. Krāsu redzes traucējumi parasti mēdz būt iedzimti, biežāk vīriešiem nekā sievietēm. Krāsu redzes traucējumus var radīt tīklenes, redzes nerva un CNS slimības. Krāsu redze ir atkarīga no apgaismojuma. Dienā krāsas var atšķirt labi, vājā apgaismojumā, krēslā un naktī tās vispār nevar atšķirt.

Acs ābols

Acs ābolam (bulbus oculi) ir lodes forma (diametrs ≈2,5 cm, masa ≈7,5 grami) un to iedala divās daļās — acs ābola apvalkos (tunicae bulbi) un acs ābola kodolā (nucleus bulbi).

Acs ābola apvalki

Acs ābolam ir 3 apvalki:

Ārējais apvalks, jeb šķiedrainais apvalks (tunica fibrosa), ko veido blīvi saistaudi. Ārējā apvalka priekšējo 1/6 veido radzene (cornea) — caurspīdīga, apaļa, nedaudz uz priekšpusi izliekta plātnīte, tās diametrs ≈12 mm. Apvalka mugurējā daļa ir sklēra (sclera), kas pieaugušam cilvēkam veido 5/6 apvalka un ir baltā krāsā. Sklēru pārklāj konjunktīva (gļotāda), kura ir ļoti labi apasiņota. Pie sklēras piestiprinās acs šķērssvītrotie muskuļi, kuri kustina acs ābolu. Sklēra veido maksti ap redzes nervu (n. opticus).
Vidējais apvalks (uvea), jeb asinsvadu apvalks. Šis apvalks satur daudz asinsvadu un īpašas pigmenta šūnas, tādēļ šis apvalks ir necaurspīdīgs un tumšā krāsā. Asinsvadu apvalkam ir 3 daļas:
- Mugurējā daļa, jeb dzīslene (chorioidea) — izklāj sklēru no iekšpuses. Starp sklēru un dzīsleni atrodas neliela limfātiskā sprauga ar limfai līdzīgu šķidrumu.
- Vidējā daļa, jeb starene (corpus ciliare) — atrodas uz iekšpusi no vietas, kur sklēra robežojas ar radzeni. Stareni veido asinsvadi un gludā muskulatūra. Starenes muskulis ir veidots no šķiedrām, kuras novietojas 3 dažādos virzienos. No muskuļa uz acs kodola pusi starveidīgi atiet ≈70 starenes izaugumi, no kuriem atiet starenes saites, kuras ar otru galu stiprinās pie lēcas kapsulas. Saraujoties starenes muskulim, tiek iestieptas saites un mainās lēcas biezums, līdz ar to mainās arī gaismas staru laušanas leņķis. Starenes muskuli sauc arī par akomodācijas muskuli, mainoties lēcas biezumam, acs piemērojas tuvu un tālu priekšmetu redzēšanai. Starenes asinsvadi izdala plazmai līdzīgu šķidrumu, kas piepilda acs kameras un baro tās acs vides, kurām nav pašām savu asinsvadu — radzeni, lēcu un stiklveida ķermeni.
- Priekšējā daļa, jeb varavīksnene (iris) — apaļa diskveida plāksnīte, kas novietota frontālā plaknē. Varavīksnenes vidū ir atvere — zīlīte (pupilla), kuras diametrs ir 2—8 mm, optimālais platums 2,4 mm. Zīlīte veic optiskās diafragmas funkciju — regulē gaismas staru daudzuma iekļūšanu acī. Varavīksneni veido asinsvadi un 2 gludie muskuļi — zīlītes sašaurinātājmuskulis (m. sphincter pupillae) un zīlītes paplašinātājmuskulis (m. dilatator pupillae). Varavīksnenei ir priekšējā un mugurējā virsma, tā atrodas atstatus no radzenes, kas ir priekšpusē un lēcas, kas ir mugurpusē. Tā satur arī pigmentus, kas absorbē gaismas starus un tie var iekļūt uz tīklenes tikai caur zīlīti. Visvairāk pigmenta ir brūnās acīs, bet vismazāk zaļganās. Pigmentšūnu daudzums ir iedzimts.
Iekšējais apvalks, jeb tīklene (retina). Tīklene pieguļ asinsvadu apvalkam no iekšpuses līdz tā zīlītes malai. Tīklenei ir 2 daļas:
- Mugurējā daļa, jeb redzes daļa (pars optica) — šī daļa izklāj dzīsleni no iekšpuses. Šajā daļā atrodas fotoreceptorās šūnas — nūjiņas un vālītes, kuras satur fotopigmentus:
  - Nūjiņas ir cilindriskas un nodrošina melnbalto gaismu, priekšmetu kontūru un formu uztveri, katrā acī ir ≈170 milj. nūjiņu.
  - Vālītes ir kolbveida šūnas, kas nodrošina maksimālo redzes asumu, sīku priekšmetu uztveršanu un krāsu redzi, katrā acī ir ≈8 milj. vālīšu. Vālītes ir sakopotas tīklenes centrā, visasākās redzes apgabalu sauc par dzelteno plankumu (macula lutea) un tā vidū centrālā bedrīte (fovea centralis), kas atrodas laterāli no redzes nerva sākuma. Redzes nerva veidošanās vietā nav receptoru, tāpēc šo vietu sauc par aklo plankumu (macula caeca), tā diametrs ir ≈1,7 mm.
- Priekšējā daļa, jeb aklā daļa (pars caeca) — šī daļa no iekšpuses izklāj stareni un varavīksneni. Aklajā daļā nav gaismas jutīgo receptoru.

Acs ābola kameras

Saistītas ar lēcu. Priekšējo kameru no priekšpuses norobežo radzenes mugurējā virsma, bet no mugurpuses — varavīksnenes priekšējā virsma un lēcas priekšējā virsma un lēcas priekšējās virsmas daļa zīlītes apvidū. Mugurējā kamera ir cirkulāra sprauga, kas aptver lēcas malu. Tās priekšējo sienu veido varavīksnes mugurējā virsma, bet mugurējo — lēcas saite un starenes muskulis. Abas kameras savieno zīlīte. Acs ābola kamerās atrodas caurspīdīgs šķidrums.

Lēca

Caurspīdīgs, abpusēji izliekts ķermenis, kam priekšējā virsma ir plakanāka nekā mugurējā. Lēcā nav asinsvadu, ne nervu. Tā atrodas aiz zīlītes un varavīksnenes, ietverta kapsulā, ko ar akomodācijas muskuli saista cirkulāra lēcas saite — starainā josliņa. Starenes muskulim kontrahējoties, lēcas saite un kapsula atslābst un lēcas priekšējā virsma vairāk izliecas. Muskulim atslābstot, notiek pretējs process. Tā acs pielāgojas, lai varētu saskaitīt dažādā attālumā esošus priekšmetus.

Acs ābola kodols

Acs ābola kodolu (bulbus oculi) veido lēca un stiklveida ķermenis.

Lēca (lens) ir divpusēji izliekta, caurspīdīga optiskā vide. No ārpuses lēcu ietver saistaudu apvalks, jeb lēcas kapsula, pie kuras piestiprinās lēcas saites un savieno to ar starenes muskuli. Lēcas izliekuma maiņa (akomodācija) ir pielāgošanās process tuvu un tālu priekšmetu redzēšanai. Uz priekšpusi no lēcas, līdz radzenei atrodas priekšējā acs kamera, ko norobežo radzene un varavīksnene. Caur zīlīti priekšējā acs kamera savienojas ar mugurējo acs kameru, kuru norobežo varavīksnenes mugurējā virsma, starene un lēcas priekšējā virsma. Acs kamerās atrodas viskozs, caurspīdīgs acs kameru šķidrums, kuru izdala starenes asinsvadi. Šim šķidrumam ir trofiska nozīme.
Stiklveida ķermenis (corpus vitreum) — to piepilda caurspīdīga, recekļveida viela. Tam ir lodveida forma, priekšējā virsmā ir bedrīte, kurā iegulst lēca. Stiklveida ķermenis veic apvalku balsta funkciju.

Acs palīgaparāti

Acs palīgaparāti (organa oculi accesoria):

Acs dobums galvaskausā (orbita) — veic aizsargfunkciju un balsta funkciju;
Saistaudi un taukaudi — veic balsta funkciju;
Šķērssvītrotā muskulatūra — visi muskuļi sākas no orbītas dažādām sienām un beidzas sklērā;
Asaru aparāts (gl. lacrimalis) — izdalītās asaras mazina berzi un mitrina aci;
Konjunktīva (gļotāda) — pārklāj sklēru un abus plakstiņus no iekšpuses;
Plakstiņi (palpebrae), skropstas (cilia) un uzacis (superilia) — veic aizsargfunkciju.

Redzes zuduma novēršana

Acis var bojāt gan slimības, gan traumas. Gadās, ka kaut kas iekrīt acī, caurdur radzeni un sabojā varavīksneni, lēcu vai tīkleni. Acu ievainojumi var rasties, neuzmanīgi lietojot kontaktlēcas. Traumu dēļ aklums rodas aptuveni 4% gadījumu, tomēr visbiežāk aklumu rada tīklenes slimības, glaukoma, katarakta un citas kaites. Cukura diabēta izraisītā retinopātija rada aklumu cilvēkam vecumā no 20 līdz 74 gadiem. Tās gadījumā pārplīst radzenes kapilāri un asinis ieplūst stiklveida ķermenī. Nepārtraukti regulējot glikozes līmeni asinīs, var palīdzēt cukura diabēta slimniekiem izvairīties no šīm komplikācijām. Plankumveida deģerācijas gadījumā tiek noārdītas vālītes, jo dzīslenes asinsvadi paresninās un vairs nepilda savas funkcijas.

Attēli

Spāres acis
Zivs acs
Kaķa acs dienas laikā
Kazas acs
Vistas acs
Krokodila acs

Skatīt arī

Acu krāsa

Ārējās saites