sensus

Latín

sensus
clásico (AFI)	[ˈs̠ẽːs̠ʊs̠]
eclesiástico (AFI)	[ˈsɛnsus]
rima	en.sus

Etimología 1

De sentiō, -īre₁ ("sentir") y el sufijo -sus.

Sustantivo masculino

sēnsus, sēnsūs

4.ª declinación (-us)
	Singular	Plural
Nominativo	sēnsus	sēnsūs
Vocativo	sēnsus	sēnsūs
Acusativo	sēnsum	sēnsūs
Genitivo	sēnsūs	sēnsuum
Dativo	sēnsuī	sēnsibus
Ablativo	sēnsū	sēnsibus

1

Capacidad de percibir con los sentidos: sensación.

2

Cualquiera de los cinco sentidos fisiológicos.

Forma flexiva

Forma verbal

sēnsus, sēnsa, sēnsum

1.ª y 2.ª declinación (-us, -a, -um)
	Singular			Plural
	Masculino	Femenino	Neutro	Masculino	Femenino	Neutro
Nominativo	sēnsus	sēnsa	sēnsum	[[sensi#Latín|{Plantilla:2ī]]	[[sensae#Latín|{Plantilla:2ae]]	[[sensi#Latín|{Plantilla:2ī]]
Vocativo	sēnse	sēnsa	sēnsum	sēnsī	sēnsae	sēnsa
Acusativo	sēnsum	sēnsam	sēnsum	sēnsī	sēnsae	sēnsa
Genitivo	sēnsī	sēnsae	sēnsī	sēnsōs	sēnsās	sēnsa
Dativo	sēnsō	sēnsae	sēnsō	sēnsōrum	sēnsārum	sēnsōrum
Ablativo	sēnsō	sēnsā	sēnsō	sēnsīs	sēnsīs	sēnsīs

1

Participio perfecto pasivo de sentiō.