Rodēzija

Rodēzija, oficiāli Rodēzijas Republika, bija neatzīta valsts Dienvidāfrikā, kas pastāvēja no 1965. līdz 1979. gadam pēc vienpusējas atdalīšanās no Apvienotās Karalistes. Tās teritorija bija Dienvidrodēzijas bijusī (britu) kolonija. Valsts robežojās ar Dienvidāfriku dienvidos, Botsvānu (no 1966) dienvidrietumos, Zambiju ziemeļrietumos un Mozambiku austrumos. Līdz 1979. gadam zemi pārvaldīja baltādainie kolonizatori. Dienvidrodēzija ieguva starptautisku atzīšanu 1980. gadā, kad tā kļuva par Zimbabvi.

Rhodesia Rodēzija 1965 – 1979 Karogs Ģerbonis Pārvaldes centrs Solsberi Valoda(s) angļu valoda Valdība Parlamentāra demokrātija un konstitucionāla monarhija (līdz 1970) Parlamentāra republika (no 1970) Prezidents Prezidents  - 1970-1975 Klifords Dupons  - 1976-1978 Džons Vratrels Premjerministrs  - 1965–1979 Aiens Smits Vēsturiskais laikmets Aukstais karš  - Dibināta 1965  - Neatkarība 1965. gada 11. novembris  - Pasludināta republika 1970. gada 2. marts  - Zimbabve-Rodēzija 1979. gada 1. jūnijs  - Zimbabve 1980. gada 17. aprīlis Platība 390,58 km2 km² Iedzīvotāju skaits  - 1978. gadā 6 930 000  Nauda mārciņa

Valsts tika nosaukta Sesila Rodsa vārdā, kura vadītā Britu Dienvidāfrikas kompānija 19. gadsimta beigās kolonizēja teritorijas Dienvidāfrikā. Pirms 1964. gada vārds Rodēzija attiecās uz teritoriju, kas sastāvēja no tagadējās Zambijas (Ziemeļrodēzija), Zimbabves (Dienvidrodēzija) un Malāvijas (Njasalenda). Kopš 1953. gada tās veidoja Rodēzijas un Njasalendu federāciju. 1964. gadā Ziemļrodēzija ieguva neatkarību kā Zambija un Njasalenda, kā Malāvija. Dienvidrodēzija sāka saukties par Rodēziju. Izmaiņas nosaukumā gan netika oficiāli atzītas un britu valdība to turpināja saukt par Dienvidrodēziju.

Vēsture

Britu valdība piekopa politiku „nekādas neatkarības pirms mažoritārā likuma (apstiprinājuma)’’, kas iezīmēja, ka zemes ar stabilu balto iedzīvotāju skaitu nesaņems neatkarību, izņemot ar iedzīvotāju vairākuma piekrišanu. Rodēzijas valdošā partija, kas bija balto mazākumu pārstāvošā Rodēzijas fronte (RF) ar Aienu Smitu priekšgalā, nostājās pret šo politiku. Britu impērija kontrolēja pašas pārvaldīto Dienvidrodēzijas koloniju līdz sarunām starp koloniālo valdību un britu valdības krišanai 1965. gadā.

1965. gada 11. novembrī Smita valdība deklarēja, ka Rodēzija ir neatkarīga no britu varas, deklarācijā, kas kļuva zināma kā "Vienpusējā neatkarības deklarācija" (Unilateral Declaration of Independence- UDI). Smits nosūtīja telegrammu britu valdības vadītājam Haroldam Vilsonam tieši tajā brīdī, kad Lielbritānija ieturēja klusuma brīdi, pieminot Pirmajā pasaules karā kritušos un tā beigas. Tas izraisīja konfliktu starp Dienvidrodēzijas augstāko komisāru Dž. Beinsu- Džonstonu, kuram nepatika RF vadītājs un viņa politika, un Smitu. Starptautiskā sabiedrība neatzina UDI. Apvienoto Nāciju Drošības padome ieviesa sankcijas, kas ierobežoja tirdzniecību un finanšu apriti ar Rodēziju, lai gan Dienvidāfrika, Portugāle, Izraēla, Irāna, Irāka un atsevišķas arābu valstis centās palīdzēt Rodēzijai. Neviena no pasaules lielvarām neatzina Rodēziju, un 1970. gadā ASV vadība paziņoja, ka nekādā gadījumā neatzīs Rodēzijas neatkarību.

Sākotnēji Rodēzijas valdība atzina karalienes (Elizabete II) varu savā zemē, bet ne tās pārstāvi gubernatoru Hamfriju Gibsu. 1970. gada 2. martā Rodēzija formāli sarāva saites ar Lielbritāniju un pasludināja republiku. Vēlāk Apvienotās Karalistes valdības piespieda ASV valsts sekretāru V.P. Rodžersu slēgt ASV konsulātu Solsberi.

Pēc UDI pasludināšanas melnādainos pārstāvošo organizāciju militārie grupējumi- Zimbabves āfrikāņu nacionālās atbrīvošanas armija (ZANLA) un Zimbabves tautas revolucionārā armija (ZIPRA) sāka bruņotu konfliktu pret Rodēzijas valdību. Konflikts kļuva sekmīgāks pēc 1975. gada, kad neatkarību ieguva tās kaimiņvalsts Mozambika un cīnītāji sāka izmantot bāzes šajā valstī. Arī Zambijas un Botsvānas valdības atļāva cīnītājiem izmantot savas teritorijas. Rodēzijas valdība bija spiesta tērēt arvien vairāk līdzekļus aizsardzībai. 1978-79. gadā tie sasniedza 47% no valsts budžeta. Pēc vienošanās ar atsevišķām melnādaino politiskajām partijām, kuras nebija iesaitītas pilsoņu karā, 1979. gada aprīlī tika sarīkotas vēlēšanas. Divas lielākās melnādaino partijas - Zimbabves Afrikāņu Nacionālā savienība (ZANU) un Zimbabves Afrikāņu Tautas savienība (ZAPU) vēlēšanās nepiedalījās. Vēlēšanās uzvarēja Apvienotā afrikāņu nacionālā padome (UANC) un par premjerministru kļuva Abels Muzoreva. 1979. gada 1. jūnijā tika mainīts valsts nosaukums uz Zimbabve Rodēzija. Tomēr pilsoņu karš turpinājās, Muzorevas valdību neatzina staptautiskā kopiena un sankcijas palika spēkā. 1979. gada nogalē britu valdība Londonā sarīkoja sarunas, uz kurām uzaicināja Zimbabves Rodēzijas valdību un visas partijas. Tika noslēgta vienošanās par pamieru un jaunu vēlešanu rīkošanu. 1980. gada sākumā notika vēlēšanas, kurās uzvarēja Roberta Mugabes vadītā ZANU. 1980. gada 18. aprīlī tika pasludināta Zimbabves Republikas neatkarība.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Rodēzija.