Smoļenska
Smoļenska (krievu: Смоленск) ir pilsēta Krievijas rietumu daļā, Smoļenskas apgabala administratīvais centrs. Izvietojusies apgabala vidusdaļā Dņepras upes krastos 400 km no valsts galvaspilsētas Maskavas. Viena no senākajām Krievijas pilsētām (pirmoreiz minēta 863. gadā), kopš 1985. gada varoņpilsēta.
| Smoļenska | |||
|---|---|---|---|
| pilsēta | |||
| Смоленск | |||
 Uspenskas katedrāle Dņepras krastā | |||
| |||
.svg) | |||
  Smoļenska | |||
| Koordinātas: 54°47′N 32°3′E / 54.783°N 32.050°EKoordinātas: 54°47′N 32°3′E / 54.783°N 32.050°E | |||
| Valsts |
 Krievija | ||
| Federālais apgabals | Centrs | ||
| Federācijas subjekts | Smoļenskas apgabals | ||
| Pirmoreiz minēta | 863. gadā | ||
| Platība | |||
| • Kopējā | 166,35 km2 | ||
| Iedzīvotāji (2023) | |||
| • kopā | 312 896 | ||
| • blīvums | 1 984,1/km² | ||
| Laika josla | UTC (UTC+3) | ||
| Pasta indekss | 214000 | ||
| Tālruņu kods | +7 4812 | ||
| Mājaslapa |
www | ||
 Smoļenska Vikikrātuvē | |||
.png)
_(2001).png)
Vēsture
labot šo sadaļu863. gadā pirmo reizi minēta hronikā (Устюжнский (Архангелогородский) свод), kurā teikts, ka Novgorodas varjagi rusi Askolds un Dirs ceļā pa Dņepru uz Cargradu nav uzbrukuši Smoļenskai, jo tā bijusi labi nocietināta un apdzīvota. 882. gadā to iekaroja Kijivas kņazs Oļegs (senskandināvu: Helgi — 'iesvētītais'), kas to nodeva kā lēni mazgadīgajam Rurika dēlam kņazam Igoram (senskandināvu: Ingvar). 948.—952. gadā Konstantīns Porfirogenetoss (Porphyrogennetos) Smoļensku minējis kā centrālo nocietināto varjagu pilskalnu tirdzniecības ceļā pa Daugavas upi un Lovates upi no Baltijas jūras zemēm uz Konstantinopoli, kas šeit krustojās ar ceļu uz Volgas upi uz Kaspijas jūru un Persiju un arābu zemēm ("Ceļš no varjagiem uz grieķiem").
12. gadsimtā Smoļenska kļuva par neatkarīgas kņazistes galvaspilsētu. 1229. gadā tika noslēgts tirdzniecības un sadarbības līgums starp Smoļensku no vienas puses un Rīgu un Gotlandi no otras puses (sk. zemāk). 1238. gadā to izlaupīja mongoļu karaspēks. 1404. gadā pēc atkārtotiem Lietuvas dižkunga Vītauta Dižā uzbrukumiem Smoļenskas kņaziste kļuva par Lietuvas dižkunigaitijas sastāvdaļu. 1514. gadā to iekaroja Maskavijas lielkņaziste.
1611. gadā Poļu—krievu kara (1609—1618) laikā to iekaroja Polijas-Lietuvas armija. 1618. gadā miera līguma rezultātā to atkal iekļāva Polijas-Lietuvas kopvalstī kā Smoļenskas vaivadiju.
1632.—1634. gadā Smoļenskas dēļ izcēlās jauns karš (Poļu—krievu karš (1632—1634)) starp Krievijas caristi un Poliju-Lietuvu, kurā Krievija cieta sakāvi. Kaujās pie Smoļenskas pret Krieviju piedalījās arī Kurzemes hercoga pulks prinča Jēkaba vadībā.[1] Tomēr 1654. gadā Poļu—krievu kara laikā Smoļensku no jauna iekaroja Krievija un miera līguma rezultātā 1667. gadā iekļāva Krievijas sastāvā.
1812. gadā pilsētu pēc smagas kaujas iekaroja Napoleona armija ("Kauja pie Smoļenskas").
1918. gadā Smoļenska tika pasludināta par Baltkrievijas Tautas Republikas daļu.
1919. gada 1. janvārī Smoļenskā tika pasludināta Baltkrievijas Padomju Sociālistiskā Republika. Tās valdība šeit atradās līdz 7. janvārim.
1941. gadā Smoļenska tika gandrīz pilnīgi iznīcināta Otrā pasaules kara kaujā starp ielenkto PSRS karaspēku un uzbrūkošo Vācijas armiju.
1943. gadā pilsētu ieņēma Sarkanā armija.
Vēstures un kultūras pieminekļi
labot šo sadaļu- Pētera un Pāvila baznīca (no 12. gadsimta).
- Erceņģeļa Miķeļa baznīca (no 12. gadsimta).
- Pilsētas nocietinājumi (1596—1602) ap senpilsētu.
- Marijas (Pamošanās) Katedrāle (1677).
- Smoļenskas Debessbraukšanas (Uspenskas) katedrāle (1677—1679).
- Viens no vecākajiem operas namiem (1780).
- Pēterburgas ermitāžas filiāle (2006).
- Talaškino mākslinieku kolonija Smoļenskas tuvumā ar Svētā Gara baznīcu (Nikolaja Rēriha freskas un mozaīkas).
Dokumenti
labot šo sadaļuLīguma starp Smoļensku un Rīgu ievads (1229.):
"Kas notiek laikā, tas ar laiku izgaist. (Tāpēc) tiek uzticēts labiem vīriem vai apstiprināts ar dokumentu, lai visiem būtu zināms, arī tiem, kuri dzīvos vēlāk. Tajā gadā, kad nomira Rīgas kungs Alberts, Smoļenskas kņazs Mstislavs Dāvida dēls apsvēra un sūtīja uz Rīgu savu labāko priesteri Jeremiju un kopā ar viņu saprātīgu vīru Panteleju no savas pilsētas Smoļenskas: abi tika sūtīti uz Rīgu, no Rīgas tie devās uz Gotu krastu, lai tur apstiprinātu mieru. Viņi apstiprināja mieru, jo tirgotājiem nebija miera starp Smoļensku un Rīgu, un Gotu krastu. Par šo mieru bija pūlējušies labi vīri: dieva bruņinieks Rolfs no Kaseles un smoļenskietis Tumašs, lai miers būtu mūžīgs; viņi atjaunoja mieru, kā tas patika krieviem un visiem, kas runāja latīņu mēlē un kuri kā viesi tirgojās Krievzemē.
Uz šī miera pamata, lai tas būtu ilgstošs, kņazam un visiem rīdziniekiem un visiem, kas runā latīņu mēlē, un visiem, kas brauc Baltijas jūrā, bija pa prātam uzstādīt un pierakstīt tiesības, kā jāizturas krieviem pret tiem, kas runā latīņu mēlē, un kā jāizturas tiem, kas runā latīņu mēlē, pret krieviem, ja kāds ko nodarītu. Nedod dievs, ka starp mums izceltos kautiņš vai tiktu nogalināts kāds cilvēks, tad par šo cilvēku jāmaksā, lai tas nekaitētu mieram: jāmaksā tā, lai abām pusēm būtu pa prātam." .[2]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. VII. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 14 310. sleja.
- ↑ «(1)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 8. maijā. Skatīts: 2008. gada 13. martā.
Ārējās saites
labot šo sadaļu- Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Smoļenska.