Vītauts Dižais

Vītauts Dižais vai Vitolds (lietuviešu: Vytautas Didysis, latīņu: Alexander Vitoldus; dzimis ap 1350. gadu, miris 1430. gada 27. oktobrī) bija Lietuvas dižkunigaitis no 1392. gada līdz savai nāvei 1430. gadā. 1401. gadā viņš kopā ar savu brālēnu Polijas karali Jagaili noslēdza personālūniju. 1422.—1423. gadā sacēlušies husīti viņu ievēlēja par Bohēmijas karali, 1429. gadā pāvests viņu nominēja par Lietuvas karali, tomēr kronēšanas ceremonija viņa nāves dēļ nenotika.

Vītauts Dižais Vytautas/Witold/Вітаўт Кейстутавіч
Lietuvas dižkunigaitis
1392. gads — 1430. gads
Priekštecis	Šķirgailis
Pēctecis	Švitrigailis
Dzimis	ap 1350. gadu Senieji Traķi, Lietuvas lielkņaziste (Traķu rajona pašvaldība, Lietuva)
Miris	1430. gada 27. oktobrī Traķi, Lietuvas lielkņaziste (Traķu rajona pašvaldība, Lietuva)
Dinastija	Ģedimina dinastija
Tēvs	Ķēstutis
Māte	Biruta

Tituls

Pēc kļūšanas par lietuviešu dižkunigaiti un krievu zemju vietvaldi Vītauts jau 1388. gada jūlijā sevi dēvēja kā "Mēs, Aleksandrs jeb Vītauts, no Dieva žēlastības Lietuvas lielkņazs un Grodņas, Brestas, Drohičinas, Luckas, Vladimiras un citu valdnieks" (baltkrievu: Мы Александръ, або Витовтъ зъ Божей ласки великій князь Литовскій, и дђдичь Городенскій, Берестейскій, Дорогицкій, Луцкій, Влодимерскій и иншихъ).

Latīniski rakstītajā tekstā 1396. gadā viņš sevi dēvēja kā "Mēs, Aleksandrs jeb Vītauts, Lietuvas augstākais hercogs" (latīņu: Nos Allexander alias Wytawdus Supremus dux Littovie), bet 1411.—1425. gadā viņš dažādos variantos tika dēvēts kā "Aleksandrs jeb Vitolds, no Dieva žēlastības Lietuvas un Krievijas lielhercogs" (Alexander alias Wytolbdus Dei gracia Magnus Dux Littwanie et Russye). Žilbērs de Lanuā, kas ar Vītautu tikās pēc tam, kad viņš atguva Žemaitiju savā kontrolē, viņu godāja par hercogu Vītautu, Lietuvas, Žemaitijas un Krievijas karali (franču: le duc Witholt, roy de Létau et de Samette, et de Russie)."

Dzīvesgājums

Izcelsme

Vītauta nocietinātā Traķu pils (mūsdienu skats).

Vītauts ir dzimis Lietuvas valdnieka Ģedimina dzimtā aptuveni 1350. gadā Senajā Traķu pilī (Senieji Trakai) netālu no mūsdienu Traķiem. Viņa tēvs bija Traķu kunigaitis Ķēstutis, māte Megavas kuršu vaidelote Biruta. Viņa tēvocis bija Lietuvas dižkungs Aļģirds, bet brālēns — Aļģirda dēls Jagailis. Aptuveni 1370. gadā viņš kļuva par Grodņas kunigaiti.

Cīņa pret Jagaili un kristīšanās (1380—1386)

Pēc dižkunga Aļģirda nāves 1377. gadā Jagailis vairs nevēlējās uzturēt sava tēva vienošanos par varas sadali ar Traķu pilī rezidējošo Ķēstuti, kas kalpoja par Lietuvas pilsoņu kara sākumu. Izmantojot par ieganstu Jagaiļa miera līgumu ar Vācu ordeni, kurā tas apsolīja pāriet katoļu ticībā un atdot ordenim Žemaitijas zemes uz rietumiem no Dubisas upes, 1381. gadā Ķēstutis ieņēma Viļņas pili un pats kronējās par Lietuvas dižkungu. 1382. gadā Jagailis uzaicināja Ķēstuti un Vītautu uz sarunām, tomēr lika abus apcietināt un ieslodzīt Krēvas pilī. Pēc nedēļas Ķēstutis tika atrasts miris, bet Vītauts izbēga, pārģērbies par sievieti.

1383. gada 21. oktobrī Vītauts Tapiavā, Prūsijā tika kristīts kā Vigands Romas katoļu ticībā un pārgāja Vācu ordeņa pusē, apsolīdams tam kā vasaļa lēni visas Žemaitijas zemes uz rietumiem no Nevēžas upes, tādējādi atkārtodams Lietuvas pirmā katoļu karaļa Mindauga līguma nosacījumus ar Livonijas ordeni pirms vairāk kā 100 gadiem. Tomēr jau 1384. gadā viņš no jauna vērsās pret Vācu ordeni un pārgāja pareizticībā, saņemot kristīgo vārdu Aleksandrs. 1385. gadā Vītauts piedalījās Krēvas ūnijas parakstīšanā starp Poliju un Lietuvu, 1386. gadā viņš vēlreiz pārgāja katoļu ticībā kā Aleksandrs Vitolds un panāca izlīgumu ar Jagaili, pēc kura nosacījumiem Vītauts bija Jagaiļa vasalis un vietvaldis lietuviešu un baltkrievu zemēs.

Cīņa pret Šķirgaili

Tomēr, kad 1387. gadā Jagailis apprecēja Polijas princesi Anžujas Jadvigu un tika kronēts par Polijas karali Vladislavu II, par Lietuvas dižkungu viņš iecēla savu brāli Šķirgaili. 1389. gadā Vītauts atsāka pilsoņu karu pret Šķirgaili, bet nespēja ieņemt Viļņu. 1390. gadā viņš izpildīja 1383. gada līguma nosacījumus un atdeva Vācu ordenim Žemaitiju. 1390. gadā viņš izprecināja savu meitu Sofiju Maskavijas lielkņazam Vasīlijam I, kas tolaik bija Zelta Ordas vasalis. 1389.—1391. gadā viņš palielināja savu ietekmi Lietuvas teritorijā un piespieda Jagaili 1392. gadā Astravā pie Ļidas atteikties no vienvaldības un piešķirt Vītautam Lietuvas dižkunga (lielkņaza) titulu. Līgums tomēr paredzēja, ka Vītauts paliek par Polijas karaļa vasali līdz mūža beigām.

Lietuvas dižkungs (1392—1429)

Lietuvas dižkunigaitijas daļas Vītauta valdīšanas beigās (1430)

Pēc kļūšanas par Lietuvas dižkungu Vītauts ar diplomātiskām metodēm spēja pakļaut savai varai lielāko daļu baltkrievu kņazu, kas arī bija cēlušies no Ģedimina dzimtas. 1392. gadā viņam pakļāvās arī Smoļenskas kņazs. 1392.—1394. gadā viņš karoja ar Vācu ordeni, bet 1396. gadā uzsāka karu ar Zelta Ordas karaspēku, tādēļ 1398. gada 12. oktobrī Vītauts trešo reizi apstiprināja Žemaitijas atdošanu ordenim Saliņas miera līgumā uz saliņas Nemunas upē pie Ņevežas upes ietekas. Sākotnēji karš ar tatāriem bija veiksmīgs un 1398. gadā Vītauts ieņēma viņu cietoksni pie Dņepras upes grīvas un paplašināja Lietuvas teritoriju līdz pat Melnās jūras piekrastei tagadējās Dienvidukrainas teritorijā. Lietuvas bajāri viņu pasludināja par karali, tomēr tam bija nepieciešama Romas pāvesta piekrišana. 1399. gada maijā viņš no Kijevas izsludināja krusta karu pret tatāriem, ko apstiprināja Romas pāvests Bonifācijs IX, tomēr tālāku ekspansiju apturēja zaudējums Vorsklas kaujā pie Poltavas 1399. gada 12. augustā, kurā krita apmēram 20 kņazi. Vītauts bija spiests uz laiku atteikties no cerībām kļūt par Lietuvas karali un meklēt savienību ar Polijas karali Jagaili.

1408. gadā Vītauts panāca izlīgumu ar Maskavijas lielkņazu Vasīliju II par ietekmes sadali Novgorodas un Pleskavas valstīs. Lai atgūtu Žemaitijas zemi, 1409. gadā Vītauts kopā ar Jagaili sāka karadarbību pret Vācu ordeni, kas vainagojās ar uzvaru Žalgires kaujā Prūsijas teritorijā 1410. gada 15. jūlijā. Pēc Toruņas miera līguma Lietuva atguva Žemaitiju savā kontrolē, pēc Horodlo līguma Vītauts panāca neatkarību no Polijas karaļa Jagaiļa, tomēr saglabāja personālūniju. 1415. gadā viņš veicināja katoļu un ortodokso baznīcu izlīgumu Lietuvas dižkunigaitijas teritorijā.

1421. gadā Vītauts nonāca konfliktā ar Svētās Romas impērijas ķeizaru Zigismundu, kurš bija apsolījis Vācu ordenim atdot Žemaitiju. Tādēļ viņš pieņēma husītu sacelšanās vadoņu piedāvāto Čehijas karaļa troni, ko neatzina Romas pāvests. 1423. gadā pēc izlīguma ar ķeizaru viņš atteicās no pretenzijām uz čehu karaļa nosaukumu. Pēc 1426.—1427. gada karagājieniem Vītauts panāca, ka Pleskavas un Novgorodas republiku večes ar viņu noslēdza militāru savienību.

Paredzētā kronēšana par Lietuvas karali (1429—1430)

Vītauts līdz pat mūža beigām neatmeta plānus kronēties par Lietuvas karali. 1429. gadā viņš Luckas konferencē panāca vienošanos par viņa Lietuvas karaļa titula atzīšanu ar Polijas karali Jagaili un Svētās Romas impērijas ķeizaru Zigismundu, ko beidzot apstiprināja Romas pāvests Mārtiņš V. Tomēr Polijas magnāti pāvesta sūtņus ar karaļa kroni aizturēja un tie nespēja sasniegt Viļņu laikā, kur 1430. gada 27. oktobrī 80 gadu vecumā Vītauts nomira, kroni nesagaidījis.

Juku laiki pēc Vītauta nāves (1430—1440)

Tā kā Vītautam nebija dēlu, tad pēc viņa nāves Lietuvā atsākās juku laiki, kad par troni sacentās dažādi Ģedimina dinastijai piederīgie kunigaiši. Kaut arī 1430. gadā par Lietuvas dižkunigaiti tika ievēlēts Jagaiļa jaunākais brālis Švitrigailis, tomēr 1432. gadā viņa sāncensis Ķēstuta dēls Žigimants viņu gāza no troņa.

1435. gada 1. septembrī Šventojas upes krastos uz dienvidiem no Ukmerģes Polijas karaļa atbalstītais Lietuvas dižkunigaitis Žigimants Pabaiskas kaujā sakāva no troņa gāztā Švitrigaiļa un Livonijas ordeņa apvienoto karaspēku, kaujā krita ordeņa mestrs Franke Kerskorfs un daudz viņam pakļauto letu un līvu karavīru. 1440. gadā Žigimantu nogalināja Švitrigaiļa atbalstītāji, par Lietuvas dižkunigaiti kļuva Jagaiļa jaunākais dēls Kazimirs.

Piemiņa

Pēc Lietuvas neatkarības atjaunošanas Vītauta Dižā vārdā 1930. gadā Kauņas Universitāti nosauca par Vītauta Dižā Universitāti (Vytauto Didžiojo universitetas) un izveidoja daudz pieminekļu visā Lietuvas teritorijā, kas tika iznīcināti Lietuvas okupācijas laikā. Neatkarības atgūšanas periodā 1989. gadā atjaunots Kauņas Universitātes sākotnējais nosaukums.

• 
  Vītauts Dižais kā Lietuvas valdnieks (17. gadsimta attēls)
• 
  Vītauts Dižais Grīnvaldes kaujā (Jana Matejko gleznas fragments)
• 
  Dižkunigaišu Vītauta Dižā (pa labi) un Aļģirda skulptūra kopā ar elkdievības tēlu monumentā "Tūkstošgadīgā Krievija" Novgorodā (1862)

Literatūra

• Kiaupa, Z.: Witowt. In: Lexikon des Mittelalters 9, 267.—269. lpp (CD-Rom-Ausgabe), Metzler 2000.
• Mickunaite, Giedre: Making a Great Ruler: Grand Duke Vytautas of Lithuania. Budapest / New York: CEU Press, 2006.

Ārējās saites

• Lietuvas vēstures hronoloģija Arhivēts 2004. gada 8. martā, Wayback Machine vietnē. (lietuviski)

Skatīt arī

• Lietuvas vēsture
• Lietuvas dižkunigaitija
• Lietuvas valdnieki

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vītauts Dižais.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Ģedimina dzimtas valdnieks
Priekštecis: Būtauts	Grodņas kņazs 1370—1382	Pēctecis:
Priekštecis: Šķirgailis	Traķu kunigaitis 1382—1413	Pēctecis: nav
Priekštecis:	Luckas kņazs 1387—1389	Pēctecis:
Priekštecis: Šķirgailis (kā Jagaiļa vietvaldis)	Lietuvas dižkunigaitis 1392—1430	Pēctecis: Švitrigailis