Platīns

Platīns
78	; 1; 17; 32; 18; 8; 2
	Pt; 195,084 g/mol
	[Xe]4f145d96s1
	; Platīna kristāli un platīna tīrradnis
Oksidēšanas pakāpes	+6, +5, +4, +3, +2, +1, 0
Elektronegativitāte	2,28
Blīvums	21450 kg/m3
Kušanas temperatūra	2041,4 K (1768,3 °C)
Viršanas temperatūra	4098 K (3825 °C)

The printable version is no longer supported and may have rendering errors. Please update your browser bookmarks and please use the default browser print function instead.

Platīns ir ķīmiskais elements ar simbolu Pt un atomskaitli 78. Platīns ir blīvs, kaļams, elastīgs un korozijas izturīgs pelēkbalts pārejas metāls. Platīns dabā galvenokārt ir sastopams brīvā veidā, lai gan Zemes garozā tas ir reti sastopams metāls. Platīns ir dārgs metāls, aptuveni 2 līdz 3 reizes dārgāks par zeltu. Ļoti daudziem ķīmiskiem procesiem platīnu lieto par katalizatoru.

Elementa nosaukums ir radies no spāņu vārda platina,^[1] kas nozīmē "mazais sudrabs" jeb "sudrabiņš".

Mūzikas albumam, kad tam pārdots viens miljons eksemplāru, tiek piešķirts "platīna" statuss. Augstāks ir tikai "multiplatīna" un "dimanta albuma" statuss.

Raksturojums

Īpašības

Platīns tīrā veidā ir pelēkbalts, mirdzošs, elastīgs un kaļams metāls. Platīns ir elastīgāks nekā zelts, sudrabs un varš, tomēr mazāk pakļaujas kalšanai nekā zelts. Tas neoksidējas, kā arī ir korozijas izturīgs, ja uz to iedarbojas halogēni, cianīdi, sērs un kodīgie sārmi. Platīns ir nešķīstošs sālsskābē un slāpekļskābē, bet šķīst karstā karaļūdenī, veidojot heksahlorplatīnskābi (H₂PtCl₆).

Pt + 4 HNO₃ + 6 HCl → H₂PtCl₆ + 4 NO₂ + 4 H₂O

Temperatūrā, kas ir lielāka par 400 °C, platīns tomēr reaģē ar halogēniem, fosforu, sēru, oglekli, silīciju un selēnu.

Platīns ļoti lēni nodilst un apsūbē, tāpēc to mēdz izmantot juvelierizstrādājumu veidošanā.

Savienojumos platīna oksidēšanas pakāpes galvenokārt ir +2 un +4, retāk +1, +3, +5 un +6.

Izotopi

Platīnam ir seši dabā atrodami izotopi. Visizplatītākie ir platīns-195 (33,78% no visa platīna daudzuma), platīns-194 (32,86%) un platīns-196 (25,21%).^[2] Atlikušie trīs izotopi ir platīns-198 (7,36%), platīns-192 (0,782%) un platīns-190 (0,012%).^[2] Platīns-190 ir vienīgais, kas ir radioaktīvs. Tā pussabrukšanas periods ir 6,5×10¹¹ gadi.^[2]

Sastopamība

Platīna daudzums Zemes garozā ir vidēji 5 μg/kg. Tādēļ tas ir viens no reti sastopamajiem elementiem. Tas bieži atrodas niķeļa un vara rūdās, lai gan ir atrodams arī tīrā veidā, galvenokārt, Dienvidāfrikā, kur iegūst aptuveni 77% no visas pasaules platīna. Otrajā vietā pēc iegūtā platīna daudzuma ir Krievija (13%). 2010. gadā ieguva 192 tonnas platīna.

Atklāšana

Vecajā pasaulē platīns nebija zināms metāls līdz pat 16. gadsimtam, lai gan Andu civilizācijas (inki un čibči) to pazina kopš neatminamiem laikiem. Pirmie eiropieši, kas saskārās ar platīnu, bija spāņu konkistadori.

1735. gadā Spānijas karalis izdeva dekrētu, kurā aizliedza platīnu vest uz Eiropu, jo viltotāji to lietoja naudas viltošanā. 1748. gadā spāņu matemātiķis un jūrasbraucējs Antonio de Ulloa kļuva par pirmo cilvēku, kas sāka pētīt šo metālu. 1803. gadā platīns pirmo reizi tika iegūts tīrā veidā no rūdas. 1835. gadā tika pierādīts, ka platīns ir jauns ķīmiskais elements.

2007. gadā Gerhards Ertls saņēma Nobela prēmiju ķīmijā par cieto virsmu ķīmisko procesu pētījumiem. Šajos pētījumos viņš pētīja arī platīnu.

Atsauces

↑ «Platinum (Pt)» (angliski). britannica.com. Skatīts: 2013-02-02.
↑ ^2,0 ^2,1 ^2,2 «Isotopes of the Element Platinum» (angliski). Jefferson Lab. Skatīts: 2013-02-02.