Serafs
Serafs, arī serafims (ivritā: שְׂרָפִים śərāfîm, vienskaitlī שָׂרָף śārāf; latīņu: seraphi[m], vienskaitlī seraph[us]; grieķu: σεραφείμ) ir debesu būtnes veids kristietībā un jūdaismā.
Etimoloģija
Vārds serafs nāk no senebreju valodas saknes saraph kura nozīme ir "degt" vai “iznīcināt ar uguni”. Vecajā Derībā šis vārds tiek saistīts ar čūskām. "Un Tas Kungs uzsūtīja tautai ugunīgas čūskas; tās sakoda tautu, un daudzi no Israēla tautas nomira." (4. Mozus grāmata, 21:6) Termins kas lietots lai pateiktu "ugunīgas čūskas" tiešā nozīmē rakstīts kā "serafimu čūskas".[1]
Izcelsme
Vārdam serafs Bībelē ir divas nozīmes. Dažviet tas attiecināms uz indīgām čūskām, kuru inde dedzina, bet cituviet šī vārda nozīme ir "cēla būtne ar sešiem spārniem, cilvēka rokām vai balsīm, kas kalpo Dievam".[2] Serafi ir mīlestības, gaismas un uguns eņģeļi, tie uzrauga Dieva troni un dzied Trisagionu (Dievišķās Liturģijas standarta dziedājums, kas pieņemts Austrumu Ortodoksālajā un Austrumu Katoļu Baznīcā) — “Svēts, svēts, svēts” (Jesajas grāmata 6:3).[3]
Lietvārds "serafs" Bībelē pieminēts septiņas reizes, Mozus grāmatās un Jesajas grāmatā.[4] Jesajas grāmatā 6:2-6 serafi pieminēti kā debesu būtnes vai eņģeļi, kurus pravietis Jesaja redzējis vīzijā. Jesaja redzēja vairākus serafus, kuri stāv Jahves troņa priekšā. Tās bija būtnes ar sešiem spārniem — diviem, kas aizsedz to sejas, diviem, kas aizsedz to pēdas un diviem, kurus tie izmanto lidošanai. Viens no serafiem pielidoja pie Jesaja un ar kvēlojošu ogli, ko tas bija paņēmis no altāra, aizskāra pravieša lūpas, lai attīrītu to no grēka. Jesaja nesniedz plašāku aprakstu par šo būtņu ārējo izskatu. Serafi bieži pieminēti arī Enoha grāmatā kur tie nosaukti par δράκονες (“čūskas”), un vienmēr tiek pieminēti, kopā ar ķerubiem, kā debesu būtnes, kuras atrodas vistuvāk Dievam.[5]
Saskaņā ar Pseido-Dionīsiju un Svēto Akvīnas Tomu serafi ir augstākās pakāpes eņģeļi. Trīspakāpju sistēma, kurā sakārtoti eņģeļi, šobrīd ir visplašāk pieņemtais uzskats par eņģeļu hierarhiju Debesīs. Katrā no šīm trim pakāpēm ietverti trīs eņģeļu tipi. Kopā ir deviņas pakāpes un Serafi atrodas augstākajā pakāpē, septiņas pakāpes virs erceņģeļiem. 12. gadsimtā jūdaisma teologs Maimonids ievietoja serafus piektajā no desmit eņģeļu kārtām.
Attēlojums mākslā
Serafi Viduslaikos bieži tiek attēloti mākslas darbos — manuskriptu ilustrācijās, gleznās, mozaīkās un baznīcu freskās. Piemēram, Džoto piedēvētajā freskā "Sv. Franciska Serafa vīzija" (13. gadsimts) un ilustrācijā no Stundu grāmatas Petites Heures no Jean de France, Duc de Berry "Serafi ielenc Dieva troni" (14. gadsimts), kurā tā ir viena no 182 miniatūrām. Arī vēlākajos gadsimtos mākslinieki pievērsušies šai tēmai, piemēram, krievu gleznotājs Viktors Vasņecovs, kurš iedziļinājās mitoloģiskos un vēsturiskos tematos, un savā gleznā "Serafim" (1885) ir attēlojis četrus serafus, un Mihails Vrubels, kurš ir ievērojams ar to, ka viņš apzināti stāvēja savrup no laikmetīgās mākslas tendencēm, gleznā "Sešspārnu Serafs" (1905), kurā attēlots Jesaja un viens no serafiem ar ko viņš sastopas, kad Dievs viņu aicina būt par pravieti.
Atsauces
- ↑ Michelle Belanger. «The Dictionary of Demons: Names of the Damned». Llewellyn Worldwide, 2010. gada 8. okt.. – caur Google Books.
- ↑ «H8314 - śārāp̄ - Strong's Hebrew Lexicon (KJV)». Blue Letter Bible.
- ↑ The Book of Angels: An Illustrated Guide to Celestial Beings and Angelic Lore by Lee Faber
- ↑ Edwin Abbott Abbott. «"the Son of Man" Or Contributions to the Study of the Thoughts of Jesus». CUP Archive, 2014. gada 15. maijs. – caur Google Books.
- ↑ «SERAPHIM - JewishEncyclopedia.com». www.jewishencyclopedia.com.
Ārējās saites
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Serafs.- Katoļu enciklopēdijas ieraksts (angliski)
- Ebreju enciklopēdija (angliski)