Location via proxy:   [ UP ]  
[Report a bug]   [Manage cookies]                
Pāriet uz saturu

Amerikas melnais lācis

Labs raksts
Vikipēdijas lapa
Amerikas melnais lācis
Ursus americanus (Pallas, 1780)
Amerikas melnais lācis
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaPlēsēji (Carnivora)
DzimtaLāču dzimta (Ursidae)
ĢintsLāči (Ursus)
SugaAmerikas melnais lācis (Ursus americanus)
Izplatība
Amerikas melnais lācis Vikikrātuvē

Amerikas melnais lācis (Ursus americanus) ir lāču dzimtas (Ursidae) lāču ģints (Ursus) plēsīgo zvēru suga. Tas ir tuvs radinieks Āzijas melnajam lācim. Zinātnieki uzskata, ka abiem ir kopīgi priekšteči, kas kādreiz dzīvoja Eirāzijā pirms apmēram 3 miljoniem gadu.[1]

Amerikas melnais lācis dzīvo tikai Ziemeļamerikā un ir visizplatītākais lācis šajā kontinentā. To var sastapt no Aļaskas ziemeļos līdz Meksikai dienvidos un no Atlantijas okeāna līdz Klusajam okeānam.[2] Vislielākā melnā lāča dažādība ir Britu Kolumbijā Kanādā; no 16 Amerikas melnā lāča pasugām tur var sastapt 8 pasugas.[3] Kontinenta dienvidos lācis apdzīvo kalnu rajonu mežus. Atšķirībā no brūnā lāča, kas ir ieceļojis no Eirāzijas, Amerikas melnais lācis dzīvo Ziemeļamerikā jau apmēram 2 miljonus gadu.

Amerikas melnais lācis apmetas uz dzīvi ļoti dažādās biomās: gan mežos, gan krūmājos, gan applūdušos un purvainos apvidos, vai tieši pretēji — sausos, izdegušos rajonos. Tas labprāt uzturas dažādu ūdeņu krastos, kā arī neizvairās no cilvēku tuvuma un barību meklē arī lauksaimnieku apstrādātajos tīrumos. Amerikas melnais lācis dzīvo ne tikai ielejās, bet arī kalnos, vietās, kurās ir mūžīgā ziema.

Izskats

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Amerikas melnais lācis

Amerikas melnā lāča ķermeņa garums ir 150—180 cm, augstums skaustā 76–91 cm, paceļoties pakaļkājās, tas var būt 2,12 m garš.[4] Mātītes ir par 33% mazākas nekā tēviņi.[5] Tās sver 40—180 kg, tēviņi 70–275 kg.[6] Pieaudzis tēviņš var sasniegt arī 300 kg svaru.[7] Datēts rekordsvars ir bijis 400 kg un ķermeņa garums 240 cm, kā arī īpaši maza auguma lācis, kura svars bija 39 kg.[8]

Amerikas melnajam lācim ir mazas acis, apaļas ausis, pagarināts purns, kas ir gaišs, īsa aste (apmēram 12 cm gara) un proporcionāli liels ķermenis. Tam ir ļoti laba oža. Lielākajai daļai Amerikas melno lāču kažoki ir pinkaini un melni, bet tie var būt arī balti, šokolādes brūni, kanēļkrāsas un gaiši brūni. Gaišie lāči pamatā ir sastopami uz rietumiem no Misisipi upes. Reizēm Amerikas melnajiem lāčiem uz krūtīm ir balta "V" veida zīme.

Lai gan Amerikas melnie lāči bieži ceļas pakaļkājās, un pat iet uz tām, tomēr pamatā tie pārvietojas uz četrām kājām. Pakaļkājās lāči parasti paceļas, lai labāk un tālāk redzētu un lai labāk saostu smaržas. Tā pakaļkājas ir nedaudz garākas par priekškājām, un gaitai ir raksturīgs aida solis. Katrai pēdai ir 5 gari, spēcīgi nagi, ar kuriem lācis rok zemi, rāpjas kokos un plēš laupījumu. Lai arī Amerikas melnais lācis nav tik spēcīgs kā grizlilācis, tas tik un tā ir ļoti spēcīgs plēsējs. Dabas pētnieki ir novērojuši, ka 55 kg smags, jauns lācis spēj pacelt 140 kg smagu klints gabalu; ja nepieciešams, tie var skriet ar 48 km/st, kā arī tie ir labi peldētāji.[9]

Ieradumi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Melnais lācis ziemā dodas ziemas miegā. Lācis guļai izvēlas alas zem sagāztiem kokiem, akmeņiem, izskalotos upju krastos vai klintīs. Parasti lācis katru gadu guļ citā vietā. Ziemas guļas laikā lācenei piedzimst lācēni un pirmos mēnešus visi pavada alā.

Pavasarī pametot alu, lāči meklē ziemā kritušo dzīvnieku maitu un dažādu augu jaunos dzinumus. Paliekot arvien karstākam laikam, tas dodas augstāk kalnos. Lai izvairītos no briesmām, Amerikas melnais lācis rāpjas kokos. Pamatā tas uzturas mežos un upju gultnes izmanto kā ceļus migrēšanai.

Attiecības ar citiem plēsējiem

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dažos reģionos melnais lācis dzīvo kaimiņos brūnajam lācim. Tā kā melnais lācis ir mazāks par brūno lāci, tad klajās, atklātās vietās tas zaudē konkurencē par barību lielākajam brālēnam. Brūnais lācis ļoti reti nogalina melno lāci, visiem dokumentētajiem gadījumiem ir nejaušs raksturs. Abi lāči ir sadalījuši diennakti: melnais lācis ir aktīvs dienas laikā, brūnais lācis nakts laikā, kā arī pamatā melnais lācis apdzīvo biezus mežus, bet brūnais lācis atklātas, skrajas vietas.

Melnais lācis par barību cīnās arī ar pumu. Tāpat kā brūnie lāči tie mēdz pumai nozagt medījumu, lai gan abi plēsēji reti saķeras tuvcīņā, priekšroku dodot iebiedēšanai, rūkšanai un spēka demonstrācijai. Ar vilkiem melnais lācis satiekas reti, tikai ziemeļos vilki un lāči dala teritoriju. Lai gan melnais lācis ir daudz spēcīgāks plēsējs kā vilks, vilku bars spēj lāci nogalināt; daži šādi gadījumi ir dokumentēti, kuros vilku bars nogalina melno lāci, to neēdot.[10] Protams, arī lielāks melnais lācis nogalina vilkus, padzenot baru no medījuma. Ir datēti gadījumi, kuros aligators uzbrūk melnajam lācim, lielākā daļa šādu uzbrukumu ir mērķēta lācēnu nomedīšanai. Kopumā melnais lācis cenšas izvairīties no cīņas, priekšroku dodot iebiedēšanas spēlei un bēgšanai.

Barība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Jauns Amerikas melnais lācis kalnos mežā

Amerikas melnais lācis ir visēdājs. Tas pārtiek gan no augiem, gan gaļas, gan kukaiņiem. Melnais lācis pamatā medī nelielus dzīvniekus — grauzējus un dažādu zālēdāju mazuļus. Gaļa lāča iztikā sastāda 10—15%. Lai gan Amerikas melnais lācis ir spēcīgākais plēsējs Ziemeļamerikā, izņemot rajonus, kuros dzīvo arī brūnais lācis, tas izvairās no uzbrukumiem lielajiem zālēdājiem un parasti medī to mazuļus. Pat uzbrukums aļņa mazulim lācim ir ļoti bīstams un var beigties ar nopietniem savainojumiem, jo aļņu māte, kas ir lielākais zālēdājdzīvnieks Ziemeļamerikā, ir agresīva, spēcīga un cīnīsies par savu mazuli pat ar lāci. Visvairāk savā uzturā Amerikas melnais lācis patērē dažādus augus, riekstus, ogas un augļus. Tas labprāt ēd arī maitu un kukaiņus, īpaši kukaiņu kāpurus: skudras, bites, lapsenes un termītus. Lācis mēdz izpostīt bišu stropus, lai tiktu pie medus un bišu kāpuriem. Upēs un ezeros tas medī lašus un foreles, kā arī vēžus un citus ūdeņu dzīvniekus. Kopumā var teikt, ka melnais lācis ēdīs visu, ko var atrast. Siltākos reģionos tas neatteiksies arī no Amerikas aligatoru olām. Atrodoties cilvēku apdzīvoto vietu tuvumā, lācis barojas izgāztuvēs, kā arī nekautrējas apmeklēt privāto māju pagalmus un paēst tieši no atkritumu urnas.

Ja mežā izdodas atrast plēsēja nomedītu dzīvnieku, tad pēc veida, kā tas ir apēsts, var pateikt, vai tas ir bijis vilks vai lācis. Savu medījumu lācis uzplēš un miesu un iekšas izgriež uz ārpusi, āda tādējādi tiek ievilkta uz iekšpusi. Atšķirībā no vilkiem un koijotiem lācis upuri reti sadala gabalos, ēdot no visa dzīvnieka. Turpretī vilki un koijoti savu medījumu sadala mazākos gabalos, un barošanās teritorija ir juceklīgi nokaisīta ar kauliem. Ja medījums ir bijis pietiekami liels, lācis atliekas mēdz paslēpt.

Vairošanās

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Amerikas melnā lāča mazuļi

Dzimumbriedumu Amerikas melnā lāča mātīte sasniedz 3—4 gadu vecumā. Mazuļi dzimst katru otro gadu. Ja lāčiem trūkst barības, tad tie sāk pāroties tikai 5—7 gadu vecumā, un mazuļi dzimst retāk. Tēviņi dzimumbriedumu sasniedz tāpat kā mātītes 3—4 gadu vecumā, bet jaunie lāči nav pietiekami spēcīgi, lai uzvarētu konkurences cīņās vecākos lāčus, tādēļ pāroties tie sāk tikai 4—5 gadu vecumā. Riesta laiks ir vasarā, un mātītes spēj atlikt embrija attīstību tā, lai tas attīstītos un piedzimtu ziemā, laikā, kad mātīte alā guļ ziemas miegu. Līdz ar to, lai arī lācēna embrijs attīstās 60 dienās, kopējā grūsnība ilgst 7—8 mēnešus.

Janvārī vai februārī mātītei parasti piedzimst 2—3 mazuļi, bet var piedzimt arī vairāk lācēnu. Tie sver 283—397 g, ir akli, nevarīgi un gandrīz bez apspalvojuma. Māte zīda mazuļus ar treknu pienu līdz pavasarim, nepametot alu. Pavasarī mazuļi ir attīstījušies pietiekami, lai sekotu līdzi savai mātei ikdienas gaitās. Tie sver apmēram 2—4 kg. Ja mazuļiem draud briesmas, māte skaļi rūc, tos brīdinot un tādējādi liekot tiem uzkāpt augstu kokos. Māte tos turpina zīdīt līdz rudenim, un visi kopā dodas ziemas miegā. Nākamās vasaras laikā lācēni kļūst patstāvīgi, apmēram 1,5 gadu vecumā tie šķiras no mātes. Šajā laikā mātīte atkal ir gatava pāroties.

Lācēnu izdzīvošana ir pilnībā atkarīga no mātes pieredzes un spējām. Tā apmāca lācēnus dažādās gudrībās: ko ēst, ko un kā medīt, kur slēpties no briesmām, kur atpūsties un kur doties ziemas guļā. Lācēnu dzīvību bieži apdraud citu plēsēju uzbrukumi.

Sistemātika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Macdonald, David (1984). The Encyclopedia of Mammals: 1. p. 446. ISBN 0-04-500028-X.
  2. ↑ Garshelis, D.L., Crider, D. & van Manen, F. 2008. Ursus americanus. In: IUCN 2009. IUCN Red List of Threatened Species. Version 2009.1. Lejuplādēts 15 augustā 2009.
  3. ↑ Black Bear Subspecies Arhivēts 2010. gada 27. septembrī, Wayback Machine vietnē., Kate Marshall Graphics, Inc.
  4. ↑ Size of the Black Bear Arhivēts 2009. gada 3. augustā, Wayback Machine vietnē., The American Bear Association.
  5. ↑ Brown, Gary (1996). Great Bear Almanac. p. 340. ISBN 1-55821-474-7.
  6. ↑ Scott Tremor, Randy Botta, Ursus americanus American Black Bear, San Diego Natural History Museum.
  7. ↑ Former Circus Bear Starts New Life Arhivēts 2008. gada 24. decembrī, Wayback Machine vietnē., Animal Planet, decembrī 18, 2003.
  8. ↑ North American Mammals: Ursus americanus Arhivēts 2016. gada 6. martā, Wayback Machine vietnē., Smithsonian National Museum of Natural History.
  9. ↑ North American Bear Center Arhivēts 2009. gada 16. aprīlī, Wayback Machine vietnē..
  10. ↑ L. David Mech & Luigi Boitani (2001). Wolves: Behaviour, Ecology and Conservation. p. 448. ISBN 0-226-51696-2.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Amerikas melnais lācis
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Amerikas_melnais_lācis&oldid=3697823"