Analogais dators

Analogais dators (angļu: analog computer) ir datora veids, kas izmanto elektriskās, mehāniskās, hidrauliskās vai citas fizikālās īpašības, lai modelētu problēmu, kura jāatrisina. Šajā datorā katrai matemātiskai operācijai parasti atbilst kāds fizikālais likums, kas nosaka matemātisku atkarību starp ieejas un izejas fizikālajiem lielumiem.

Salīdzinot ar ciparu (digitālajiem) datoriem, analogie datori ir vienkāršāki, ar lielu ātrdarbību, tos viegli programmēt, tomēr to pielietošanas jomas ir šauras un rezultāti nav tik precīzi. Pārejot no viena veida uzdevumiem uz citiem, nepieciešams izmainīt datora struktūru.

Visbiežāk sastopami ir elektriskie analogie datori. Ir arī hibrīdie datori, kuros ciparu dators apvienots ar analogo.

Vēsture

Pirmie analogie datori bija mehāniskie, kurus galvenokārt izmantoja astronomijā.

Logaritmu lineālu, kuru izmantoja reizināšanai un dalīšanai, arī var uzskatīt par analogo datoru. Tas tika izgudrots 17. gadsimtā pēc logaritma jēdziena ieviešanas.

1927. gadā Venevers Bušs (Vannevar Bush) Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā (MIT) izgatavoja analogo datoru, kas varēja atrisināt vienkāršus vienādojumus. 1930. gadā viņš izstrādāja "diferenciālā analizatora" prototipu, kas darbojās ar elektrodzinējiem, bet iekšā bija pilnībā mehānisks. Tas varēja risināt difenenciālvienādojumus ar integrēšanas palīdzību. 1935. gadā Bušs izveidoja otro versiju, kurā zobratus pārbīdīja elektromehāniski, un kurā instrukcijas tika nodotas ar papīra lentes palīdzību. Otrā diferenciālā analizatora masa bija 100 t. Šo mašīnu viņš patentēja.

Mūsdienās analogos datorus gandrīz pilnībā nomainījuši ciparu datori to universāluma dēļ.