Aneksija (no latīņu: annexio — 'pievienošana') politiski tiesiskā izpratnē ir kādas valsts vai tās teritorijas daļas pievienošanu citai valstij. Šis jēdziens starptautiskajos tiesību dokumentos ir cieši saistīts arī ar tādām kategorijām kā agresija, ekspansionisms, okupācija. Piemēram, 1945. gada 26. jūnijā pieņemtajā ANO hartā agresijas nepieļaušana minēta kā viens no galvenajiem starptautisko attiecību principiem. Savukārt Ceturtās Ženēvas konvencijas (GCIV) 47. pantā jēdziens aneksija saistīts ar jēdzienu okupācija. Proti, šis pants aizliedz okupācijas varai jebkādā veidā atņemt jebkādus labumus vai tiesības okupētajā vai (un) anektētajā teritorijā dzīvojošām personām. To nedrīkst darīt arī mainot okupētās vai anektētās teritorijas pārvaldes institūcijas.
Kā vienu no okupācijas un aneksijas piemēriem, lai gan tas attiecas uz periodu pirms augstāk minēto starptautisko tiesību dokumentu pieņemšanas, var minēt vardarbīgu PSRS agresiju pret Baltijas valstīm, tai skaitā arī Latviju, to okupāciju un aneksiju 1940. gadā[1], kā arī Besarābiju, Ziemeļu Bukovinu un daļu Rumānijas teritorijas. Tomēr ne PSRS, ne arī tās mantiniece Krievija Baltijas vardarbīgu okupāciju un aneksiju neatzina un neatzīst, lai gan ASV, Eiropas Savienība un citas rietumvalstis vairākkārt aicinājušas to darīt. Jaunākie piemēri ir 2014. gadā notikusī Krievijas Federācijas Bruņoto spēku okupētās Krimas autonomās republikasaneksija un 2022. gadā okupēto Ukrainas apgabalu aneksija.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Aneksija.