Apūdeņošana

Horizontālās virzības apūdeņošanas sistēma apvienojumā ar smidzinātājiem

Apūdeņošana jeb irigācija ir lauksaimniecības tehnoloģija, kuras būtība ir ūdens pievadīšana laukiem no iekšējām ūdenstilpēm (parasti upēm vai ezeriem), lai nodrošinātu augāju attīstību.

Vēsture

20. gadsimta sešdesmitajos gados tika veikti rūpīgi pirmo upju civilizāciju apūdeņošanas sistēmu pētījumi. Tika noskaidrots, ka, piemēram, Divupē, apūdeņošana tās sākuma posmā tika veikta galvenokārt kā dabīgo upes atteku un kanālu tīrīšana un padziļināšana. Tikai vēlāk jau esošajiem dabīgajiem kanāliem sāka piebūvēt mākslīgus pievadkanālus. Tādējādi gar upēm veidojās daudzas vietējas apūdeņošanas sistēmas, kas bija katra atsevišķa ciemata īpašumā un rīcībā. Vairāku nākamo gadsimtu laikā daudzās vietējās apūdeņošanas sistēmas pakāpeniski integrējās vienotā visa upes baseina vai vismaz nozīmīgas tā daļas apūdeņošanas sistēmā. Vienlaikus noritēja arī atsevišķo ciematu integrācija vienotā, centralizētā valstī.

Šie pētījumi uzskatāmi parāda, cik izšķiroša nozīme civilizācijas attīstības sākotnējā posmā bija labvēlīgiem dabas faktoriem. Dabīgās apūdeņošanas sistēmas Divupē, Nīlas un citu līdzīgu upju ielejās daudzējādā ziņā bija unikālas. Šo reģionu iedzīvotājiem tās nodrošināja nesalīdzināmi lielākas pārtikas iegūšanas iespējas, nekā vairumā citu teritoriju.

Arī mūsdienās apūdeņošanu plaši izmanto lauksaimniecībā. Izšķir vairākus apūdeņošanas veidus: plūdu, smidzinātāju, rotācijas, pilienu, horizontālās virzības (ūdensvadi uz riteņiem) u.c. apūdeņošanas sistēmas.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Apūdeņošana.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)