Burgundi

Romas impērija Adriāna valdīšanas laikā (valdīja 117.–138. g. p.m.ē.), kas parāda iespējamo Burgundiešu grupas izplatības vietu, kas stiepās reģionā starp Viadua (Odera) un Visula (Visla) upēm (Polija)

Burgundi bija viena no ģermāņu ciltīm, kas 5. gadsimtā iebruka mūsdienu Francijas dienvidaustrumu daļā un nodibināja šeit pirmo karalisti.

Domājams, ka burgundi, pirms to migrācija sākuma Rietumeiropas virzienā, apdzīvojuši Bornholmas salu. Noskaidrots, ka ap 300. gadu Bornholmas iedzīvotāju skaits būtiski sarucis. Tiek domāts, ka sākotnēji bornholmieši (burgundi) uz kādu laiku apmetušies Vislas baseinā. Vēlāk, līdz ar citām migrējošām ģermāņu tautām, tie pārcēlušies uz Reinas ieleju.

Pirmā burgundu karaliste izveidojās 411. gadā, kad vienotu varu pār burgundu dzimtām savās rokās pārņēma karalis Gundahārs (vai Gundikārs). Viņa vadībā burgundi iebruka Romas impērijas teritorijā Reinas kreisajā krastā un pārņēma savā kontrolē Vormsu (Vācija), Špeieru (Vācija) un Strasbūru (Francija).

Taču 436.g. Burgundiju sava karaļa Atilas vadībā iekaroja huņņi. Tie sagrāva tās galvaspilsētu Vormsu. Kaujā krita arī burgundu karalis Gundahārs. Ar burgundu karalistes un tās galvaspilsētas Vormsas sagraušanu cieši saistīta viena no populārākajām viduslaiku poēmām Nibelungenlied (dziesma par Nībelungiem), kuras motīvus savās operās izmantojis Rihards Vāgners. Tā, viņa operā "Nībelungu gredzens" skaidri saskatāma galveno varoņu personāžu analoģija ar reālām vēsturiskām personām — karalis Ginters (Gundahārs), karaliene Brunhilde un to meita Krimhilde, kuru ieradies bildināt Zigurds.

Pēc huņņu padzīšanas burgundiem 534.g. uzkundzējās franku merovingu dinastija, bet karolingi Burgundiju pilnībā iekļāva savā impērijā.

Mūsdienās etnisko burgundu pēcteči dzīvo Burgundijas reģionā Francijā, kā arī kaimiņu reģionos un dažos frančvalodīgajos Šveices kantonos.