Buvē sala
Bouvetøya |
||||||
|---|---|---|---|---|---|---|
|
||||||
 |
||||||
| Valdība | Norvēģijas atkarīgā teritorija | |||||
| Norvēģijas aneksija | ||||||
| - | Pretenzija | 1927. gadā | ||||
| - | Atkarīgā teritorija | 1930. gadā | ||||
| Platība | ||||||
| - | Kopā | 49 km² | ||||
| Iedzīvotāji | ||||||
| - | iedzīvotāji 2015. gadā | 0 | ||||
| Laika josla | CET (UTC+1) | |||||
| Interneta domēns | .bv | |||||
| ISO 3166-1 kods | 074 / BV / BVT | |||||
Buvē sala (norvēģu: Bouvetøya) ir neapdzīvota Norvēģijai piederoša vulkāniskā sala Atlantijas okeāna dienvidu daļā. Atklāta 1739. gadā, kopš 1930. gada — Norvēģijas aizjūras teritorija, bet kopš 1971. gada — dabas rezervāts.[1] Tiek uzskatīta par vientuļāko vietu pasaulē: līdz Antarktīdas piekrastei ir ap 1600 km, līdz tuvākajai cilvēku apdzīvotajai vietai — Tristana da Kuņas salām — 2260 km, bet līdz Āfrikas kontinenta dienvidiem — 2580 km.
Ģeogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Buvē sala ir vistālāk dienvidos izvietotais Vidusatlantijas grēdas pacēlums virs jūras līmeņa; atrodas 275 km uz austrumiem no vietas, kur Vidusatlantijas grēda pāriet Āfrikas—Antarktīdas grēdā. Sala atrodas Subantarktikā, uz dienvidiem no Antarktiskās konverģences, un tādējādi var tikt pieskaitīta Dienvidu okeānam.
Sala ir 9,5 km gara un 7 km plata, tās platība ir 49 km², no kuriem 93% aizņem ledājs.[2] Piekrastē vairākas nelielas saliņas un klintis, lielākā no kurām ir 500 m garā Lāšeja Buvē salas dienvidrietumu piekrastē. Salu veido, iespējams, aktīvs vairogvulkāns,[3] kura kalderas ziemeļu malā atrodas salas augstākā virsotne Ūlavtopens (780 m v.j.l.).
Lielāko daļu 29,6 km garās piekrastes veido stāvas klintis vai jūrā noplūstošie ledāji. Viena no nedaudzajām no ledus brīvajām vietām ir Nīreisas akmeņu terase salas ziemeļaustrumos, kur ierīkota automātiskā meteostacija. Kopš 1996. gada ar pārtraukumiem šeit darbojas Norvēgjas sezonālā pētniecības stacija.[4]
Salā dominē subantarktiskais klimats ar stipru mākoņainību un biežu miglu. Gada vidējā gaisa temperatūra ir −1 °C, janvārī — 1 °C, septembrī — −3 °C. Augstākā novērotā temperatūra bija 14 °C (1980. gada martā). Augu valsti salas piekrastes klintīs pārstāv sūnas un ķērpji. Dzīvnieku valsti pārstāv pingvīni un dažādas jūras putnu sugas, kā arī roņi un jūras ziloņi.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Salu 1739. gada 1. janvārī atklāja franču kapteinis Žans Batists Šarls Buvē de Lozjē ar kuģiem Aigle un Marie. Tā bija pirmā sauszeme, ko atklāja uz dienvidiem no 50° paralēles. Buvē meklēja tolaik neatklāto Dienvidu kontinentu un atklāto sauszemi nosauca par Sirkonsizjonas ragu — ‘Apgraizīšanas ragu’. Buvē nespēja salā izkāpt un to pat neapkuģoja un nenoskaidroja, vai tā ir sala, vai kontinenta daļa. Arī vietas atzīmēšana bija neprecīza un vairākas ekspedīcijas pēc Buvē nespēja tā atklāto zemi vēlreiz atrast.
Nākamie, kas salu atrada, bija britu kapteiņa Džeimsa Lindsija (James Lindsay) vaļu mednieku kuģis Snow Swan 1808. gadā, kas apstiprināja, ka atklātā zeme ir sala, bet krastā neizkāpa. Pirmā apstiprinātā izkāpšana krastā notika tikai 1825. gada 16. decembrī, kad britu vaļu mednieku kuģa Sprightly kapteinis Džordžs Noriss (George Norris) nodēvēja to par Liverpūles salu (Liverpool Island) un pasludināja par Lielbritānijas un karaļa Džordža V īpašumu.
1927. gadā salu apmeklēja un pētīja norvēģa Lāša Kristensena finansētā ekspedīcija ar kuģi Norvegia. Salā tika uzcelta būda, pacelts mastā Norvēģijas karogs un sala pasludināta par Norvēģijas īpašumu, ko 1928. gadā apstiprināja karaļa dekrēts. Sākotnēji šo aneksiju apstrīdēja Lielbritānija, pamatojoties uz Norisa pieteikumu, bet tas tika apšaubīts, no Noriss savās ekspedīcijas atskaitēs iekļāva arī netālo Tompsona salu, kas izrādījās fikcija. Diplomātisko sarunu rezultātā Lielbritānija 1929. gadā savas pretenzijas atsauca.
Trešā Norvegia ekspedīcija Jalmara Rīsera-Larsena vadībā salā ierīkoja divas būdas un veica salas aerofotografēšanu. 1930. gada 27. decembrī Norvēģijas parlaments izdeva Atkarīgo teritoriju aktu, kurā Buvē salu kopā ar Pētera I salu un Karalienes Modas Zemi pasludināja par Norvēģijas atkarīgajām teritorijām. 1971. gadā sala un tās akvatorija tika pasludināti par dabas rezervātu. 1977. gadā tika izbūvēta automātiskā meteostacija, bet 1978. un 1979. gadā salā darbojās divus mēnešus garas meteoroloģiskās ekspedīcijas. 1996. gadā Norvēģijas Polārais institūts salā ierīkoja no kuģu konteineriem veidotu 36 km² lielu pētniecības staciju. 2006. gada zemestrīcē stacijas pamati tika bojāti un tā tika ieskalota jūrā. 2014. gadā salā izbūvēta jauna stacija Norvēgja, kas paredzēta sešu cilvēku izmitināšanai līdz četru mēnešu periodam.[5]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Ģeogrāfijas vārdnīca Pasaules zemes un tautas. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1978. 135. lpp.
- ↑ BirdLife.org BOUVETØYA
- ↑ «Global Volcanism Program. Bouvet». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 24. jūlijā. Skatīts: 2015. gada 21. aprīlī.
- ↑ «Norvegia research station on Bouvetøya». www.npolar.no (en-US). Skatīts: 2024-08-12.
- ↑ Ny «ekstremstasjon» på Bouvetøya
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Buvē sala.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Buvē salas karte
- 1927 DS Norvegia[novecojusi saite]
- Norvegia research station on Bouvetøya
Koordinātas: 54°25′S 3°21′W / 54.417°S 3.350°W
| ||||||||||||
| ||||||||||
.svg){kind=small}
|