Cena (ekonomika)
Cena ekonomikā ir preces, pakalpojuma vai aktīva vērtības izteiksme naudas vienībā. Cena izsaka vērtības attiecību starp dažādām precēm vai pakalpojumiem.[1]
Raksturojums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ja nebūtu naudas kā maksāšanas līdzekļa, tad pastāvētu maiņas tirdzniecība, jeb barters, kā tas arī bijis pirmatnējās sabiedrības ar zemu ekonomikas attīstības pakāpi. Piemēram, no vērtības viedokļa var pieņemt, ka viens uzvalks ir trīs apavu pāru vērts, jeb 1 uzvalks = 3 apavu pāri. Attīstoties saimniecībai, produktu un pakalpojumu klāsts kļuva arvien plašāks, līdz ar to paplašinājās arī tirdzniecība un radās nepieciešamība salīdzināt daudz dažādu preču un pakalpojumu vērtības. Tas bija iespējams tikai ieviešot vispārēju, vienotu vērtību ekvivalentu. Par šādu ekvivalentu kļuva nauda, izsakot dažādu preču un pakalpojumu vērtību ar cenu palīdzību. Piemēram, ja pieņem, ka viena apavu pāra vērtība, jeb cena, ja tā ir izteikta naudas izteiksmē, ir 50 lati, tad viena uzvalka vērtība (cena) būs 50x3=150 latu.
Kā raksta ar Nobela prēmiju apbalvotie ekonomisti Miltons Frīdmans, Pols Semjuelsons un citi, mikroekonomikas teorijā cena ieņem centrālo vietu. Ar to saistīta izpratne par tirgus būtību, pieprasījumu un piedāvājumu, tirgus līdzsvaru, pirkšanas un pārdošanas procesiem un naudas un preču apgrozību.
Cenas veidošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Cenas nosaka tā, lai panāktu kādu no šiem mērķiem – veicinātu jaunu produktu ieiešanu tirgū; paplašinātu savu tirgus daļu; izietu no tirgus; nodrošinātu optimālo ražošanas jaudu, attiecīgi palielinot vai samazinot pieprasījumu pēc preces; nodrošinātu plānotos peļņas un rentabilitātes rādītājus; optimizētu uzņēmuma naudas plūsmu.[2]
Jebkura produkta vai pakalpojuma cenas veidošanā parasti ir pieci posmi:
1. Mērķu un uzdevumu noteikšanas posms. Atkarībā no tirgus situācijas, uzņēmumi saskaras ar vienu no situācijām:
- Asas konkurences apstākļos uzņēmuma galvenais uzdevums ir preces noieta nodrošināšana. Noieta palielināšanu un apgrozījuma pieaugumu šādā situācijā var panākt, samazinot preces cenu. Paralēli samazina visas ražošanas izmaksas. Citi konkurenti vai nu iesaistās cenu karā, vai pamet tirgu.
- Uzņēmums var koncentrēties uz maksimālu ienākumu gūšanu. Šajā situācijā jābūt pierādījumiem par pozitīvu tirgus pieprasījuma attīstību, kas ļaus gūt plānotos ienākumus. Vai tieši pretēji, prognozējot drīzu pieprasījuma samazināšanos, uzņēmums samazina visas ražošanas izmaksas un koncentrējas vienīgi uz ātru peļņas gūšanu no preces pārdošanas.
- Situācijā, kurā uzņēmums ir sasniedzis optimālo tirgus stāvokli un vēlas to saglabāt, galvenais ir nepārtraukti nodrošināt stabilu preču pārdošanas apjomu un nepieļaut konkurentu panākumus. Lieli uzņēmumi to var nodrošināt izlaižot līdzīgus produktus par zemākām cenām, tādējādi atturot uz izspiežot mazākus konkurentus no tirgus.[2]
2. Vispārējās cenu veidošanas politikas izstrāde. Produkta cenu jau sākotnēji nosaka atbilstoši tā plānotajam tirgus segmentam – zemu, vidēju, vai augstu. Sekojot tirgus situācijai to var koriģēt, vai nu mainot tā ilgtermiņa cenu un tirgus segmentu, vai piedāvājot dažādas īstermiņa atlaides.
3. Cenu stratēģijas izstrāde. Uzņēmumam jāsaprot, vai plānotā cena nodrošinās peļņu? Vai cenas celšana nākotnē samazinās preces pārdošanas apjomus? Kāda būs konkurentu rīcība, uzņēmumam samazinot vai palielinot cenas? Attiecīgi, izmanto vienu no cenu noteikšanas stratēģijām:
- Ieiešana tirgū. Plānotās tirgus daļas iegūšanai, jauniem produktiem nosaka zemāku cenu, lai tie ātrāk piesaistītu pircējus. Šo stratēģiju parasti izmanto plaša patēriņa precēm, kuru cenas vēlāk var bieži mainīt, atkarībā no tirgus situācijas.
- Nosmelšana. Parasti to izmanto dārgu luksa preču tirgū, kur jauna prece piesaista pircējus tieši ar savu augsto cenu. Ražotājs cenšas uzreiz piesaistīt labāko pircēju uzmanību, lai ātri atgūtu produkta izstrādē un ražošanā ieguldītos līdzekļus. Nelielā apjomā pieejamo preču cenu vēlāk var pazemināt, lai nodrošinātu to realizāciju pēc tam, kad ir nosmelta labāko pircēju daļa.
- Cenu diferenciācija. Iespējama starptautiskajos tirgos, vai lielu valstu tirgos, kur atkarībā no vietējā reģiona pirktspējas vienai un tai pašai precei nosaka dažādas cenas, kas atbilst vietējai pirktspējai. Cenu diferenciācija novērojama arī lielveikalu ķēdēs, kur zemo cenu veikalā tā pati prece maksās lētāk nekā parastajā lielveikalā.
- Cenu izlīdzināšana. Lai nodrošinātu klātbūtni un konkurētu daudzos preču segmentos, ražotāji noteiktām precēm var noteikt pazeminātas cenas, tādējādi saglabājot tirgus daļu, taču ciešot zaudējumus. Lai tos nosegtu, citām precēm nosaka augstākas cenas, lai to pārdošana segtu zaudējumus, un vērtējot kopumā, uzņēmuma iznākumi izlīdzinātos un tas strādātu ar peļņu.
4. Cenu stratēģijas īstenošana. Noteikto preces cenu ieviešana tirgū.
5. Cenu pielāgošana. Notiek pēc tam, kad redzami preču pārdošanas dati. Neplānoti liela pieprasījuma gadījumā preces cenu var pacelt. Zema pieprasījuma gadījumā cenu var pazemināt, vai piedāvāt dažādas īstermiņa atlaižu cenas. Izmaiņas cenā var notikt arī ar pārdošanu nesaistītu iemeslu dēļ – pieaugot ražošanas, piegādes vai muitas izmaksām, mainoties valstī noteiktajiem nodokļiem, ceļoties vai krītoties inflācija.[3]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Friedman Milton, Price Theory, (New York), ISBN 978-0-202-06074-3 (angliski)
- ↑ 2,0 2,1 Avots: Ž.Caurkubule, A. Višņevska, Mārketinga pamati, Merkūrijs Lat. 175 lpp,; 105 lpp
- ↑ Avots: Ž.Caurkubule, A. Višņevska, Mārketinga pamati, Merkūrijs Lat. 175 lpp,; 105-107 lpp
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Cenu teorija un tās pielietojums Arhivēts 2007. gada 29. septembrī, Wayback Machine vietnē.
- Cenu veidošanās Arhivēts 2007. gada 21. maijā, Wayback Machine vietnē.
 | Šis ar ekonomiku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|