Location via proxy:   [ UP ]  
[Report a bug]   [Manage cookies]                
Pāriet uz saturu

Dirhaunds

Vikipēdijas lapa
Dirhaunds
Izcelsme Skotija
Īpašības
Svars Tēviņi: 45,5 kg
  Mātītes: 36,5 kg
Augstums skaustā Tēviņi: virs 76 cm
  Mātītes: virs 71 cm
Apmatojuma veids vidēja garuma, rupjš
Krāsa vienkrāsaina tumši vai gaiši pelēka, smilšu krasa, ruda, pieļaujami nelieli balti lāsumi un melns svītrojums
Metiena lielums 5—10 kucēns(-i)
Dzīves ilgums 8—11 gadi
Suns
Canis lupus familiaris

Dirhaunds jeb skotu dirhaunds (angļu: Scottish Deerhound), arī skotu briežu suns ir kurtu šķirnes suns, kas pēc Starptautiskās kinoloģiskās federācijas klasifikācijas (SKF) pieder pie 10. grupas, 2. sekcijas ar numuru 164. Tas tika speciāli izveidots staltbriežu un dambriežu medībām[1].

Divi dirhaundi 19.gadsimta gleznā. Viens no viņiem ir rudā krāsā, tādus kažokus mūsdienās vairs nesastop. (Autors: Džons Frederiks Herings vecākais, 1795 – 1865)

Tā ir veca šķirne, bet tās pirmsākumi vairs nav noskaidrojami. Gadsimtu gaitā tie ir bijuši pazīstami kā īru, skotu kurti jeb vilkusuņi vai Hailendas dirhaundi. Nav zināms, vai tie tiešām piedalījās vilku medīšanā, bet ir liecības, ka jau kopš 16. gadsimta tie medīja briežus Hailendas augstienē (Highlands). Medībās parasti tika izmantots viens suns vai suņu pāris. Tas skaitījās ļoti vērtīgs suns, kas piederēja tikai augstmaņu kārtas pārstāvjiem. Saka, ka atdodot tādu suni varēja izpirkt savu dzīvību[1].

Šķirnes populācija stipri cieta, kad gandrīz lielākā daļa Skotijas klanu sistēmas sabruka pēc liktenīgās Jakobītu sacelšanās (angļu: Jacobite risings) 1746. gadā. 1769. gadā dirhaunds bija tuvu izmiršanai. Tikai pateicoties Arčibalda un Dunkana Makneilu (Archibald and Duncan McNeill) pūlēm 1820. gadā dirhaunda vaislas darbs atguva sākotnējo līmeni. Šķirne arī šķērsoja okeānu - Amerikas Kinoloģiskais klubs reģistrēja savu pirmo dirhaundu vārdā Bonī Robins (Bonnie Robin) 1886. gadā[2].

Pirmā pasaules kara laikā šķirne piedzīvoja kārtējo krīzi Eiropā.

Precīzi nevar noteikt, kad šie suņi tika ievesti Austrālijā. Savā 1894. gadā publicētajā grāmatā "Skotu dirhaundi un viņu īpašnieki" Džordžs Kapls (Scotch Deerhounds and their Masters. George Cupples)[3] raksta, ka 1856. gadā meklējis divus tīrasiņu dirhaundus, ko nosūtīt uz Dienvidaustrāliju ķenguru medībām[4]. Austrālijas nacionālajā galerijā glabājas 1835. gada glezna, uz kuras ir attēlots dirhaunds. Ir versijas, ka šī šķirne tika izmantota, lai izveidotu Austrālijas ķengursuni. 19. gadsimta beigās pazīstamākās audzētavas Austrālijā bija Strathdoon, Redford un Lennox. Strathdoon vienu laiku popularizēja dirhaunda un krievu kurta krustojumu, dēvējot tos par dingo iznīcinātājiem (Strathdoon dingo killers)[4]. Dirhaundu arī tagad aktīvi izmanto ķenguru, lapsu, zaķu, trušu, mežacūku un dingo medīšanai[5].

Šodien Skotijas dirhaunds joprojām paliek samērā reta šķirne. Piemēram, pēc Amerikas Kinoloģiskā kluba datiem tā atrodas 135. vietā pēc popularitātes no 155 klubā reģistrētajām šķirnēm[1].

Dirhaunda siluets atgādina greihaundu ar garu vilnu. Tomēr viņa skelets ir masīvāks. Suņa svars ir ap 45,5 kg, kucēm ap 36,5 kg. Ķermeņa garums ir nedaudz lielāks par ķermeņa augstumu skaustā. Suņiem tas ir virs 76 cm, kucēm virs 71 cm. Krūškurvis dziļš, vēlams ne pārāk šaurs. Mugura ir taisna, krusti ieslīpi. Priekškājas ir platas un līdzenas, pakaļkājas spēcīgas, slaidas ar izteiktu apakšējās locītavas leņķi. Aste ar bagātīgu apmatojumu ir gara, taisna vai mazliet izliekta galā tā sniedzas līdz zemei. Tā tiek turēta zemu un nav sagriezta gredzenā ne pacelta virs muguras. Apmatojums ir pinkains, rupjš uz muguras, uz astes un kājām, mīkstāks uz galvas, krūškurvja un vēdera. Uz purna tas veido nelielu bārdiņu. Viļņains apmatojums nopietni samazina suņa vērtību izstādē. Kakls ir spēcīgs un samērā garš. Dirhaundam ir gara galva, platāka starp ausīm un pieres rajonā tā sašaurinās deguna virzienā. Degungals tikai melns. Žokļi ir spēcīgi ar pilnīgu šķērveida sakodienu. Acis izteiksmīgas, pēc standarta vēlamas tumšas. Ausis nelielas, krokotas, augstu novietotas, pieguļ pie galvas. Uzbudinājuma brīdī ausis saslienas uz skrimšļiem, vērstas uz sāniem. Dirhaunda krāsas ir tumši vai gaiši pelēka, zilganpelēka, pelēcīga un smilšu toņos. Balti lāsumi ir pieļaujami uz krūtīm. Ir iespējams melns svītrojums (angl. brindle). Teorētiski dirhaunds varētu būt ar sarkano, dzelteno, rudo krāsu vai to niansēm — 19. gadsimta skotu gleznās šādi suņi ir atrodami, bet to ģenētiskais potenciāls šķiet pazudis[1].

Raksturs un audzināšana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skotu dirhaunds ir līdzsvarots un draudzīgs dzīvnieks. Kā kurts viņš ir diezgan viegli apmācāms, bet nav piemērots paklausības sacensībām, jo viņam nepatīk atkārtoti izpildīt vienas un tās pašas komandas. Sadzīvē tas ir rāms suns, kas neliek sevi pamanīt. Pie noteikuma, ka viņam nodrošina ikdienas garas pastaigas svaigā gaisā bez saites, viņš var samierināties ar dzīvi iekštelpās. Vispiemērotākā aktivitāte tam ir kursings un "mehāniskā zaķa" ķeršana. Turpretim pastaigas tikai saitē ir neiedomājamas, tāpat kā dzīve vientulībā aiz dārza žoga. Ārā dirhaunds ir mednieks un, ja ierauga kaķi, zaķi vai citu iespējamu medījumu, būs gatavs dzīties pakaļ. Tāpēc pastaigām ir jāizvēlas drošs maršruts, ko nešķērso lielceļš. Tāpat paklausībai pie saites jābūt nevainojamai, jo noturēt šo suni, ja viņš raujas prom, var būt ļoti grūti. Tas nozīmē, ka apmācība jāuzsāk, kamēr viņš ir vēl mazs. Socializācija arī jāsāk, cik ātri vien var, lai suns pierastu pie pilsētas trokšņiem un visdažādākām situācijām un būtu viegli kontrolējams ar balsi vien. Dirhaunds labi satiek ar bērniem, tomēr, ņemot vērā viņa izmērus, kā spēļu biedrs vairāk derēs pusaudžiem. Tas nav sargsuns, viņš reti brīdinās saimnieku par svešinieku tuvošanos un nesargās māju, kaut arī daži indivīdi to veiksmīgi dara. Daži indivīdi arī nepieciešamības brīdī var aizstāvēt saimnieku, bet citi atkal neuzdrošināsies to darīt. Pareizi socializēts dirhaunds jaunībā mīl citu suņu kompāniju, vēlāk izturas pret tiem neitrāli. Viņam parasti patīk satikt citus kurtus[1].

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 «Scottish Deerhound.». Dogtime. Dog breed center. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 22. septembrī. Skatīts: 2014. gada 18. augustā.
  2. «Scottish Deerhound. Did you Know». American Kennel Club. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 5. novembrī. Skatīts: 2014. gada 19. augustā.
  3. George Cupples. Scotch Deer-Hounds and their Masters. England : Edinburgh and London, W. Blackwood and Sons, 1894. 362. lpp. ISBN 1444657879.
  4. 4,0 4,1 «The Deerhound in Australia.». Anduril Scottish Deerhounds from Virginia Hawke BA., Nelungaloo Deerhounds, Parkes NSW, 19 September 1999. Skatīts: 2014. gada 19. augustā.
  5. «Scottish Deerhound. Hunting in Australia». Boardogs Deerhounds. Skatīts: 2014. gada 19. augustā.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]