Location via proxy:   [ UP ]  
[Report a bug]   [Manage cookies]                
Pāriet uz saturu

Dzisna (upe)

Vikipēdijas lapa
Dzisna
Nosaukums citas valsts teritorijā:
Valsts karogs: Baltkrievija  Dzisna baltkrievu: Дзісна
Valsts karogs: Lietuva  Dīsna lietuviešu: Dysna
Dzisna netālu no Dzisnas
Dzisna netālu no Dzisnas
Dzisna (upe) (Baltkrievija)
izteka
izteka
ieteka
ieteka
Izteka Dīsnu ezers (Lietuva)
55°28′15″N 26°23′32″E / 55.47083°N 26.39222°E / 55.47083; 26.39222
Ieteka Daugava (Baltkrievija)
55°33′57″N 28°13′43″E / 55.56583°N 28.22861°E / 55.56583; 28.22861Koordinātas: 55°33′57″N 28°13′43″E / 55.56583°N 28.22861°E / 55.56583; 28.22861
Baseina valstis Karogs: Lietuva Lietuva
Karogs: Baltkrievija Baltkrievija
Caurteces valstis Karogs: Lietuva Lietuva
Karogs: Baltkrievija Baltkrievija
Garums 178 km
Iztekas augstums 144,5[1] m
Ietekas augstums 104,9 m
Kritums 39,6 m  
Vidējā caurtece 52,4 m³/s 
Gada notece 1,65 km³ 
Baseina platība 8193 km² 
Galvenās pietekas Avuta, Bjarozavka, Drisvjata, Halbica, Janka, Mņuta
Dzisna Vikikrātuvē

Dzisna (baltkrievu: Дзісна) jeb Dīsna (lietuviešu: Dysna) ir upe Lietuvā un Baltkrievijā, kas iztek no Dīsnu ezera un ietek Daugavā pie Dzisnas pilsētas.

Poļu etnogrāfs Kazimirs Mošinskis uzskatīja, ka hidronīms "Dzisna" cēlies no slāvu saknes desьna — "labā" vai dьsьna — "gaišā, mirdzošā, baltā", salīdzinot to ar indoeiropiešu sakni *dei-, *di- — "spīdēt, mirdzēt, dzirkstīt".[2]

Tomēr ar piedēkli -n– papildinātā izskaņa -isa liecina par hidronīma baltu izcelsmi. Piedēklis -n- sastopams tādos hidronīmos kā Lisnas ezers, Cna (< Tus-n-a, no baltu *taus- / *tus- "kluss") un Stabna.[3] Savukārt izskaņa -isa sastopama vairākos Baltkrievijas upju nosaukumos, tostarp, Isa, Esa, Drisa, Pļisa u.c.[4] Trūkst vienprātības par sakni, no kuras hidronīms izcēlies.

Lietuviešu valodnieks Aleksandrs Vanags izceļ lietuviešu vārdu dysti — "palielināties, augt", kam pievienota baltu hidronīmiem raksturīgā galotne -sna. Viņš norāda arī uz iespējamo hidronīma "Dzisna" sakarību ar Desnas upes nosaukumu.[5]

Latviešu filoloģe Anna Klaucāne saista nosaukuma cilmi ar latgaliešu valodas apvidvārdu dzīsna, kas nozīmē "rīta blāzma".[6] Domājams, šādu nosaukumu upe varētu būt aizguvusi sava uz austrumiem vērstā tecējuma dēļ.

Dzisna iztek no Dīsnu ezera Švenčoņu augstienē (netālu no Ignalinas rajona Dūkštas pilsētas) un tek virzienā uz dienvidaustrumiem caur Dīsnīkštu ezeru un Padīsnas ūdenskrātuvi. Pēc 19 km sasniedzot Baltkrieviju pie Kačergišķes ciema, Dzisna nonāk Dzisnas līdzenumā, pagriežas uz austrumiem un 39 km garumā plūst pa Lietuvas—Baltkrievijas robežu līdz Kazjaniem. Pirms Šarkavščinas Dzisna lēnām maina virzienu uz ziemeļaustrumiem. Upe ietek Daugavā pie Dzisnas pilsētas.

Upes ieleja trapecveida, platumā svārstās no 400 līdz 600 m, taču var sasniegt 1,5 km platumu. Paliene augštecē mijas pa krastiem (platums 200-400 m), pārējā tecējumā divpusēja, tās platums vidustecē 80-100 m, lejtecē līdz 500 m. Upes gultnes platums svārstās no 10–15 m augštecē līdz 70–90 m lejtecē, vidējais platums 20–35 m. Vidējais dziļums 1,5–2 m, gultnē daudz sēkļu. Krasti augštecē zemi, purvaini, vidustecē un lejtecē stāvi, 2-7 m augsti, avotu izplūdes vietās dūksnaini.[7]

Ūdens līmeņa svārstības gada laikā var būt robežās no 3 līdz 8 m. Upe aizsalt decembra otrajā dekādē, savukārt marta pirmajā dekādē sākas ledus iešana.[7] Pavasara palu periodā upe novada 48% no gada noteces. Vidējā caurtece grīvā 52,4 m3/s (pēc citiem avotiem 46,8 m3/s), taču palu periodā var sasniegt 710 m3/s, savukārt sausuma periodos nokristies līdz 5 m3/s. Plūsmas ātrums 0,2-0,4 m/s, vietām sasniedz 1,4 m/s.

Dzisnas līdzenums ir blīvi apdzīvots. Upes krastos atrodas Šarkavščinas un Dzisnas pilsētas, Kazjanu un Hermanaviču agropilsētiņas un vairāki ciemi.

Dzisnas augštece pie Kačergišķes, Lietuvā

Kreisā krasta pietekas:

Labā krasta pietekas:

  1. Kartes lapa N-35-17 Ignalina-Dūkštas. Mērogs: 1 : 100 000. Состояние местности на 1983 год. 1984 g. izdevums.
  2. Moszyński, K. Pierwotny zasiąg języka prasłowiańskiego. VroclavaKrakova, 1957. 182—184. lpp.
  3. В. Н. Топоров, О. Н. Трубачев. Лингвистический анализ гидронимов Верхнего Поднепровья. Maskava, 1962. 209. lpp.
  4. Топоров В. Н. Балтийский элемент в гидронимии Поочья III // Балто-славянские исследования 1988—1996. Maskava, 1997. 281—282. lpp.
  5. Vanagas, A. Lietuvių hidronimų etimologinis žodynas. Viļņa : Mokslas, 1981. 87. lpp.
  6. «Anna Klaucāne. Latvijas pēdējā sentauta, turies!: 2014 ISBN 978-9934-14-320-5, 89.». Skatīts: 2024. gada 16. februārī.
  7. 7,0 7,1 Блакітная кніга Беларусі. Энцыкл. — Minska: 1994. 142—143. lpp.