Jānis Graudonis
| ||||||||||||
| ||||||||||||
Jānis Graudonis (1913—2005) bija latviešu vēsturnieks, arheologs un sabiedriskais darbinieks, habilitēts vēstures doktors, Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklis un Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1913. gada 27. augustā Lazdonas pagastā muižas kalpu Jēkaba un Karlīnas ģimenē. Mācību gaitas sāka Lazdonā, tad Sarkaņos un Madonas vidusskolā, kuru absolvēja 1932. gadā.[1] Strādāja uz būvēm, pat laida plostus lejup pa Kujas upi un tālāk pa Aivieksti līdz Pļaviņām. Vasarās lādēja vagonus, bet pa Ziemassvētku un Lieldienu brīvlaikiem gāja meža darbos Lubānas silos.[1] Ugunsgrēkā vecākiem aizgāja bojā visa raža un iedzīve, Jāņa tēvs, nelaimes nomākts, smagi saslima. Divus gadus kā rentnieks Jānis kopa zemi.[1]
Pēc dienesta armijā turpināja mācības Rīgas skolotāju institūtā, kuru absolvēja 1937. gadā un strādāja par vēstures skolotāju Tūjā, no 1939. gada Ikšķilē. "Uz maniem pleciem gūlās ne tikai bērnu izglītošana vien — nācās būt par lektoru visos sarīkojumos, par kora vadītāju, arī teātra spēles ierādītāju un mācītāju, un, tā kā sieva vadīja tautas dejas, vajadzēja tās pavadīt uz klavierēm," - stāstīja Graudonis.[1]
Pēc Otrā pasaules kara 1949. gadā absolvēja studijas LVU Vēstures un filoloģijas fakultātē. Paralēli studijām no 1947. līdz 1949. gadam bija laborants Latvijas vēstures institūtā, 1948. gadā bija vēstures skolotājs Rīgas 1. vidusskolā. 1950. gadā iestājās aspirantūrā PSRS Zinātņu akadēmijas Arheoloģijas institūtā Maskavā.
1951. gadā Graudoni izslēdza no aspirantūras un atbrīvoja no skolotāja darba, no 1952. līdz 1955. gadam viņš strādāja Rīgas kartonāžas rūpnīcā. 1955. gadā Graudonim atjaunoja skolotāja tiesības un ļāva strādāt par vēstures skolotāju Rīgas 2.vidusskolā. 1958. gadā kļuva par Latvijas vēstures institūta zinātnisko līdzstrādnieku. 1963. gadā Ļeņingradas universitātē aizstāvēja zinātņu kandidāta disertāciju.
Jānis Graudonis bija viens no Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības dibinātājiem un vadītājiem (1959 — 1969); Latvijas Tautas Frontes I un II kongresa delegāts, I Domes loceklis; Latvijas Kultūras fonda Daugavas komisijas vadītājs (1988 — 1999); Latvijas Zinātnieku savienības dibināšanas dalībnieks, padomes un valdes loceklis; Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdis (1992 — 1993), Latvijas Vēstures institūta žurnāla atjaunošanas iniciators 1991. gadā.
Miris 2005. gada 6. februārī.
.jpg)
Apbalvojumi un pagodinājumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1992. gadā Graudoni ievēlēja par Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) goda locekli, 1993. gadā apbalvoja ar LZA Lielo medaļu, 1994. gadā viņam piešķīra Kultūras fonda Spīdolas balvu, 1996. gadā apbalvoja ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, 1997. gadā ievēlēja par Valsts emeritēto zinātnieku.
Zinātniskā darbība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Jāņa Graudoņa galvenais pētījumu virziens bija Agro metālu laikmets Latvijas teritorijā (1500. gads p.m.ē.- 0. gads m.ē.). Publicējis ap 400 zinātnisku un populārzinātnisku rakstu, trīs monogrāfiju autors.
Vadījis arheoloģiskos izrakumus: Mūkukalna, Vīnakalna un Ķivutkalna pilskalnos, Ērgļu Jaunāķēnu, Ikšķiles Zariņu un Rumuļu, Doles Ķivutkalna, Pildas Nukšu, Jaunsvirlaukas Kakužēnu u. c. kapulaukos, Altenes pilsdrupās, Ikšķiles viduslaiku pieminekļu kompleksā. Pēdējos 25 dzīves gadus Jāņa Graudoņa galvenā interese bija Turaidas pils kompleksa arheoloģiskā izpēte un restaurācija.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 Andris Sproģis. «Ordeņa virsnieks Jānis Graudonis». www.vestnesis.lv (latviešu). Latvijas Vēstnesis, 1998-05-08. Skatīts: 2021-09-22.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
|