Klements Etlijs

Klements Etlijs; Clement Attlee
	Apvienotās Karalistes premjerministrs
	Amatā; 1945. gada 27. jūnijs — 1951. gada 26. oktobris
Priekštecis	Vinstons Čērčils
Pēctecis	Vinstons Čērčils
Dzimšanas dati	1883. gada 3. janvāris; Londona, Apvienotā Karaliste
Miršanas dati	1967. gada 8. oktobris; Londona, Apvienotā Karaliste
Politiskā partija	Leiboristu partija
Profesija	jurists, politiķis
Augstskola	Oksfordas Universitāte
Reliģija	ateists/agnostiķis

Klements Ričards Etlijs, Pirmais grāfs Etlijs (angļu: Clement Richard Attlee, 1st Earl Attlee; dzimis 1883. gada 3. janvārī; miris 1967. gada 8. oktobrī) bija Lielbritānijas politiķis. No 1935. līdz 1955. gadam Etlijs bija Leiboristu partijas vadītājs, bet Otrā pasaules kara laikā bija premjerministra Vinstona Čērčila vietnieks. Parlamenta vēlēšanās 1945. gada jūlijā Leiboristu partija sakāva Čērčila vadīto Konservatīvo partiju, Etlijs kļuva par valsts premjerministru un darbojās amatā no 1945. līdz 1951. gadam. Kā Sabiedroto pārstāvis piedalījās Potsdamas konferencē. Etlijs bija pirmais leiboristu premjerministrs Lielbritānijas vēsturē, kurš vadīja valsti visu parlamenta sasaukumu, un pirmais leiborists, kuru atbalstīja parlamenta vairākums.

Politiski Etlijs bija viens no "pēckara konsensa" un kursa uz labklājības valsti izveidotājiem, un lielā mērā balstījās uz keinsisma pamatprincipiem. Tika nacionalizēti svarīgākie smagās rūpniecības (ogļu ieguves un metalurģiskie) un infrastruktūras (elektrības uzņēmumi un dzelzceļš) uzņēmumi. 1951. gadā 20% britu rūpniecības bija valsts īpašumā. Tika radīta sabiedriskā veselības aizsardzības sistēma (National Health Service). Kaut arī konservatīvie iesākumā pretojās šiem jaunievedumiem, tomēr vēlāk visas britu politiskās partijas pamatos akceptēja ekonomisko sistēmu, līdz pat Mārgaritas Tečeres reformām 20. gadsimta 80. gados.

Etlijs bija premjers laikā, kad sākās Britu koloniālās impērijas sabrukums un neatkarību ieguva Indija, Pakistāna, Mjanma, Šrilanka, Jordānija un Izraēla.

Dzimis Londonā, jurista ģimenē. Studēja Oksfordas Universitātē. Pēc tās beigšanas strādāja strādnieku zēnu klubā Londonas Īstendā, kur, redzēdams nabadzību un grūtos apstākļus, kļuva par leiboristu. Pirmā pasaules kara laikā cīnījās Galipoli kaujā. Pēc kara pievērsās politikai, un 1922. gadā kļuva par parlamenta deputātu, bet pēc leiboristu smagās sakāves 1931. gada vēlēšanās izvirzījās par vienu no leiboristu partijas līderiem.