Location via proxy:   [ UP ]  
[Report a bug]   [Manage cookies]                
Pāriet uz saturu

Lēpes

Vikipēdijas lapa
Lēpes
Dzeltenā lēpe (Nuphar lutea)
Dzeltenā lēpe (Nuphar lutea)
Klasifikācija
ValstsAugi (Plantae)
NodalījumsSegsēkļi (Magnoliophyta)
KlaseDivdīgļlapji (Magnoliopsida)
RindaŪdensrožu rinda (Nymphaeales)
DzimtaŪdensrožu dzimta (Nymphaeaceae)
ĢintsLēpes (Nuphar)
Lēpes Vikikrātuvē
Dzeltenās lēpes auglis
Nuphar saggitifolia lapas ir garenas

Lēpes (latīņu: Nuphar) ir daudzgadīgu ūdensrožu dzimtas ūdensaugu ģints, ar izplatību ziemeļu puslodē no mērenās līdz subarktiskajai joslai. Latvijā bieži sastopama dzeltenā lēpe (latīņu: Nuphar lutea), Latvijas Sarkanajā grāmatā ierakstīta retā sīkā lēpe (latīņu: Nuphar pumila), kura atšķiras no tās ar mazākiem ziediem (2-3 cm diametrā pret 4-6 cm) un augļiem. Vairums sugu ir savstarpēji grūti atšķiramas.

Ģints ir tuvu radnieciska ūdensrozēm, bet redzami atšķiras no tām ar 4—6 daudz mazākām ziedlapiņām spilgti dzeltenā krāsā. Ģintis atšķiras arī pēc to augļu nobriešanas; nobriešanas laikā lēpju augļi paliek uz ūdens, turpretī ūdensrožu augļi tūlīt pēc ziedu aizvēršanās noslīd zem ūdens līmeņa un nobriest tur. Abu ģinšu lapas ir peldošas ar iegriezumu no apmales līdz kātiņa piestiprinājumam. Vairuma sugu lapas svārstās no sirdsveida līdz praktiski apļveidam, lapas kāts ir piestiprināts vidū, dodot vairoga izskatu. Dažām sugām tomēr lapu morfoloģija atšķiras; piemēram, Nuphar sagittifolia lapām ir iegarena bultas uzgaļa forma.

Taksonomija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sugu skaits ģintī joprojām tiek pārskatīts.[1][2] Līdz 20. gadsimta vidum daži botāniķi uzskatīja ģinti tikai par vienu mainīgu sugu,[3][4] savukārt daži citi atzina vēl apmēram duci sugu.[5] Relatīvi nesenie molekulārās ģenētikas pētījumu darbi parādīja, ka pastāv būtiskas atšķirības starp Eirāzijas sugām (sekcija Nuphar) un Ziemeļamerikas sugām (sekcija Astylus), izņemot Ziemeļamerikas N. microphylla, kas radnieciskāka Eirāzijas sugām.[5] Tas ir piespiedis palielināt atzīto sugu skaitu; dažos avotos ir uzskaitītas apmēram septiņdesmit.[1] Kew Gardens augu sarakstā ir vairāk nekā divdesmit atzīto sugu, pasugu un šķirņu; tām ir arī līdzīgs līdz šim neizlemto variāciju skaits kopā ar vairāk nekā divdesmit sinonīmiem.[2]

Pazīstamākās sugas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Nuphar subintegerrimum zieds
Sīkā lēpe (Nuphar pumila)
Sīkās lēpes kātiņa perpendikulārs šķērsgriezums

Astylus sekcija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Nuphar advena (Aiton) W.T.Aiton
  • †Nuphar carlquistii DeVore, Taylor, & Pigg — izmirusi, pastāvējusi eocēnā
  • Nuphar polysepala Engelm.
  • Nuphar sagittifolia (Walter) Pursh
  • Nuphar variegata Engelm. ex Durand[3]

Nuphar sekcija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pastāv arī sugu hibrīdi.

Ekoloģija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lēpju sugas sastopamas dīķos, ezeros un lēni tekošās upēs, tās aug ūdeņos līdz 5 metru dziļumam; dažādas sugas ir dažādi pielāgotas vai nu ar uzturvielām bagātiem ūdeņiem (piemēram, dzeltenā lēpe), vai ar tām nabadzīgiem ūdeņiem (piemēram, sīkā lēpe).[6]

Mitrāju augsnes ir hipoksiskas (ar nepietiekamu skābekļa daudzumu), un šī ģints spēj īslaicīgi augt bez skābekļa pieplūdes.[7] Skābeklis var tikt uzņemts arī ar gaisa plūsmu, iekļūstot augā caur jaunajām lapām, ejot no tām caur sakneņiem un tad caur vecākajām lapām.[8] Abi šie fizioloģiskie pielāgojumi nereti sastopami mitrāju un ūdens augos.[9]

Tāpat kā daudzas citas enerģiski augošās ūdensrožu dzimtas pārstāves, dažas Nuphar sugas mēdz pilnībā nosegt ūdens virsmu, bloķējot gaismu un tādējādi iznīcinot gan zem ūdens augošos augus, gan mazāk konkurētspējīgās virsūdens sugas. Viņas ražo arī alkaloīdus, kas eksperimentāli ir pierādīti kā alelopātiski (citu sugu attīstībai kaitējoši), lai gan nav skaidrs, cik liela nozīme šiem savienojumiem ir savvaļā.[10]

Putni, piemēram, dažas pīļu sugas, ēd lēpju sēklas, un daži zīdītāji, ieskaitot bebrus, ēd vismaz dažu sugu saknes. Brieži ēd ziedus un jaunas lapas.[11]

Lietošana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apgalvojumi par lēpju sugu ēdamību vai otrādi ir ļoti atšķirīgi, kas dažos gadījumos varētu atspoguļot kļūdas vai uztveres atšķirības, taču, ņemot vērā pieaugošā sugu skaita atzīšanu, neskaidrības varētu būt arī tāpēc, ka līdz šim neatpazītās sugas savstarpēji atšķiras.

Tomēr dažas sugas pārtikā izmanto vietējie iedzīvotāji, un lapas ēd daži dzīvnieki.[12] Jaunie dzinumi un lapas dažreiz tikuši gatavoti, bet tie ir ļoti rūgti. Par to, vai sakneņus var ēst, kā ticis plaši ziņots, ir šaubas; daži avoti apgalvo, ka tie ir pārāk rūgti, pārāk tanīna pilni vai vienkārši pārāk indīgi, lai tos ēstu nemērcētus, izņemot gadījumus, kad tos apstrādā tik ilgi, ka tie zaudē jebkuru garšu un varētu tikt lietoti kā bada laika ēdiens. Visi avoti tomēr piekrīt, ka nogatavojušās sēklas var lietot kulinārijā. Tās ir ar pieņemamu garšu un barojošas, taču, lai novāktu retos augļus un notīrītu tos, ir vajadzīgs daudz darba. Zināmā mērā to var atvieglot, pūdējot augļus zem ūdens trīs nedēļas vai ilgāk, pēc kā sēklas ir vieglāk noņemt. Tiek ziņots, ka ziedlapiņas tiek izmantotas tējas pagatavošanai. Dažu sugu lapas ir pietiekami lielas, lai tās varētu izmantot pārtikas iesaiņošanā.[13]

Pēdējās desmitgadēs pieaug interese par lēpju alkaloīdiem, to bioloģisko un farmakoloģisko nozīmi un sintēzi. Zināmie alkaloīdi ģintī ir nufarolutīns, nufamīns un nufaridīns.[14] Šo savienojumu klātbūtne un citi bioaktīvie savienojumi varētu izskaidrot dažus tautas medicīnas lēpju lietošanas veidus.[12][15][16]

Tiek vērtēts, ka lēpju sugu lapas satur pietiekamu tanīna koncentrāciju, lai tās būtu plaši izmantotas ādas miecēšanai un krāsošanai, kā arī kā līdzeklis asiņošanas aizkavēšanai.[11] Dažu sugu saknēs arī ir pietiekami daudz tanīna, lai tos varētu izmantot miecēšanai.[13]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 "Genus: Nuphar Sm". Germplasm Resources Information Network. USDA.
  2. ↑ 2,0 2,1 «The Plant List (2013). Version 1.1.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 5. oktobrī. Skatīts: 2021. gada 9. aprīlī.
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 Beal, E. O. (1956). "Taxonomic revision of the genus Nuphar Sm. of North America and Europe". Journal of the Elisha Mitchell Scientific Society. 72: 317—346.
  4. ↑ "Nuphar Sm. pond-lily". Natural Resources Conservation Service. USDA.
  5. ↑ 5,0 5,1 Wiersema, J. H.; Hellquist, C. B. (1997). "Nymphaeaceae". Flora of North America. 3.
  6. ↑ Blamey, M. & Grey-Wilson, C. (1989). Flora of Britain and Northern Europe. ISBN 0-340-40170-2
  7. ↑ Laing, H. E. (1940). "Respiration of the rhizomes of Nuphar advenum and other water plants" (PDF). American Journal of Botany. 27 (7): 574–81. doi:10.1002/j.1537-2197.1940.tb14719.x. hdl:2027.42/141877.
  8. ↑ Dacey, J. W. H. (1981). "Pressurized ventilation in the yellow water lily". Ecology. 62 (5): 1137–47. doi:10.2307/1937277. JSTOR 1937277.
  9. ↑ Keddy, P.A. (2010). Wetland Ecology: Principles and Conservation (2nd edition). Cambridge University Press, Cambridge, UK. ISBN 9780521739672
  10. ↑ Elakovich, S.D.; Yang, Jie (1966). "Structures and allelopathic effects of Nuphar alkaloids: Nupharolutine and 6,6'-dihydroxythiobinupharidine". Journal of Chemical Ecology. 22 (12): 2209–2219. doi:10.1007/bf02029541. PMID 24227298. S2CID 12920129.
  11. ↑ 11,0 11,1 Jim Kimmel; Jerry Touchstone Kimmel (2006). The San Marcos: A River's Story. Texas A&M University Press. pp. 92–. ISBN 978-1-58544-542-4.
  12. ↑ 12,0 12,1 "Spatterdock – A Plant With Many Uses". Native Freshwater Plants. Washington State Department of Ecology
  13. ↑ 13,0 13,1 Green Deane. "Yellow Pond Lilly: Raising A Wokas". Eat the Weeds.
  14. ↑ Wrobel, J. T.; Iwanow, A.; Braekman-Danheux, C.; Martin, T. I.; MacLean, D. B. (1972). "The Structure of Nupharolutine, an Alkaloid of Nuphar luteum". Can. J. Chem. 50 (12): 1831–1837. doi:10.1139/v72-294.
  15. ↑ Polya, Gideon Maxwell. Biochemical targets of plant bioactive compounds: a pharmacological reference guide to sites of action and biological effects, Taylor & Francis, 2003, ISBN 0-415-30829-1
  16. ↑ Korotkov, Alexander; Li, Hui; Chapman, Charles W.; Xue, Haoran; MacMillan, John B.; Eastman, Alan; Wu, Jimmy (2015). "Total Syntheses and Biological Evaluation of Both Enantiomers of Several Hydroxylated Dimeric Nuphar Alkaloids". Angewandte Chemie International Edition. 54 (36): 10604–10607. doi:10.1002/anie.201503934. PMC 4691328. PMID 26205039.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Lēpes&oldid=3957499"