Libānas kalnu mutašerifāts
Libānas kalnu mutašerifāts (turku: Cebel-i Lübnan Mutasarrıflığı) pārsvarā kristīgo maronītu apdzīvota, autonoma, Eiropas lielvaru iespaidā radīta Osmaņu impērijas teritoriālā vienība, kas pastāvēja mūsdienu Libānas teritorijā no 1861. gada līdz 1918. gadam.
Reliģiskie slaktiņi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc 1840. gada asiņainajām sadursmēm starp druziem un maronītiem, Eiropas lielvaras ieteica Osmaņu impērijas sultānam Abdulmedžidam I nodalīt maronītu un druzu apgabalus vienu no otra. 1842. gada 7. decembrī sultāns pieņēma austriešu valstsvīra Meterniha plānu un uzdeva Beirutas vilajeta gubernatoram sadalīt Libānas kalnus divos apgabalos: maronītu apgabalu ziemeļos un druzu apgabalu dienvidos. Abu apgabalu pārvaldnieki tika pakļauti Sidonas vilajeta gubernatoram, kura rezidence bija Beirutā.
1860. gada maijā pie Beirutas sākās kārtējās sadursmes maronītu un druzu starpā. Nākamo nedēļu laikā sadursmes aptvēra visu reģionu, bojā gāja vismaz 10 000 maronītu.
Mutašerifāta izveidošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1860. gada 5. septembrī sanāca Francijas, Britu impērijas, Austrijas Impērijas, Prūsijas Karalistes, Krievijas Impērijas un Osmaņu impērijas pārstāvju konference, kuras uzdevums bija noskaidrot slaktiņa iemeslus un ieteikt risinājumus turpmāku slaktiņu novēršanai. Konference pieņēma 1861. gada Libānas statūtus, kas paredzēja apvienot druzu un maronītu teritorijas kristiešu mutašerifa (pilnvarotā pārstāvja) pakļautībā. Mutašerifs bija ārpus Libānas dzimis kristietis, kuru amatā iecēla Osmaņu sultāns un tā kandidatūru apstiprināja Eiropas lielvaras. Teritorijas pārvaldīšanā mutašerifam palīdzēja administratīvā padome 12 cilvēku sastāvā kura veidošanai divus pārstāvjus izvirzīja katra no teritorijas sešām galvenajām reliģiskajām grupām — maronītiem, druziem, sunnītiem, šiītiem, grieķu ortodoksiem un melkītiem.
Šāda sistēma pastāvēja līdz 1915. gadam, kad Pirmā pasaules kara laikā turki paši iecēla teritorijas gubernatorus.
Mutašerifu saraksts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Daud paša, Garabets Artins, armēņu katolis no Istanbulas (1861—1868)
- Franko paša, Nasri Franko Kussa, sīriešu katolis no Aleppo (1868—1873)
- Rustem paša, Rustems Mariani, katolis no Florences (1873—1883)
- Vassa paša, Paško Vasa Škodrani, albāņu katolis no Škoderas (1883—1892)
- Naum paša, Naums Kussa, Nasri Franko Kussas dēls (1892—1902)
- Muzafer paša, Ladislas Czajkovskis, poļu katolis (1902—1907)
- Yusuf paša, Jousefs Kussa, Nasri Franko Kussas dēls (1907—1912)
- Ohannes paša, Ohannes Koujomdžians, armēņu katolis (1912—1915)
Demogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1870. gadā teritorijas iedzīvotāju skaits bija 110 000.
1895. gadā iedzīvotāju skaits bija 399 530, no kuriem 79,9% bija kristieši un 20,1% musulmaņi.
1913. gadā iedzīvotāju skaits bija 414 747, no kuriem 79,4% bija kristieši un 20,6% musulmaņi.