Limfoma ir kāds no asins šūnu grupas audzējiem, kas attīstās no limfātiskajām šūnām. Bieži ar vārdu "limfoma" tiek apzīmēti tikai vēzim līdzīgie, nevis visi audzēji.[1] Starp slimības simptomiem ir palielināti limfmezgli, drudzis, paaugstināta svīšana, neparedzēts svara zudums, nieze un nogurums.[2][3] Palielinātie limfmezgli parasti nerada sāpes, intensīvākā svīšana notiek naktīs.[2][3]
Pie slimības riska faktoriem pieder saslimšana ar Epstaina—Bāras vīrusu un fakts, ka ar slimību ir bijis saslimis kāds no ģimenes locekļiem.[2] Nehodžkina limfomas riska faktori ir saslimšana ar autoimūnijām slimībām, HIV/AIDS, cilvēka T šūnu limfotropo vīrusu, liela gaļas un tauku daudzuma ēšana, imūnsupresijas zāļu lietošana.[3] Palielinātu limfmezglu gadījumā slimību var diagnosticēt, veicot limfmezglu biopsiju.[2][3] Diagnostikā var būt lietderīga asins, urīna, kaulu smadzeņu testēšana.[3] Limfoma parasti izplatās uz plaušām, aknām un/vai smadzenēm.[2][3]
Limfomu var ārstēt ar ķīmijterapiju, staru terapiju, mērķtiecīgu terapiju un ķirurģiju.[2][3] Ārstēšanas rezultāts ir atkarīgs no slimības apakštipa, daži veidi ir ārstējami, lielākajā daļā gadījumu ārstēšana paildzina izdzīvošanas laiku.[5] 2012. gadā ar limfomu bija saslimuši 566 tūkstoši cilvēku visā pasaulē, tā izraisīja 305 tūkstošu cilvēku nāvi.[7] Šis ir septītais izplatītākais vēžu veids (3—4% visu vēžu).[7][8] Bērniem tas ir trešais izplatītākais vēzis.[9] Biežāk sastopams attīstītajās valstīs nekā jaunattīstības valstīs.[7]
↑John E. Niederhuber, James O. Armitage, James H. Doroshow, Michael B. Kastan, Joel E. Tepper. «Childhood lymphoma». Abeloff's clinical oncology (Fifth izd.), 2014. Chapter 97. lpp. ISBN1455728659.
