Personvārds
Personvārds ir antroponīms, ko lieto kādas personas apzīmēšanai. To veido viens vai vairāki vārdi, kam parasti seko uzvārds. Atsevišķos gadījumos sastopami dubultuzvārdi, kuru daļas savieno ar defisi. Citās kultūrās tiek lietotas atšķirīgas personvārdu veidošanas sistēmas, kas var neiekļaut uzvārdu, bet var ietvert tēvvārdu, krustvecāku vārdus vai citas personvārda sastāvdaļas. Citvalodu personvārdus latviešu valodā atveido atbilstoši to izrunai oriģinālvalodā un iekļauj latviešu valodas gramatiskajā sistēmā.[1]
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Senajos laikos vadīja ticība personvārda ietekmei uz cilvēka raksturu un likteni, ko latīniski formulēja kā nomen est omen ('vārds ir zīme'). Piemēram, Senajā Indijā zēniem tika dots vārds Vīrabāhu ('daudzvīru spēks'), Dēvadatta ('Dieva dotais'), savukārt sengrieķu vārds Hērodots nozīmē 'Hēras dots', bet Sofokls — 'gudrībā slavens', Aleksandrs — 'ļaužu aizstāvis'. Līdzīgi arī vēl joprojām plaši lietoto seno ģermāņu vārdiem bija sava nozīme, piemēram, Frīdrihs — 'miera valdnieks', Hermanis — 'karavīrs'. Šādi radušie arī senākie latvieši personvārdi, piemēram, Tālivaldis, Visvaldis un Varidots.[2]
Mūsdienās Eiropas tautu personvārdiem ir pa daļai starptautisks raksturs, jo dažādu valodu personvārdu sistēmās ir ienākuši vārdi no senajām grieķu, latīņu, ebreju, ģermāņu un slāvu valodām. Vairāki personvārdi iemūžinājuši seno valdnieku vārdus, piemēram Antons (Antonijs), Artūrs, Cēzars, Dāvids, Kārlis.
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Noteikumi par personvārdu rakstību un lietošanu latviešu valodā, kā arī to identifikāciju. Latvijas Vēstnesis. 2004. gada 3. marts.
- ↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. XVI. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 31 775. sleja.