Rīgas rāte

Rīgas rātes sēde 17. gadsimta vidū

Rīgas rātsnams pēc pārbūves 1793. gadā. J. K. Broces zīmējums

Rīgas rātes rīkojums ar pilsētas ģerboni (drukāts 1591. gadā)

Rīgas rāte (latīņu: consilium civitatis rigensis, vācu: Rigaer Rat, krievu: Рижский рат) bija Rīgas pilsētas pašvaldības un tiesas institūcija no 1226. līdz 1889. gadam.

Viduslaikos

1225. gadā Rīga ieguva Visbijas pilsētas tiesības, vēlāk dēvētas par Gotlandes-Rīgas tiesībām. Pirmo reizi Rīgas rāte minēta 1226. gada 18. aprīļa sadraudzības līgumā, ko Rīgas pilsēta noslēdza ar Zobenbrāļu ordeni. 1229. gadā Rīgas rāte noslēdza tirdzniecības līgumu ar Smoļenskas kņazu Mstislavu, bet 1230. gadā miera līgumu ar kuršiem. Pilsētas tiešais seniors no 13. gadsimta bija Rīgas arhibīskaps, bet pašpārvaldi un tiesu pārstāvēja tā iecelts fogts jeb soģis (advocatus). Viņa uzdevums bija izšķirt bīskapa vārdā visus konfliktus, kas rastos pilsētnieku starpā. Rāti ievēlēja no Rīgā pastāvīgi dzīvojošiem namniekiem. Sākumā rātē uz vienu gadu ievēlēja 12 locekļus, kurus sauca par konsuliem (latīņu: consulus) vai rātskungiem (vācu: Ratsherren), bet vēlāk pati rāte ievēlēja savus locekļus uz mūžu. Rīgas rāte pārzināja pilsētas un tās patrimoniālā apgabala aizsardzības jautājumus, uzlika nodokļus, pārstāvēja rīdzinieku intereses ārpolitikā, slēdza līgumus un nozīmēja sūtņus. Kopš 14. gs. Rīgas rātē bija četri birģermeistari, kas gādāja par rātes lēmumu izpildi un rātes uzdevumā kārtoja tekošās lietas un 16 rātskungi. Kopš 14. gs. beigām rātskungus parasti izvēlējās no bagāto tirgotāju vidus. Līdz ar rātes norobežošanos izvirzījās atsevišķas dzimtas, kas kļuva par t. s. patriciešu ģimenēm.

16.—18. gadsimtā

Kad 1581. gadā Rīgas brīvpilsēta pakļāvās Polijas-Lietuvas ūnijai, Rīgas rāte zaudēja savu nozīmi ārpolitikā, paliekot tikai par pašvaldības un tiesas institūciju. 16. gs. beigās saasinājās nesaskaņas starp Rīgas rāti un ģildēm par pilsētas pārvaldes tiesībām, kas sasniedza kulmināciju Kalendāra nemieru laikā (1584—1589). Pēc Lielā Ziemeļu kara Rīga kļuva par Rīgas guberņas, pēc 1783. gada reformas par Rīgas vietniecības administratīvo centru, ko pārvaldīja Rīgas ģenerālgubernators Džordžs Brauns. Rīgas rāti pakļāva Rīgas maģistrātam. Katrīnas II valdīšanas laikā Rīgā 1786. gadā ieveda Krievijas pašvaldību likumus, kas pilsētas iedzīvotājus sadalīja sešās grupās. Pilsētas iedzīvotāju kopsapulce reizi trīs gados ievēlēja pilsētas galvu, birģermeistarus un rātskungus. Krievijas ķeizars Pāvils I 1796. gadā atjaunoja iepriekšējo kārtību.

19. gadsimtā

Baltijas pārkrievošana laikā 1877. gadā uz Rīgu attiecināja Krievijas impērijas Pilsētu likumu. Pēc tā ieviešanas Rīgas rāte saglabāja tikai tiesas funkcijas, bet tās pašvaldības funkcijas pārņēma Rīgas dome. Rīgas rāti likvidēja 1889. gadā.

Ārējās saites

• Die Rigische Rathslinie von 1226 bis 1876. Nebst einem Anhang: Verzeichnis der Aeltermänner, Aeltesten und Dockmänner der Grossen Gilde in Riga von 1844 bis 1876. Heinrich Julius Böthführ (1877)
• Рижский рат в Большой Советской Энциклопедии^{[novecojusi saite]}