Hipotētiskā Rostovas pils celtniecība. Nikolaja Rēriha glezna "Pilsēta ceļas" (1902).
Rostova atrodas meriešu apdzīvotajā zemē, kur tās vietā pie Saras upes atradās meriešu zemes centrs — Saras pilskalns (krievu: Сарское городище).
Vikingu laikos 9. gadsimta sākumā Saras pilskalns kļuva par vienu no galvenajiem varjagu rūsu atbalsta punktiem uz Volgas ūdensceļa, kas veda no Ziemeļeiropas uz Kaspijas jūras baseina zemēm.
862. gada notikumu sakarā Nestora hronikas sākumā minēts: "Un visu varu saņēma Ruriks, un sāka izdalīt saviem vīriem pilsētas - tam Polocku, šim Rostovu, citam Beloozeru. Tajās pilsētās varjagi ir ienācēji, bet pamatiedzīvotāji Novgorodā ir slāvi, Polockā kriviči, Rostovā merieši, Beloozerā vesi, Muromā muromieši, un par tiem visiem valdīja Ruriks."
907. gadā Rostovas karadraudze esot piedalījusies kņaza Oļega karagājienā uz Konstantinopoli.
987.—1010. gadā Rostovā valdīja kņazs Jaroslavs Gudrais, kas pilsētas aizsardzībai Volgas krastā uzcēla Jaroslavļas cietoksni.
1113.—1157. gadā Rostovā valdīja kņazs Jurijs Dolgorukijs, kas 1125. gadā pārcēla savu mītni uz Suzdaļu.
1160. gadā koka baznīcas vietā vācu mūrnieks Kufirs uzcēla pirmo mūra katedrāli.
1207. gadā tika nodibināta Rostovas kņaziste.
1238. gadā Rostovas kņazu Vasiļko Konstantinoviču mongoļi saņēma gūstā kaujā pie Sitas un vēlāk nogalināja.
1281.—1310. gadā mongoļu soda ekspedīcijās un kņazu savstarpējās cīņās pilsēta tika nopostīta septiņas reizes.
1320. gadā Rostovas kņaziste tika sadalīta un nokļuva Maskavijas ietekmē.
1474. gadā Maskavas lielkņazs Ivans III to pievienoja saviem īpašumiem.
Krievijas caraMihaila laikā holandiešu inženieris Johans Rodenburgs 1632. — 1634. gadā vadīja Rostovas kremļa deviņu bastionu izbūvi.[1]
18. gadsimta beigās Rostovas arhibīskaps pārcēla savu mītni uz Jaroslavļu.
19. gadsimta otrajā pusē sākās Rostovas kremļa kompleksa atjaunošana. 1883. gadā tika nodibināts muzejs.
Krievija
Rostova Vikikrātuvē
.png)
