Tiks

Tiks (no franču: TIC, trouble involontaire convulsif — 'piespiedu konvulsīvs traucējums')^[1] ir pēkšņas un negribētas muskuļu kustības, kas neatbilst situācijai. Tiki ir raksturīgi Tureta sindromam.

Tikiem ir dažādas savstarpēji pretrunīgas klasifikācijas, kas balstās uz dažādām pazīmēm.

Tikiem var būt dažādas īpašības, piemēram:

ierosināmība: emocionalitātes pakāpe un pievērstā uzmanība ietekmē tiku aktivizēšanos.
piespiedu vai daļēji brīvprātīga: tiks ir spontāns vai parazītisks, veicot apzinātu kustību.
īslaicīgi nomācams: tiks īslaicīgi reaģē uz centieniem to kontrolēt.
realizēta vajadzība: vēlme pārvietoties.
remitējoša: tiku biežums pārejoši samazinās.

Klasifikācijas

Pēc vienas no daudzajām klasifikācijām, tiek nodalīti motoriskie un vokālie tiki.

Motoriskie tiki iedalās vienkāršajos un sarežģītajos jeb kompleksajos. Vienkāršā tika visbiežākais piemērs ir negribēta mirkšķināšana. Daudzi vienkāršie tiki saistīti ar dažādu sejas muskuļu raustīšanos.^[2] Sarežģītajos iesaistītas veselas muskuļu grupas.

Vienkāršo tiku piemēri: mirkšķināšana, acs piemiegšana, krunkošanās, pieres saraukšana, šņaukāšanās, deguna nāšu ieplešanās, lūpu aplaizīšana, mutes izstiepšana, čāpstināšana, grimasu veidošana.^[2]

Komplekso tiku piemēri: galvas vai kakla raustīšanās, plecu, ekstremitāšu, citu ķermeņa daļu kustināšana, kā arī pietupieni, dejas kustības, vēdera ievilkšana, krekšķēšana, smagas nopūtas, ņurdēšana, pārtraukta stostīšanai līdzīga runa, rukšķošas skaņas, elpas čīkstēšana (tā sauktie elpošanas tiki),^[2] zoda berzēšana.

Daudzi no šiem tikiem sākotnēji bijuši adekvāta organisma reakcija uz kādu ārēju kairinātāju vai slimību, kas kļuvusi automātiska un saglabājusies arī pēc kairinātāja izzušanas.^[2]

Atsevišķi no motoriskajiem reizēm tiek nodalīti balss tiki, kuri arī var būt vienkārši (neskaidras skaņas) vai sarežģīti (izteikti vārdi vai frāzes, bieži ar fizioloģiski akcentētu saturu).

Dažādas citas klasifikācijas piedāvā tikus iedalīt:

Pēc iesaistītajām muskuļu grupām

Mīmiskie (sejas);

Balss vai vokālos (ar balss muskuļu iesaisti);

Vienkāršie: ar elementāru vokalizāciju.^[3]

Sarežģītie — piemēram, neķītru vārdu izkliegšana — koprolālija.^[3]

Respiratorie (iesaista elpošanas muskuļus — piemēram, rukšķēšana, klepošana, trokšņaina izelpa vai ieelpa);^[4]

Operkulārie (ar košļājamo muskuļu iesaisti, piemēram, čāpstināšana, zobu griešana);^[4]

Manuālie (iesaista roku muskuļus — piemēram, roku vēcināšana, dūru sažņaugšana, plaukstu berzēšana, pirkstu klikšķināšana);^[4]

Fokālie (apvieno galvas, sejas, rumpja un ekstremitāšu muskuļu tikus).^[3]

Pēc izplatības organismā

Vietējie — iesaistot vienu muskuļu grupu;

Ģeneralizētie — iesaistot vairākas muskuļu grupas (var atgādināt mērķtiecīgu motorisku darbību).

Pēc ilguma

Pārejošie vai īslaicīgie, ar ilgumu ne ilgāku par gadu (SSK-10 F95.0);^[4]

Hroniskie (F95.1 ICD-10).^[4]

Pēc sarežģītības

Vienkāršie — elementāras kustības (piemēram, šķielēšana, acs piemiegšana, ausu kustināšana, pieres raukšana utt.);

Kompleksie — sarežģītas kustības, kas aptver daudzus muskuļus.

Pēc etioloģijas

Primārie (psihogēnie, nerviskie) — biežāk bērnībā. Zēni slimo biežāk. Provocē psihotraumas rašanos. Norise labdabīga, pariet patstāvīgi. Ilgums no vairākām nedēļām līdz vairākiem gadiem.

Sekundārie (simptomātiskie) — attīstās organisku vai dismetabolisku smadzeņu bojājumu rezultātā (encefalīts; trauma; smadzeņu asinsapgādes traucējumi; intoksikācijas; neiroleptiskie ekstrapiramidālie traucējumi, kas rodas, lietojot neiroleptiskos (antipsihotiskos) līdzekļus;^[5] iekšējo orgānu disfunkcija).

Iedzimtie (Tureta sindroms — tiku traucējumi ar ģeneralizētiem motorikas un balss tikiem).

Sāpīgie tiki, ko izraisa neiralģijas lēkmes ar akūtām sāpēm.^[4]

Ārstēšana

Etiotropiskā terapija ir ārstēšana, kuras mērķis ir novērst slimības cēloni (lieto sekundāriem tikiem).
Simptomātiskā terapija ir tādu zāļu lietošana, kuru mērķis ir tika likvidēšana. Biežāk tiek izmantoti neiroleptiskie līdzekļi, piemēram, haloperidols (lai gan pati neiroleptisko līdzekļu lietošana var izraisīt vokālo un motorisko tiku) un botulotoksīns.
Psihoterapija ir uzvedības terapija, kuras mērķis ir attīstīt pacientā pārliecību, mazināt trauksmi un prasmi pārvaldīt simptomus.

Atsauces

Ārējās saites

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)

Šis ar medicīnu saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[1] Doctissimo. «Tics nerveux». Doctissimo (franču). Skatīts: 2022-10-11.

[:0-2] 2,0 ^2,1 ^2,2 ^2,3 «Современный подход к диагностике и лечению тикозных расстройств у детей». www.rmj.ru (krievu). Skatīts: 2022-10-11.

[:1-3] 3,0 ^3,1 ^3,2 Неврология: национальное руководство / Под ред. Е. И. Гусева, А. Н. Коновалова, В. И. Скворцовой, А. Б. Гехт. — М.: «ГЭОТАР-Медиа», 2010. — С. 85. — 1040 с. — (Серия «Национальные руководства»). — ISBN 978-5-9704-1714-0.

[:2-4] 4,0 ^4,1 ^4,2 ^4,3 ^4,4 ^4,5 Жмуров В. А. Психиатрия. Энциклопедия. — T/O «Neformat», 2016. — С. 3250—3253.

[5] Стоименов Й. А., Стоименова М. Й., Коева П. Й. и др. Психиатрический энциклопедический словарь. — К.: «МАУП», 2003. — С. 1019—1020. — 1200 с. — ISBN 966-608-306-X.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]