Vācbaltu progresīvā partija
Vācbaltu progresīvā partija (vācu: Deutsch-baltische Fortschrittliche Partei, saīsināti — DbFP) bija Latvijas vācbaltiešu minoritātes politiskā partija, kas pastāvēja laikā no 1918. līdz 1934. gadam. Savā darbībā Vācbaltu progresīvā partija aizstāvēja vācbaltu minoritāti un meklēja kompromisa variantus ar latviešu pilsoniskajām aprindām. Starp tās līderiem minami Eduards fon Rozenbergs, Vilhelms Šreiners, Pēteris Klūge un citi.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Partiju izveidoja 1918. gada novembrī un sākotnēji tā ietilpa Baltiešu-vācu Nacionālās komitejas sastāvā, apvienojot vācbaltiešu liberālās inteliģences pārstāvjus. Pēc Latvijas valsts pasludināšanas kā pirmā no vācbaltiešu partijām tā 1918. gada 30. novembrī atbalstīja Tautas padomes politisko platformu un Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdību.[1]
No 2. decembrī partijas pārstāvji sāka darboties Latvijas Tautas padomē, 3. decembrī divi partijas pārstāvji kļuva par Latvijas Pagaidu valdības locekļiem: Eduards fon Rozenbergs par valsts kontrolieri un Aleksandrs Klots par Tirdzniecības un rūpniecības ministra biedru.[2] Vairākus partijas locekļus vēlāk ievēlēja Latvijas Satversmes sapulcē un Saeimā. Pēc Ulmaņa apvērsuma partija bija spiesta izbeigt savu darbību.[1]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 Latvijas Brīvības cīņas 1918 — 1920. Enciklopēdija. Rīga:Preses nams, 1999. ISBN 9984-00-395-7 (278. lpp.)
- ↑ From Tsarist empire to League of Nations and from USSR to EU: two eras in the construction of Baltic state sovereignty. PhD thesis. Dirk Crols (2006)
 | Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |