Veselības apdrošināšana

Veselības apdrošināšana ir viens no apdrošināšanas veidiem. Šajā apdrošināšanas veidā apdrošina iedzīvotāju veselību jeb saslimšanas risku. Apdrošināšanas veikšanu šai gadījumā nosaka jeb sekmē vēlme samazināt izdevumus saslimšanas gadījumā.

Obligātā un brīvprātīgā veselības apdrošināšana

Veselības apdrošināšana var būt gan obligāta, gan brīvprātīga. Lielā daļā Eiropas valstu ir obligātā veselības apdrošināšana jeb sociālā veselības apdrošināšana (national health insurance, gesätzliche krankenversicherung) visiem algotu darbu strādājošajiem. Atsevišķās valstīs veselību obligāti jāapdrošina tikai tiem iedzīvotājiem, kuru ienākumi nepārsniedz noteiktu līmeni. Iedzīvotājiem, kuru ienākumi ir lielāki par šo noteikto līmeni, apdrošināšana ir brīvprātīga.

Latvijā strādājošajiem iedzīvotājiem veselības apdrošināšana ir obligāta, atbilstoši likumam "Par valsts sociālo apdrošināšanu" , un drīkst papildus apdrošināties brīvprātīgi, taču šobrīd apdrošināšanas sabiedrības piedāvā tikai kolektīvu apdrošināšanu. Privātpersonas veselību Latvijā apdrošināt nevar, jo šādu pakalpojumu apdrošinātāji nepiedāvā.

Obligātās un brīvprātīgās veselības apdrošināšanas atšķirības

Obligātajai veselības apdrošināšanai tā saucamajās sociālās veselības apdrošināšanas valstīs ir pakļauti visi noteiktu grupu iedzīvotāji. Apdrošināšanas prēmiju maksā gan pats iedzīvotājs, gan arī tā darba devējs. Brīvprātīgo veselības apdrošināšanu var izvēlēties iedzīvotāji ar augstu ienākumu līmeni- šajā gadījumā nav ierobežots apdrošināto iedzīvotāju loks.

Obligātajā veselības apdrošināšanā apdrošināšanas prēmijas apjoms tiek noteikts pēc vienotiem principiem neatkarīgi no katra iedzīvotāja vecuma, dzimuma, veselības stāvokļa, ienākumu līmeņa vai citiem rādītājiem- darbojas solidaritātes princips, kas izpaužas tādējādi, ka veselais maksā par slimo, jaunais- par veco, bagātais- par maznodrošināto. Savukārt, brīvprātīgajā veselības apdrošināšanā apdrošināšanas iemaksas ir atkarīgas no katra apdrošinātā vecuma, dzimuma, veselības stāvokļa un citiem faktoriem un tiek noteiktas individuāli.

Obligātās veselības apdrošināšanas sistēmā visi apdrošinātie tiesīgi saņemt vienāda līmeņa veselības aprūpes pakalpojumus tiem nepieciešamajā apjomā — darbojas vienlīdzības princips. Apdrošinot veselību brīvprātīgi, saņemamo pakalpojumu klāstu nosaka iemaksātās apdrošināšanas prēmijas apjoms, tātad, pastāv sasaiste starp apdrošināšanas iemaksām un saņemamo pakalpojumu apjomu.

Brīvprātīgajā veselības apdrošināšanā liela nozīme apdrošināšanas prēmijas noteikšanā tiek pievērsta saslimšanas riskam- jo augstāka riska pakāpe, jo lielāka iemaksājamā apdrošināšanas prēmija. Piemēram, piemaksas koeficients attiecībā pret apdrošināšanas prēmiju var tikt noteikts celtniecībā strādājošajiem, smēķētājiem, ķīmiskajā rūpniecībā nodarbinātajiem utml. Obligātājā veselības apdrošināšanā apdrošināšanas iemaksas apjoms netiek diferencēts atkarībā no saslimšanas riska.

Obligātās veselības apdrošināšanas rašanās

Jau kopš 13. gadsimta Eiropā saskatāmi dažādi pašpalīdzības veidi amatnieku un kalnraču cunftēs, lai nodrošinātos pret neparedzētu darba pārtraukumu. Strādnieku brīvprātīga apdrošināšanās Eiropā sākās 18. gadsimtā — tika dibinātas biedrības, pašpalīdzības kases. 19. gadsimta pirmajā pusē un vidū Vācijā, Austrijā, Anglijā strauji attīstījās strādnieku brīvprātīgu organizāciju dibināšana.

Par veselības obligātās apdrošināšanas pirmsākumu uzskatāms Vācijā kanclera Bismarka valdības 1883. gadā pieņemtais likums par slimību apdrošināšanu strādniekiem. Obligāta slimo apdrošināšana izveidojās 1888. gadā Austrijā, 1907. gadā Ungārijā, 1909. gadā Norvēģijā, 1911. gadā Anglijā, 1913. gadā Zviedrijā.

Obligātajai veselības apdrošināšanai pakļautās iedzīvotāju grupas

Obligātajai veselības apdrošināšanai Vācijā saskaņā ar likumu bija pakļautas šādas iedzīvotāju grupas:

• strādnieki un kalpotāji, ja to gada alga nepārsniedz noteiktu summu,
• bezdarbnieka pabalstu, uzturnaudas un tamlīdzīgu ienākumu saņēmēji,
• zemnieki un tiem palīdzošie ģimenes locekļi,
• pensionāri,
• studenti, praktikanti un tiem pielīdzinātās personas,
• personas jaunatnes un invalīdu iestādēs.

Obligātā veselības apdrošināšana aizsargā ne tikai iemaksu veicējus. Veselības apdrošināšanas pakalpojumus bez papildus iemaksu veikšanas var saņemt arī apdrošināto ģimenes locekļi, kas nav pakļauti obligātajai veselības apdrošināšanai, ja tie pastāvīgi uzturas iekšzemē un tiem nav citas veselības apdrošināšanas. Šādi līdzapdrošināti var būt, piemēram, laulātie, bērni, adoptētie bērni, mazbērni.

Obligātās veselības apdrošināšanas segums

Obligātās veselības apdrošināšanas aizsargātais iedzīvotājs teorētiski var saņemt visu tam nepieciešamo medicīniskās palīdzības apjomu, taču praksē pastāv virkne izņēmumu, ierobežojumu. Obligātā veselības apdrošināšana sedz izdevumus tikai par noteiktu pakalpojumu klāstu, tā saucamo bāzes minimumu jeb bāzes programmu.

Par virkni pakalpojumu, kā arī, atkarībā no iedzīvotāju grupas, tiek noteikta pacienta iemaksa vai līdzdalības maksājums no pacienta līdzekļiem.

Latvijas Veselības aprūpes finansēšanas likums (2017)

Līdz 2019. gadam Latvijas iedzīvotāji valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus varēs saņemt neatkarīgi no sociālo iemaksu veikšanas, un līdz ar to pakalpojumus turpinās sniegt bez tiešu, uz veselības aprūpi vērstu, nodokļu maksāšanas.

2017. gada decembrī Saeima apstiprināja Veselības aprūpes finansēšanas likumu, kas paredz obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanu, proti:

• visi Latvijas iedzīvotāji, neatkarīgi no iemaksu veikšanas veselības apdrošināšanai, saņem valsts apmaksātās medicīniskās palīdzības minimumu: neatliekamo medicīnisko palīdzību, dzemdību palīdzību, ģimenes ārsta pakalpojumus, kā arī kompensējamās zāles un medicīniskās ierīces;
• tiesības uz īpašā veselības apdrošināšanas grozā iekļautajiem papildus pakalpojumiem ir sociāli apdrošinātai personai, kā arī tiem, kuri brīvprātīgi veikuši veselības apdrošināšanas iemaksas.

Plānots, ka jaunā veselības apdrošināšanas sistēma sāks darboties 2019. gadā, bet tiesības uz pakalpojumiem valsts obligātās veselības apdrošināšanas ietvaros būs personām, kuras iepriekšējā gadā bijušas sociāli apdrošinātas vai pašas veikušas iemaksas veselības apdrošināšanai.

Brīvprātīgās veselības apdrošināšanas pamats

Obligāto veselības apdrošināšanu raksturo vairāki ierobežojumi:

1. Obligātā veselības apdrošināšana neaptver visus valsts iedzīvotājus.
2. Obligātā veselības apdrošināšana neapmaksā visu medicīnisko palīdzību.
3. Medicīniskās palīdzības saņemšana ir saistīta ar izmaksām no pacienta līdzekļiem, tas ir, ar pacienta iemaksu un līdzdalības maksājumu veikšanu.

Tādējādi brīvprātīgās veselības apdrošināšanas pamatuzdevumi ir šādi:

1. Segt apdrošināto iedzīvotāju izdevumus par tiem pakalpojumu veidiem, ko neapmaksā obligātās veselības apdrošināšanas sistēmas ietvaros,
2. nodrošināt obligātajai veselības apdrošināšanai nepakļautos iedzīvotājus pret saslimšanas radīto negatīvo efektu,
3. samazināt pacienta privātā budžeta izdevumu apjomu.

Brīvprātīgā veselības apdrošināšana Latvijā

Brīvprātīgās veselības apdrošināšanas rašanās Latvijā

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1990. gadā tika uzsākta tās saimniecības atveseļošana — tika izstrādāta likumdošana, veikts nozīmīgs darbs, lai pārietu no plāna saimniekošanas sistēmas, kas bija raksturīga Latvijai kā PSRS sastāvdaļai, uz tirgus ekonomiku. Notika plaša mēroga privatizācija visās ekonomikas nozarēs ar mērķi veicināt privāto iniciatīvu, tādējādi aktivizējot ražošanu.

Tāpat kā citās jomās, arī apdrošināšanā pastāvēja tikai valsts uzņēmumi — valsts apdrošināšanas sabiedrība "Gosstrah" piedāvāja iedzīvotājiem vairākus apdrošināšanas veidus — dzīvības apdrošināšanu, dažādu īpašumu apdrošināšanu. Tā kā nepastāvēja konkurence, apdrošināšanas tirgum nebija raksturīga attīstība.

1993. gadā izveidojās vairākas apdrošināšanas sabiedrības, kas sāka konkurēt apdrošināšanas pakalpojumu piedāvāšanā iedzīvotājiem. Ievērojami paplašinājās piedāvāto pakalpojumu klāsts, sabiedrības sāka piedāvāt veselības, civiltiesiskās atbildības, dažādu finansiālu risku apdrošināšanu.

1994. gadā licences brīvprātīgās veselības apdrošināšanas veikšanai bija izsniegtas 9 sabiedrībām, taču reāli veselības apdrošināšanas pakalpojumus piedāvāja tikai 5 sabiedrības. 1998.gadā licences bija jau 14 sabiedrībām, bet reāli veselības apdrošināšanā darbojās 12 sabiedrības.

Brīvprātīgās veselības apdrošināšanas tirgus Latvijā

Brīvprātīgo veselības apdrošināšanu apdrošinātāji lielākoties piedāvā kā kolektīvu pakalpojumu, ne individuāli, līdz ar to lielākoties polises pircējs ir darba ņēmējs. 2014. gadā juridiskajām personām Latvijā izrakstītas prēmijas 63,92 milj. eiro apmērā, bet privātpersonām tikai 0,48 milj. eiro. Kopš deviņdesmito gadu sākuma atsevišķām medicīnisko pakalpojumu sniedzēju iestādēm pacientu skaits ar brīvprātīgo veselības apdrošināšanu ir pieaudzis no praktiskas nulles līdz aptuveni 40-45% no visiem klientiem. Brīvprātīgās veselības apdrošināšana ir viens no lielākajiem apdrošināšanas tirgus segmentiem Latvijā. 2013. gadā tas bija populārākais apdrošināšanas pakalpojums, veidojot 20% no visa tirgus.

Latvijā brīvprātīgās veselības apdrošināšanas pakalpojumus sniedz vairāki apdrošinātāji:

• Seesam Insurance AS Latvijas filiāle^{[novecojusi saite]}
• AAS BALTA
• Baltijas Apdrošināšanas Nams AAS
• Baltikums Vienna Insurance Group AAS
• AAS SEB Dzīvības apdrošināšana
• Likvidējamā ASS BALVA
• AAS BTA Baltic Insurance Company
• COMPENSA VIENNA INSURANCE GROUP UADB Latvijas filiāle
• AAS GJENSIDIGE BALTIC

Latvijas apdrošinātāju asociācijā ir izveidota patstāvīga Veselības apdrošināšanas komisija.

Brīvprātīgās veselības apdrošināšanas segums Latvijā

Apdrošināšanas sabiedrības, kas pirmās sāka piedāvāt veselības apdrošināšanu Latvijā, piedāvāja iespēju saslimšanas gadījumā izmantot medicīnisko maksas palīdzību, kā arī saņemt medicīnisko palīdzību paaugstināta servisa apstākļos.

Sākot ar 1995. gadu, tika ieviests maksājums no pacienta personīgajiem līdzekļiem — pacienta iemaksa un līdzdalības maksājums. Palielinoties pacienta maksājumiem par medicīnisko palīdzību, strauji pieauga to iedzīvotāju skaits, kas apdrošinājuši veselību dažādās apdrošināšanas sabiedrībās.

Tādējādi nozīmīgākie virzieni veselības apdrošināšanā ir:

1. maksas pakalpojumu sniegšana,
2. paaugstināta servisa un papildus servisa nodrošināšana,
3. pacienta iemaksas, līdzdalības maksājuma segšana.

Brīvprātīgajā veselības apdrošināšanā var izdalīt sekojošus līmeņus:

1. pacienta iemaksa, līdzdalības maksājums,
2. maksas pakalpojumi, tas ir, pakalpojumi, ko neapmaksā no budžeta līdzekļiem,
3. paaugstināts serviss,
4. papildus serviss.

1993.-1994. gadā apdrošināšanas sabiedrības piedāvāja apdrošinātajiem iedzīvotājiem nepieciešamības gadījumā saņemt virkni maksas pakalpojumu, galvenokārt, zobārstnieciskos pakalpojumus, kuru izdevumus nesedza no valsts budžeta.

1995. gadā apdrošinātāji sāka piedāvāt apdrošināšanu pret pacienta iemaksu un apdrošināšanu pret līdzdalības maksājumu.

Laika gaitā piedāvāto maksas pakalpojumu klāsts palielinājās un šobrīd apdrošinātajiem iedzīvotājiem tiek piedāvātas iespējas saņemt plašu maksas medicīniskās palīdzības klāstu. Tiek piedāvāta iespēja saslimšanas gadījumā, ārstējoties stacionāri, izmantot augstāka servisa pakalpojumus. 1998. gadā apdrošināšanas sabiedrības sāka klientiem piedāvāt arī papildus servisu, piemēram, uzturēšanos sanatorijās, rehabilitācijas iestādēs, baseina, trenažieru zāles, aerobikas nodarbību apmeklēšanu.

Lielākā daļa apdrošināšanas sabiedrību piedāvā dažādas atlaides apdrošinātajiem medikamentu iegādē.

Brīvprātīgās veselības apdrošināšanas prēmija

Brīvprātīgajā veselības apdrošināšanā pastāv tieša saikne starp apdrošināšanas iemaksām un saņemamo pakalpojumu klāstu, apdrošinātās personas raksturojumu (vecums, dzimums, veselības stāvoklis). Katrs iedzīvotājs var saņemt tikai tādu brīvprātīgās apdrošināšanas apmaksāto pakalpojumu klāstu, kādu ļauj iegādāties tā ienākumi.

Brīvprātīgās veselības apdrošināšanas prēmiju nosaka:

1. apdrošinātās personas vecums, dzimums,
2. veselības stāvoklis jeb saslimšanas risks,
3. vēlamais saņemamo pakalpojumu klāsts.

Papildu literatūra

• The European health report 2009: Health and health systems; WHO, 2009.- 191 p.
• Thomson S., Foubister T., Mossialos E. Financing health care in the European Union: Challenges and policy responses; WHO, 2009- 224 pg.
• Mossialos E., Dixon A., Figueras J., Kutzin J. Funding health care: Options for Europe; Open University Press, Buckingham-Philadelphia, 2002.- 327 pg.