Latvijas Universitāte
LATVIJAS UNIVERSITĀTES
73. ZINĀTNISKĀS KONFERENCES
MEDICĪNAS SEKCIJAS
TĒŽU APKOPOJUMS
2015. gada 20. februārī
Latvijas Universitātes
73. Zinātniskās konferences
Medicīnas sekcijas tēžu apkopojums
Rīgā, 2015. gada 20. februārī
Informāciju apkopojis
G. Moisejevs
Atbildīgie par izdevumu Prof. V. Pīrāgs
prof. M. Leja
Prof. I. Rumba-Rozenfelde
Izdevējs: Latvijas Inovatīvās medicīnas fonds
Atbalstītāji: Latvijas Invazīvās kardioloģijas attīstības biedrība, AS Sistēmu inovācijas
Izdevniecība: ULMA, Bruņinieku iela 36/3, Rīga, LV-1011
Konferences programmā ieplānotas 4 sēdes:
bāzes zinātnes sēde, 3 paralēlās klīniskās zinātnes sēdes
Sēdes sagatavoja: LU Medicīnas fakultāte sadarbībā ar doktorantūras skolām
„Biomedicīnas pētījumu un jauno tehnoloģiju doktorantūras skola”
un „Doktorantūras skola translācijas izpētē medicīnā”.
Norises vieta:
Latvijas Universitāte,
Vēstures muzejs, 1. Auditorija, Mazā aula,
Raiņa bulvārī 19, Rīgā, Latvijā
Saturs
1. sēde. Medicīnas bāzes zinātnes un reģeneratīvā medicīna ................ 15
1. POLIPRENOLU EFEKTI UN TO IETEKME UZ ATORVASTATĪNA
DARBĪBU UZVEDĪBAS UN ANALGĒZIJAS TESTOS IN VIVO ................................... 15
Zita Freiberga1, Baiba Jansone1, Elga Poppela 1, Zane Dzirkale1, Ingrīda Māgure1,
Lote Ansone1, Kaspars Jēkabsons1, Vladimirs Piļipenko1, Jana Namniece1, Raimonds
Skumbiņš1, Ulrika Beitnere1, Uģis Klētnieks2, Ilona Vanaga3, Ruta Muceniece1, Vija Kluša1
2. POLIPRENOLI PROTEKTĒ ATORVASTATĪNA IZRAISĪTO
ŽURKU MUSKUĻU SPĒKA SAMAZINĀŠANOS .............................................................. 17
Raimonds Skumbiņš1, Baiba Jansone1, Zane Dzirkale1, Kaspars Jēkabsons1,
Vladimirs Piļipenko1, Ingrīda Māgure1, Jana Namniece1, Ulrika Beitnere1,
Elga Popela1, Uģis Klētnieks2, Ilona Vanaga3, Ruta Muceniece1, Vija Kluša1
3. STREPTOZOCĪNA IZRAISĪTAIS ALCHEIMERA SLIMĪBAS
MODELIS ŽURKĀM: IETEKME UZ UZVEDĪBU UN ATMIŅU .................................. 19
Vladimirs Piļipenko1, Juris Rumaks1, Ulrika Beitnere1, Zane Dzirkale1,
Raimonds Skumbiņš1, Vija Kluša1
4. BIOPOLIMĒRA HITOZĀNA IETEKME UZ ĀDAS MEZENHIMĀLO
CILMES SŪNU MORFOLOĢIJU UN IMŪNFENOTIPU ................................................ 20
Kaspars Jēkabsons1, Līga Saulīte1, Ineta Popēna1, Shan-hui Hsu2, Una Riekstiņa1
5. HIPOKSIJAS UN NORMOKSIJAS VIDĒ AUDZĒTU CILVĒKA KOLOREKTĀLĀ
VĒŽA ŠŪNU SW620 UN SW480 LĪNIJU EKSOSOMU RAKSTUROJUMS ................ 21
Una Riekstiņa1, Kaspars Jēkabsons1, Līga Saulīte1, Ilva Nakurte1, Artūrs Ābols2,
Aija Linē2, Ruta Muceniece1
6. Peptīda Lunasīna centrālās darbības
serotonīnerģiskā komponente ............................................................................ 23
Zane Dzirkale1, Šimons Svirskis2, Baiba Jansone1, Ruta Muceniece1, Vija Kluša1
7. PROCESU ORIENTĒTAS VADĪŠANAS SLIMNĪCĀ
IEVIEŠANAS IESPĒJU IZPĒTE .............................................................................................. 24
Juris Bārzdiņš1, Uldis Mitenbergs2, Māris Taube2, Rita Konstante3
8. PACIENTA TIESĪBAS LIETOT ELEKTRONISKOS
MEDICĪNISKOS DOKUMENTUS ........................................................................................ 26
Solvita Olsena1
9. Neiroektodermas un cilmes šūnu pluripotences marķieru
ekspresijas raksturojums neirodiferencētās ādas
mezenhimālajās cilmes šūnās ................................................................................. 27
Līga Saulīte1, Edijs Vāvers2, Vadims Parfejevs1, Līga Zvejniece2, Una Riekstiņa1
10. NO KLĪNISKAJIEM MATERIĀLIEM IZDALĪTO CANDIDA ĢINTS
SĒŅU JUTĪBA PRET ANTIBAKTERIĀLAJIEM LĪDZEKĻIEM .................................... 28
3
Iveta Līduma1,2, Anna Ptašņika1, Aija Žileviča1
11. VARIATIONS IN THE 14q GENES ENCODING PROTEASOME SUBUNITS
AND GENETIC SUSCEPTIBILITY TO TYPE 1 DIABETES
MELLITUS IN LATVIANS ...................................................................................................... 29
Natalija Paramonova1, Jeļizaveta Sokolovska2, Tatjana Sjakste1, Nikolajs Sjakste2
12. iNOS un eNOS gēnu ekspresijas izmaiņas žurku nierēs
streptozotocīna inducētā 1. tipa cukura diabēta
modelī 1,4 DHP atvasinājumu ietekmē ............................................................... 30
Kristīne Ošiņa1, Evita Rostoka2, Nikolajs Sjakste2,3
2. sēde. Gastrointestinālā onkoloģija un
gastroenteroloģija, sēde notiek angļu valodā
(Gastroenterology and gastrointestinal oncology, endorsed
by the European Society of Digestive Oncology – ESDO) ............................................................ 32
1. FICE ENDOSCOPY DIAGNOSTIC ACCURACY FOR PATIENTS
WITH GASTRIC PREMALIGNANT CONDITIONS ....................................................... 32
Ilze Kikuste1,2, Sergejs Isajevs3, Inta Liepniece-Karele3, Dainius Janciauskas4,
Ivars Tolmanis2, Mārcis Leja1,2,5
2. EXHALED VOLATILE BIOMARKERS ROLE IN GASTRIC
CANCER DETECTION ............................................................................................................ 34
Roberts Skapars1,2, Haitham Amal3, Armands Sivins1,2, Konrads Funka1,2,4,
Inta Liepniece-Karele1,2, Ieva Lasina1, Marcis Leja1,2,4, Hossam Haick3
3. THE INVOLVEMENT OF GENERAL PRACTITIONERS IN THE COLORECTAL
CANCER SREENING PROGRAM IN LATVIA: DIFFERENCE IN THE
VIEW-POINTS BETWEEN PHYSICIANS AND THE TARGET GROUP ................... 35
Daiga Šantare1, Ilona Kojalo1, Mārcis Leja1,2
4. H. pylori eradication regimens in Latvia:
the practice and efficacy ........................................................................................ 36
Ieva Lašina1, Inese Andiņa1, Svetlana Čui2, Līva Rožkalne1, Katrina Veinberga1,
Ivars Tolmanis2,3, Ilze Kikuste1,3, Konrāds Funka3, Juris Pokrotnieks2, Gaļina Čui4,
Irēna Šitikova3, Mārcis Leja1,3,5
5. Morphofunctional description of gastric cancer ............................ 38
Inga Bogdanova1,2, Sergejs Isajevs1,2,3, Darja Svirina1,2, Zane Dambe1,
Inta Liepniece-Karele1,2,3, Georgijs Moisejevs1,2, Konrads Funka1,4, Ilze Kikuste1,4,
Armands Sivins1,2, Guntis Ancans1,2, Marcis Leja1,2,4
6. Significance of FIBROSCAN for non-invasive evaluation of
portal hypertension in patients with chronic liver disease ...... 40
Romanas Zykus1, Laimas Jonaitis1, Vitalija Petrenkienė1, Irena Valantienė1,
Limas Kupčinskas1
7. Using classification models for diagnostic factor
4
and cut-off value discovery .................................................................................. 41
Inese Polaka1, Arnis Kirshners1, Dace Rudzite1
8. POST-ERCP PANCREATITIS PREVENTION BY STENT INSERTION
(PEPSI) – RANDOMIZED STUDY, PRELIMINARY DATA ........................................... 43
Imanta Ozola-Zālīte1,2, Veit Thomas Phillip3, Hana Algül3, Aldis Puķītis1,2
9. INFLUENCE OF CACHEXIA AND SARCOPENIA ON SURVIVAL IN
PANCREATIC DUCTAL ADENOCARCINOMA: A SYSTEMATIC REVIEW ........... 44
Imanta Ozola Zalite1,5, Romanas Zykus2, Maria Francisco Gonzalez3, Fatih Saygili4,
Aldis Pukitis1,5, Sebastian Gaujoux6,7, Richard Charnley8, Vladimir Lyadov9
10. Frequency of high risk adenoma among patients
with positive occult blood fecal test ......................................................... 46
I. Vilkoite, I. Tolmanis.
11. ENDOMETRIOSIS SIMULATING THE DIAGNOSIS OF
CROHN‘S DISEASE MR – CASE REPORT ......................................................................... 47
Ilze Sedleniece1, Mārcis Leja2, Armands Sīviņš3
12. QUALITY OF LIFE AND INFLAMMATORY BOWEL DISEASES IN LATVIA ........ 48
Eduards Krustiņš1,2
13. Waldmann disease: a case report ........................................................................ 50
Sergejs Pavlovičs1, Daiga Šantare1,2, Petra Kriķe1,4, Ivars Tolmanis3,4,
Ilze Sedleniece4, Aleksejs Derovs2,4, Mārcis Leja1-3
3. sēde. Internā medicīna un kardioloģija .......................................................... 52
1. POLIPRENOLU UN KOENZĪMA Q10 EFEKTIVITĀTE UN DROŠĪBA
PACIENTIEM AR STATĪNU INDUCĒTO MIOPĀTIJU:
PILOTPĒTĪJUMA PIRMIE REZULTĀTI ............................................................................. 52
Gustavs Latkovskis1,2,3, Vita Šaripo1,2, Dana Vanaģele2,
Emma Sokolova1, Ilona Vanaga4, Andrejs Ērglis1,2,3
2. Klopidogrela antiagregantās iedarbības izmaiņas
perkutānās koronārās intervences laikā:
periprocedurālo komplikāciju analīze ........................................................ 54
Kristīne Spalva1, Gustavs Latkovskis1,2,3, Inga Urtāne4, Agnese Knipše1,2,
Jānis Opincāns1, Ņikita Nazarenko2, Andrejs Ērglis1,2,3
3. ACINETOBACTER BAUMANNII UZLIESMOJUMA RAKSTUROJUMS PAULA
STRADIŅA KLĪNISKĀS UNIVERSITĀTES SLIMNĪCAS JAUNDZIMUŠO
INTENSĪVĀS TERAPIJAS NODAĻĀ ................................................................................... 55
Alise Grāmatniece1,2, Ivars Silamiķelis3, Irēna Zahare4,5, Elīna Dimiņa1,2, Māra Saule1,2,
Arta Balode1, Ilze Radoviča3, Jānis Kloviņš3, Dāvids Frīdmanis3, Uga Dumpis1,2
4. Personalised Ayurvedic treatment efficacy
evaluation for Type 2 Diabetes .............................................................................. 57
5
Sintija Sauša1, Somit Kumar2, Valdis Pīrāgs1
5. VAI 1. TIPA CUKURA DIABĒTA PACIENTI LATVIJĀ SASNIEDZ VADLĪNIJĀS
DEFINĒTOS GLIKĒMIJAS, LIPĪDU UN ARTERIĀLĀ SPIEDIENA MĒRĶUS? ...... 58
Sabīne Skrebinska1, Jeļizaveta Sokolovska2, Ilja Meniss3, Ilze Puzaka2, Valdis Pīrāgs1,2
6. PSIHOSOCIĀLO FAKTORU IZVĒRTĒJUMS 1.TIPA CUKURA DIABĒTA
PACIENTIEM LATVIJĀ ........................................................................................................... 60
Zane Dzērve1, Jeļizaveta Sokolovska2, Laura Sviklāne1, Ilze Puzaka2, Valdis Pīrāgs1,2
7. AKNU STEATOZES MARĶIERU ASOCIĀCIJA AR VĒLĪNO DIABĒTA
KOMPLIKĀCIJU IZPAUSMĒM 1. TIPA CUKURA DIABĒTA
PACIENTIEM LATVIJĀ ........................................................................................................... 61
Laura Sviklāne1, Jeļizaveta Sokolovska2, Ilja Meniss3, Ilze Puzaka2, Valdis Pīrāgs1,2
8. ALBUMĪNŪRIJAS UN GLOMERULU FILTRĀCIJAS ĀTRUMA KORELĀCIJAS
ANALĪZE PACIENTIEM AR 1. TIPA CUKURA DIABĒTU ........................................... 62
Rihards Mallons1, Jeļizaveta Sokolovska2, Sabīne Skrebinska1,
Zane Dzērve1, Valdis Pīrāgs1,2
9. MĀTES PIENA SASTĀVS UN TĀ IETEKMĒJOŠIE FAKTORI ....................................... 64
Līga Odiņa1, Ilva Daugule1, Inga Ciproviča2, Ingrīda Rumba-Rozenfelde1
10. AYURVEDIC MANAGEMENT OF DUCHENNE MUSCULAR DYSTROPHY:
SOME FRESH TREATMENT INSIGHTS ............................................................................ 65
Somit Kumar1, B. R. Lakšmī2, Radha Palaniswamy2,
K. G. Raveendran1, P. R. Krishnakumar1
4. sēde. Ķirurģija, ginekoloģija, traumatoloģija, onkoloģija ............ 66
1. THE EFFECT OF RADIOFREQUENCY CRYPTOLISIS
ON TONSILLAR HISTOPATHOLOGY ............................................................................... 66
Jurijs Markovs1, Kaspars Peksis1,2, Klaus Vogt1,2, Gundega Knipše1, Džanna Krūmiņa1
2. REZUS NEGATĪVAS GRŪTNIECES ANTENATĀLAS UN AGRĪNAS
PĒCDZEMDĪBU PERIODA APRŪPES SALIDZINĀNJUMS
LATVIJĀ 2012. GADĀ .............................................................................................................. 68
Ramona Galsone1, Emma Sokolova1, Vitalijs Korsakovs1,
Evija Strankale1, Zane Krastiņa1,2
3. AVĀRIJAS KONTRACEPCIJAS LIETOTĀJU PROFILS LATVIJĀ ............................... 70
Zanda Ākule1, Ilze Vīberga1
4. DZELZS DEFICĪTA ANĒMIJA UN VAGINĀLĀ KANDIDOZE
GRŪTNIECĪBAS LAIKĀ ......................................................................................................... 71
Ieva Balode1, Ilze Vīberga1
6
Stenda ziņojumi
Gastrointestinālā onkoloģija un gastroenteroloģija
(Gastroenterology and gastrointestinal oncology, endorsed
by the European Society of Digestive Oncology – ESDO) ............................................................ 72
1. PROGNOSTIC CRITERIA ANALYSIS FOR CHOLEDOCHOLITHIASIS
DIAGNOSIS BEFORE ERCP ................................................................................................... 72
Imanta Ozola-Zālīte1,2, Madara Broniča3, Aldis Puķītis1,2
2. CLINICAL AND HISTOPATHOLOGIC FEATURES OF SURGICALLY TREATED
GASTRIC AND COLORECTAL CANCER PATIENTS IN SURGICAL
ONCOLOGY CLINIC OF RIGA EAST UNIVERSITY HOSPITAL ............................... 74
Guntis Ancāns1, Andrejs Pčolkins1,2, Ivans Jelovskis1,2, Romāns Luņins1,3, Sergejs Gerķis1,2,
Lelde Lauka1,2, Viesturs Krūmiņš1, Jānis Eglītis1,3, Mārcis Leja1,3, Armands Sīviņš1,3
3. The Impact of investigated lymph node amount on N stage
in radically treated colorectal cancer patients in Latvia
Oncology Center of Riga East University Hospital ............................ 75
Andrejs Pčolkins1, Guntis Ancāns2,3, Ivans Jelovskis1, Romāns Luņins2, Sergejs Gerķis3,
Lelde Lauka3, Viesturs Krūmiņš3, Jānis Eglītis2,3, Mārcis Leja2,3, Armands Sīviņš3
4. THE ROLE OF N-RATIO IN CLINICSL AND PATHOLOGICAL
CHARACTERIZATION OF RECTAL CANCER PATIENTS IN SURGICAL
ONCOLOGY CLINIC OF RIGA EAST UNIVERSITY HOSPITAL ............................... 76
Ivans Jelovskis1, Lelde Lauka1,2, Guntis Ancans1,2, Sergejs Gerkis1, Andrejs Pčolkins1,
Romāns Luņins1, Viesturs Krūmiņš1, Mārcis Leja1, Armands Sīviņš1,2
5. Short term outcomes in radically treated gastric
cancer patients in surgical oncology clinic of
Riga East University Hospital ................................................................................ 77
Sergejs Gerķis1, Guntis Ancāns1, Andrejs Pčolkins1,2, Ivans Jelovskis1,2, Romāns Luņins1,3,
Lelde Lauka1,2, Viesturs Krūmiņš1, Jānis Eglītis2,3, Mārcis Leja1,3, Armands Sīviņš1,3
6. THE EFFECT OF HARVESTED LYMPH NODES ON THE pN STAGE IN
RADICALLY TREATED GASTRIC CANCER PATIENTS IN SURGICAL
ONCOLOGY CLINIC OF RIGA EAST UNIVERSITY HOSPITAL ............................... 78
Romans Luņins1,2, Guntis Ancāns1,2, Andrejs Pčolkins1,3, Ivans Jelovskis1,3, Sergejs Gerķis1,3
Lelde Lauka1,3, Viesturs Krūmiņš1, Jānis Eglītis1,3, Mārcis Leja1,2, Armands Sīviņš1,2
7. SURGICAL TREATMENT OF COLORECTAL CANCER LIVER METASTASES IN
surgical oncology clinic of Riga East University Hospital ........ 79
Lelde Lauka1,2, Guntis Ancāns1,2, Sergejs Gerķis1, Andrejs Pčolkins1, Ivans Jelovskis1,
Viesturs Krūmiņš1, Mārcis Leja2, Armands Sīviņš1,2
Internā medicīna un kardioloģija ................................................................................................
8. ARITMOGĒNAS LABĀ KAMBARA DISPLĀZIJAS REĢISTRS LATVIJĀ ................ 80
Emma Sokolova1, Mihails Pavlovičs1, Luīze Bidiņa2, Kaspars Kupics1,3,
Oskars Kalējs2,3, Linda Piekuse2, Andrejs Ērglis1,3
7
9. HIPERKALIĒMIJAS RISKA FAKTORI UN ASOCIĒTAS EKG IZMAIŅAS ............... 81
Anna Silda1, Harijs Čerņevskis1
10. SLĀPEKĻA OKSĪDA UN DNS INTEGRITĀTES RĀDĪTĀJU IZMAIŅAS
1. TIPA CUKURA DIABĒTA APSTĀKĻOS, TO KOREKCIJAS IESPĒJAS .................. 82
Alise Dekante1, Evita Rostoka2, Jeļizaveta Sokolovska1,2,
Larisa Baumane2, Nikolajs Sjakste1,2
11. aroda etioloģijas Karpālā kanāla sindroma cēloņi
un pacientu raksturojums ....................................................................................... 83
Jeļena Kucina1, Jekaterīna Kucina2, Tatjana Farbtuha1,3
Ķirurģija, ginekoloģija, traumatoloģija, onkoloģija ..................................................................
12. L APAROSKOPISKA TRANSABDOMINĀLA PREPERITONEĀLA
INGVINĀLAS TRŪCES PLASTIKA (TAPP), IZMANTOJOT
TĪKLIŅUS BEZ PAPILDUS FIKSĀCIJAS ............................................................................ 85
Tatjana Kļimovska1,3, Igors Ivanovs1,3, Maksims Mukāns2,3,
Rita Ničiporuka2,4, Guntars Pupelis2,3
13. TERAPIJAS EFEKTIVITĀTES IZVĒRTĒŠANA NIERU VĒŽA PACIENTIEM
ATKARĪBĀ NO METASTĀŽU LOKALIZĀCIJAS ............................................................. 87
Sandra Čivčiša1, Viktors Kozirovskis1,2
14. RESULTS OF SURGICAL TREATMENT OF SKIN MELANOMA SURGICAL
ONCOLOGY CLINIC OF RIGA EAST UNIVERSITY HOSPITAL ............................... 88
Olga Ivanova1, Guntis Ancāns2, Viesturs Krūmiņš2, Jānis Eglītis1,2,
Mārcis Leja1,2, Armands Sīviņš1,2
8
programma
9:00-9:40
Reģistrācija
9:40-10:20
Konferences atklāšana
(Mazā aula)
Vada: I. Rumba-Rozenfelde, M. Leja
1. Konferences atklāšana, 10 min.
I. Rumba-Rozenfelde.
2. Kuņģa un kolorektālā vēža skrīninga pētījumi Latvijā (State-of-the-Art), 30 min.
M. Leja.
10:30-12:50 1. sēde. Medicīnas bāzes zinātnes un reģeneratīvā medicīna
(Mazā aula)
Vada: I. Kalviņš, R. Muceniece, V. Kluša
1. Jaunu pretvēža zāļu radīšana – no empīrisma līdz zinātnei (State-of-the-Art), 20 min.
I. Kalviņš.
2. Poliprenolu efekti un to ietekme uz atorvastatīna darbību uzvedības
un analgēzijas testos in vivo, 10 min.
Z. Freiberga, B. Jansone, E. Poppela, Z. Dzirkale, I. Māgure, L. Ansone,
K. Jēkabsons, V. Piļipenko, J. Namniece, R. Skumbiņš, U. Beitnere,
U. Klētnieks, I. Vanaga, R. Muceniece, V. Kluša.
3. P
oliprenoli protektē atorvastatīna izraisīto žurku muskuļu spēka
samazināšanos, 10 min.
R. Skumbiņš, I. Māgure, B. Jansone, E. Poppela, Z. Dzirkale, K. Jēkabsons, V. Piļipenko,
J. Namniece, U. Beitnere, U. Klētnieks, I. Vanaga, R. Muceniece, V. Kluša.
4. Streptozocīna izraisītais Alcheimera slimības modelis žurkām: ietekme
uz uzvedību un atmiņu, 10 min.
V. Piļipenko, J. Rumaks, U. Beitnere, Z. Dzirkale, R. Skumbiņš, V. Kluša.
5. Biopolimēra Hitozana ietekme uz ādas mezenhimālo cilmes šūnu
morfoloģiju un imūnfenotipu, 10 min.
K. Jēkabsons, L. Saulīte, I. Popēna, U. Riekstiņa.
9
6. Hipoksijas un normoksijas vidē audzētu cilvēka kolorektālā vēža šūnu
sw620 un sw480 līniju eksosomu raksturojums, 10 min.
U. Riekstiņa, K. Jēkabsons, L. Saulīte, I. Nakurte, A. Ābols, A. Linē, R. Muceniece.
7. Peptīda lunasīna centrālās darbības serotonīnerģiskā komponente, 10 min.
Z. Dzirkale, Š. Svirskis, B. Jansone, R. Muceniece, V. Kluša.
8. Procesu orientētas vadīšanas slimnīcā ieviešanas iespēju izpēte, 10 min.
J. Bārzdiņš, U. Mitenbergs, M. Taube, R. Konstante.
9. Pacienta tiesības lietot elektroniskos medicīniskos dokumentus, 10 min.
S. Olsena.
10. Neiroektodermas un cilmes šūnu pluripotences marķieru ekspresijas
raksturojums neirodiferencētās ādas mezenhimālajās cilmes šūnās, 10 min.
L. Saulīte, E. Vāvers, V. Parfejevs, L. Zvejniece, U. Riekstiņa.
11. No klīniskajiem materiāliem izdalīto Candida ģints sēņu jutība
pret antibakteriālajiem līdzekļiem, 10 min.
I. Līduma, A. Ptašņika, B. Zandersone, A. Žileviča.
12. Variations in the 14q genes encoding proteasome subunits and genetic
susceptibility to type 1 diabetes mellitus in Latvians, 10 min.
N. Paramonova, J. Sokolovska, T. Sjakste, N. Sjakste.
13. i NOS un eNOS gēnu ekspresijas izmaiņas žurku nierēs streptozotocīna
inducētā 1. tipa cukura diabēta modelī 1,4 DHP atvasinājumu ietekmē, 10 min.
K. Ošiņa, E. Rostoka, N. Sjakste.
10:30-13:00
2. sēde. Gastrointestinālā onkoloģija un gastroenteroloģija, sēde
notiek angļu valodā (Gastroenterology and gastrointestinal oncology,
endorsed by the European Society of Digestive Oncology – ESDO)
(LU Vēstures muzejs)
Vada: J. Kupčinskas, I. Daugule, M. Leja
1. Genetics of gastric adenocarcinoma (State-of-the-Art), 20 min.
J. Kupčinskas.
2. F
ICE endoscopy diagnostic accuracy for patients with gastric premalignant
conditions, 10 min.
I. Kikuste, S. Isajevs, I. Liepniece-Karele, D. Janciauskas, I. Tolmanis, M. Leja.
3. Exhaled volatile biomarkers role in gastric cancer detection, 10 min.
R. Škapars, H. Amal, A. Sīviņš, K. Funka, I. Liepniece-Karale,
I. Lašina, M. Leja, H. Haick.
10
4. The involvment of general practitioners in the colorectal cancer screening
program in Latvia: difference in the view-points between physicians
and the target group, 10 min.
D. Šantare, I. Kojalo, M. Leja.
5. H. pylori eradication regimens in Latvia: the practice and efficacy, 10 min.
I. Lašina, I. Andiņa, S. Čui, L. Rožkalne, K. Veinberga, I. Tolmanis,
I. Kikuste, K. Funka, J. Pokrotnieks, G. Čui, I. Šitikova, M. Leja.
6. Morphofunctional description of gastric cancer, 10 min.
I. Bogdanova, S. Isajevs, D. Svirina, Z. Dambe, I. Liepniece-Karele,
G. Moisejevs, K. Funka, I. Kikuste, A. Sivins, G. Ancans, M. Leja.
7. Significance of FIBROSCAN for non-invasive evaluation of portal
hypertension in patients with chronic liver disease, 10 min.
R. Zykus, L. Jonaitis, V. Petrenkienė, I. Valantienė, L. Kupčinskas.
8. Using classificaion models for diagnostic factor and cutoff calue discovery, 10 min.
I. Poļaka, A. Kiršners, D. Rudzīte.
9. POST-ERCP pancreatitis prevention by stent insertion (pepsi) –
randomized study, preliminary data, 10 min.
I. Ozola-Zālīte, V. T. Phillip, H. Algul, A. Puķītis.
10. Influence of cachexia and sarcopenia on survival in pancreatic
ductal adenocarcinoma: a systematic review, 10 min.
I. Ozola-Zālīte, R. Zykus, M. Francisco Gonzalez, F. Saygili,
A. Puķītis, S. Gaujoux, R. M. Charnley, V. Lyadov.
11. Frequency of high risk adenoma among patients with
positive occult blood fecal test, 10 min.
I. Vilkoite, I. Tolmanis.
12. Endometriosis simulating the diagnosis of Crohn‘s disease Mr – case report, 10 min.
I. Sedleniece, M. Leja, A. Sīviņš.
13. Quality of life and inflammatory bowel diseases in Latvia, 10 min.
E. Krustiņš.
14. Waldmann disease: a case report, 10 min.
S. Pavlovičs, D. Šantare, P. Kriķe, I. Sedleniece, I. Tolmanis, M. Leja.
11
10:30-12:30 3. sēde. Internā medicīna un kardioloģija
(1. auditorija)
Vada: U. Dumpis, G. Latkovskis
1. Multirezistentas Gram negatīvas baktērijas kā pēcantibiotiku
ēras izaicinājums (State-of-the-Art), 20 min.
U. Dumpis.
2. Poliprenolu un koenzīma Q10 efektivitāte un drošība pacientiem ar statīnu
inducēto miopātiju: pilotpētījuma pirmie rezultāti, 10 min.
G. Latkovskis, V. Šaripo, D. Vanaģele, E. Sokolova, I. Vanaga, A. Ērglis.
3. Klopidogrela antiagregantās iedarbības izmaiņas perkutānās koronārās
intervences laikā: periprocedurālo komplikāciju analīze, 10 min.
K. Spalva, G. Latkovskis, I. Urtāne, A. Knipše, J. Opincāns, Ņ. Nazarenko, A. Ērglis.
4. Epidemioloģisks un molekulārs A. baumannii uzliesmojuma raksturojums
Paula Stradiņa Klīniskās Universitātes slimnīcas Jaundzimušo intensīvās
terapijas nodaļā, 10 min.
A. Grāmatniece, I. Silamiķelis, I. Zahare, E. Dimiņa, M. Saule, A. Balode,
I. Radoviča, J. Kloviņš, D. Frīdmanis, U. Dumpis.
5. Personalised Ayurvedic treatment efficacy evaluation for Type 2 Diabetes, 10 min.
S. Sauša, S. Kumar, V. Pīrāgs.
6. Vai 1. tipa cukura diabēta pacienti Latvijā sasniedz vadlīnijās definētos
glikēmijas, lipīdu un arteriālā spiediena mērķus? 10 min.
S. Skrebinska, J. Sokolovska, I. Meniss, I. Puzaka, V. Pīrāgs.
7. Psihosociālo faktoru izvērtējums 1. tipa cukura diabēta pacientiem Latvijā, 10 min.
Z. Dzērve, J. Sokolovska, L. Sviklāne, I. Puzaka, V. Pīrāgs.
8. Metabolā sindroma prevalence un asociācija ar aknu steatozes marķieriem
1. tipa cukura diabēta pacientiem Latvijā, 10 min.
L. Sviklāne, J. Sokolovska, I. Meniss, I. Puzaka, V. Pīrāgs.
9. Albuminūrijas un glomerulu filtrācijas ātruma korelācijas analīze
pacientiem ar 1. tipa cukura diabētu, 10 min.
R. Mallons, J. Sokolovska, S. Skrebinska, Z. Dzērve, V. Pīrāgs.
10. Mātes piena sastāvs un to ietekmējošie faktori, 10 min.
L. Odiņa, I. Daugule, I. Ciproviča, I. Rumba-Rozenfelde.
11. Ayurvedic management of Duchenne Muscular Dystrophy:
some fresh treatment insights, 10 min.
S. Kumar, B. R. Lakšmī, R. Palaniswamy, K. G. Raveendran, P. R. Krishnakumar.
12
13:00-14:00 Kafijas pauze (LU Vēstures muzeja foajē)
14:00-15:00 4. sēde. Ķirurģija, ginekoloģija, traumatoloģija, onkoloģija
(Mazā aula)
Vada: J. Eglītis, I. Aksisks
1. Ļaundabīgie audzēji Latvijā: situācija pašreiz, nākotnes tendences
(State-of-the-Art), 20 min.
J. Eglītis.
2. The effect of radiofrequency cryptolysis on tonsillar histopathology, 10 min.
J. Markovs, K. Peksis, K. Vogt, G. Knipše, D. Krūmiņa.
3. Rezus negatīvas grūtnieces antenatāla un agrīna pēcdzemdību perioda
aprūpe Latvijā 2012. gadā, 10 min.
R. Galsone, E. Sokolova, V. Korsakovs, E. Strankale, Z. Krastiņa.
4. Avārijas kontracepcijas lietotāju profils Latvijā, 10 min.
Z. Ākule, I. Vīberga.
5. Dzelzs deficīta anēmija un vaginālā kandidoze grūtniecības laikā, 10 min.
I. Balode, I. Vīberga.
14:00-15:10 Stenda ziņojumi (LU Vēstures muzejs)
Vada: I. Taivans, I. Daugule
Gastrointestinālā onkoloģija un gastroenteroloģija (Gastroenterology
and gastrointestinal oncology, endorsed by the European Society
of Digestive Oncology – ESDO)
1. Prognostic criteria analysis for choledocholithiasis diagnosis before ercp, 5 min.
I. Ozola-Zālīte, M. Broniča, A. Puķītis.
2. Clinical and histopathologic features of surgically treated gastric and colorectal
cancer patients in surgical oncology clinic of Riga East University Hospital, 5 min.
G. Ancāns, A. Pčolkins, I. Jelovskis, R. Luņins, S. Gerķis, L. Lauka, V. Krūmiņš,
J. Eglītis, M. Leja, A. Sīviņš.
3. The impact of investigated lymph node amount on N stage in radicaly
treated colorectal cancer patients in Latvia Oncology Center
of Riga East University Hospital, 5 min.
A. Pčolkins, G. Ancāns, I. Jelovskis, R. Luņins, S. Gerķis, L. Lauka,
V. Krūmiņš, J. Eglītis, M. Leja, A. Sīviņš.
13
4. The role of N-ratio in clinical and pathological characterization of rectal cancer
patients in surgical oncology clinic of Riga East University Hospital, 5 min.
I. Jelovskis, G. Ancāns, A. Pčolkins, R. Luņins, S. Gerķis, L. Lauka,
V. Krūmiņš, J. Eglītis, M. Leja, A. Sīviņš.
5. Short term outcomes in radically treated gastric cancer patients in surgical
oncology clinic of Riga East University Hospital, 5 min.
S. Gerķis, G. Ancāns, A. Pčolkins, I. Jelovskis, R. Luņins, L. Lauka,
V. Krūmiņš, J. Eglītis, M. Leja, A. Sīviņš.
6. The effect of harvested lymph nodes on the pN stage in radically treated gastric
cancer patients surgical oncology clinic of Riga East University Hospital, 5 min.
R. Luņins, G. Ancāns, A. Pčolkins, I. Jelovskis, S. Gerķis, L. Lauka,
V. Krūmiņš, J. Eglītis, M. Leja, A. Sīviņš.
7. Surgical treatment of colorectal liver metastasis in surgical oncology clinic
of Riga East University Hospital, 5 min.
L. Lauka, A. Pčolkins, G. Ancāns, I. Jelovskis, R. Luņins, S. Gerķis,
V. Krūmiņš, M. Leja, A. Sīviņš.
Internā medicīna un kardioloģija
8. Aritmogēnās labā kambara displāzijas reģistrs Latvijā, 5 min.
E. Sokolova, M. Pavlovičš, L. Bidiņa, K. Kupics, O. Kalējs, L. Piekuse, A. Ērglis.
9. Hiperkaliēmijas riska faktori un asociētas EKG izmaiņas, 5 min.
A. Silda, H. Čerņevskis.
10. Slāpekļa oksīda un DNS integritātes rādītāju izmaiņas 1. tipa cukura diabēta
apstākļos, to korekcijas iespējas, 5 min.
A. Dekante, E. Rostoka, J. Sokolovska, L. Baumane, N. Sjakste.
11. Aroda etioloģijas Karpālā kanāla sindroma cēloņi un pacientu raksturojums, 5 min.
J. Kucina, J. Kucina, T. Farbtuha.
Ķirurģija, ginekoloģija, traumatoloģija, onkoloģija
12. Laparoskopiska transabdomināla preperitoneāla ingvinālas trūces plastika
(TAPP) izmantojot tīkliņus bez papildus fiksācijas, 5 min.
T. Kļimovska, I. Ivanovs, M. Mukāns, R. Ničiporuka, G. Pupelis.
13. Terapijas efektivitātes izvērtēšana nieru vēža pacientiem
atkarībā no metastāžu lokalizācijas, 5 min.
S. Čivčiša, V. Kozirovskis.
14. Results of surgical treatment of skin melanoma surgical oncology clinic
of Riga East University Hospital, 5 min.
O. Ivanova, G. Ancāns, V. Krūmiņš, J. Eglītis, M. Leja, A. Sīviņš.
14
1. sēde. Medicīnas bāzes zinātnes
un reģeneratīvā medicīna
1. POLIPRENOLU EFEKTI UN TO IETEKME UZ ATORVASTATĪNA
DARBĪBU UZVEDĪBAS UN ANALGĒZIJAS TESTOS IN VIVO
Zita Freiberga1, Baiba Jansone1, Elga Poppela 1, Zane Dzirkale1, Ingrīda Māgure1,
Lote Ansone1, Kaspars Jēkabsons1, Vladimirs Piļipenko1, Jana Namniece1, Raimonds Skumbiņš1,
Ulrika Beitnere1, Uģis Klētnieks2, Ilona Vanaga3, Ruta Muceniece1, Vija Kluša1
Latvijas Universitāte, Medicīnas fakultāte
SIA „Silvanols”, Latvija
3
SIA „Pharma and Chemistry Competence Centre of Latvia”
1
2
Ievads. Poliprenoli (PP) ir izdalīti no augiem, tai skaitā, no skujkokiem. PP ir uzrādījuši
antioksidantu, hepatoprotektantu un membrānu aizsargājošu vielu īpašības (Pronin et al.,
2013). Taču to ietekme uz CNS procesiem ir ļoti maz pētīta. Ir zināms, ka gan PP, gan
holesterols un doliholi veidojas caur mevalonskābes atkarīgiem ceļiem ar 3-hidroksi-3metilglutaril-koenzīma A (HMG-CoA) reduktāzes palīdzību. Šo enzīmu inhibē holesterola
biosintēzes inhibītori statīni, kuru ilgstoša lietošana slimniekiem nelabvēlīgi ietekmē
kognitīvās funkcijas (Schilling et al., 2014). Eksperimentālos datus par PP spēju izmainīt
statīnu efektus līdz šim neesam atraduši.
Darba mērķis. Noteikt PP, atorvastatīna (AT), kā arī to kombinācijas ietekmi uz
izmēģinājuma dzīvnieku (žurku) vispārējo aktivitāti, atmiņas procesiem un sāpju slieksni.
Materiāli un metodes. Pētījumā izmantoja Wistar līnijas sieviešu kārtas žurkas (230245 g), kurām 16 dienas vienreiz dienā per os ievadīja no egļu (Picea abies L.) skujām izolētus
PP (A/S BioLat, Latvija), kā arī AT (Atoris, KRKA, Slovēnija). PP tika izšķīdināti rafinētā
saulespuķu eļļā, savukārt AT ievadīja ūdens suspensijas veidā, tādēļ kontroles dzīvniekiem
ievadīja abus šķīdinātājus. Tika izveidotas 4 eksperimentālās grupas (n= 9-10 grupā): 1.
kontroles grupa (fizioloģiskais šķīdums + eļļa), 2. grupa: PP devā 20 mg/kg, 3. grupa: AT
80 mg/kg un 4. grupa: PP + AT. Astotajā dienā kopš vielu ievadīšanas sākuma noteica
pretsāpju efektu, izmantojot analgēzijas (tail flick) testu. No 13. līdz 15. dienai veica pasīvās
izvairīšanās atmiņas testu (passive avoindance response). Dzīvnieku vispārējo aktivitāti
pārbaudīja 15. dienā atvērtā lauka (open field) testā.
Rezultāti un diskusija. Analgēzijas testā AT ievadīšana pagarināja latento periodu, kas
liecina par vielas pretsāpju jeb analgētisko iedarbību. Savukārt PP paši neuzrādīja pretsāpju
efektu, kā arī neizmainīja atorvastatīna darbību. Atvērtā lauka testā ne PP, ne AT neuzrādīja
ietekmi uz dzīvnieku vispārējo aktivitāti. Pasīvās izvairīšanās testa dati rāda, ka žurku
atmiņa arī netiek ietekmēta no pārbaudītajām vielām un to kombinācijas.
15
Secinājumi. AT uzrāda pretsāpju darbību, bet PP šo efektu neizmaina. Ne PP, ne AT,
ne to kombinācija neietekmēja izmēģināju dzīvnieku vispārējo motoro aktivitāti un atmiņas
procesus, kas norāda uz šo vielu drošību CNS līmenī.
Finansējums. Pētījums finansēts no Latvijas Farmācijas un ķīmijas kompetences centra
projekta No. L-KC-11-0001 līdzekļiem. Projekts P29.
16
2. POLIPRENOLI PROTEKTĒ ATORVASTATĪNA IZRAISĪTO ŽURKU
MUSKUĻU SPĒKA SAMAZINĀŠANOS
Raimonds Skumbiņš1, Baiba Jansone1, Zane Dzirkale1, Kaspars Jēkabsons1,
Vladimirs Piļipenko1, Ingrīda Māgure1, Jana Namniece1, Ulrika Beitnere1, Elga Popela1,
Uģis Klētnieks2, Ilona Vanaga3, Ruta Muceniece1, Vija Kluša1
Latvijas Universitāte, Medicīnas fakultāte
SIA „Silvanols”, Latvija
3
SIA „Pharma and Chemistry Competence Centre of Latvia”
1
2
Ievads. Poliprenoli (PP) ir identificēti gandrīz visos dzīvajos organismos, kā arī pārtikā,
augļos, dzērienos. Visbagātākais PP avots ir skujkoki. PP tāpat kā holesterols un doliholi
ir substances, kas bioģenētiski kopīgi veidojas caur mevalonskābes atkarīgiem ceļiem,
iesaistot 3-hidroksi-3-metilglutaril-koenzīma A (HMG-CoA) reduktāzi. Tādejādi vielas,
piem., statīni, kas inhibē šo enzīmu, samazina ne tikai holesterola, bet arī doliholu un PP
līmeni, kas var izraisīt muskuļu patoloģijas (mialģijas, krampjus u.c.).
Mūsu koncepcija paredz, ka PP ievadīšana var protektēt šīs miopātijas, kompensējot
doliholu deficītu.
Mērķis. Novērtēt PP un izvēlētā statīna – atorvastatīna (AT) – ietekmi uz muskuļu
spēku un tonusu, kā arī pārbaudīt koncepcijas pareizību, pētot PP ietekmi uz AT efektiem
žurkām.
Metodes. Pētījumi veikti uz Wistar sieviešu kārtas žurkām 230-245 g. PP, kas izolēti
no egles skujām (Picea abies L.) saņemti no A/S BioLat, Latvija; atorvastatīns (Atorvastat)
pirkts no KRKA, Slovēnija. PP izšķīdināti rafinētā saulespuķu eļļā, atorvastatīns pagatavots
ūdens suspensijas veidā. Pārbaudāmās vielas un šķīdinātājus ievadīja vienreiz dienā per os
16 dienas. Žurkas tika sadalītas 8 grupās (n= 9-10 grupā): kontroles grupā fizioloģiskais
šķīdums + eļļa; 2.-4. grupās PP devās 1, 10 un 20 mg/kg; 5. grupā AT 80 mg/kg; 6.-8.
grupās PP kombinācijā ar AT. Muskuļu spēku noteica 15. dienā ar satvēriena spēka (grip
strength test) un 16. dienā ar stieplē karāšanās (wire hang test) testu. 16. dienā noteica
arī muskuļu tonusu un koordināciju rotējošā stieņa (rotarod test) testā. 17.dienā žurkas
anestezēja, punktēja sirdi, savāca asins paraugus kreatīnkināzes aktivitātes noteikšanai
plazmā ar spektrofluorimetrisko metodi.
Rezultāti. Satvēriena spēka testā PP nevienā no testētām devām neuzrādīja no
kontroles atšķirīgus rezultātus, taču AT žurkām muskuļu spēks samazinājās. PP devā 20
mg/kg protektēja šo AT efektu. Stieplē karāšanās testā žurkas, kurām ievadīti PP devās 1 un
10 mg/kg neietekmēja karāšanās laiku, kamēr devā 20 mg/kg tas pagarinājās divas reizes
vs. kontrole. Toties AT karāšanās laiku samazināja vismaz trīs reizes vs. kontrole. PP visās
devās ievērojami protektēja AT izraisīto muskuļu spēka samazināšanos. Rotējošā stieņa
testā ne PP, ne AT neizmainīja muskuļu tonusu un koordināciju. Kreatīnkināzes aktivitātes
izmaiņas (palielinājums par 25%) konstatēja tikai PP deva 20 mg/kg.
17
Secinājumi. PP protektē AT izraisītu muskuļu spēka samazināšanos, tādējādi PP var
rekomendēt pacientiem, kuriem nozīmēta ilgstoša AT terapija.
Finansējums. Pētījums finansēts no Latvijas Farmācijas un ķīmijas kompetences centra
projekta No. L-KC-11-0001 līdzekļiem. Projekts P29.
18
3. STREPTOZOCĪNA IZRAISĪTAIS ALCHEIMERA SLIMĪBAS MODE
LIS ŽURKĀM: IETEKME UZ UZVEDĪBU UN ATMIŅU
Vladimirs Piļipenko1, Juris Rumaks1, Ulrika Beitnere1, Zane Dzirkale1,
Raimonds Skumbiņš1, Vija Kluša1
1
Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes Farmakoloģijas katedra
Ievads. Intracerebroventrikulāra (icv) streptozocīna (STZ) ievadīšana izraisa
sporādiskas Alcheimera slimības (AD) tipa neirodeģenerāciju, samazinot gēnu ekspresiju
neironos un radot traucējumus signalizācijas mehānismos, kas tiek uzskatīti par 3. tipa
diabēta izpausmēm. Šis ne-transgēnais AD modelis žurkām un pelēm tiek uzskatīts par
piemērotu slimības paradigmu kognitīvo funkciju pētīšanai un jaunu anti-demences vielu
meklējumiem.
Darba mērķis. Pilotpētījumā noteikt STZ icv ievadīšanas ietekmi uz žurku lokomotoro
aktivitāti un telpisko atmiņu.
Materiāli un metodes. Ar izoflurāna gāzi (Abbott Laboratories, USA), izmantojot
MATRX VIP 3000 aparātu (Abbott Laboratories, USA) anestezētiem Wistar žurku tēviņiem
(250±50g) bilaterāli un icv ievadīja STZ (Sigma, USA) devā 3 mg/kg (5 µl/ventrikulī).
Kontroles žurkām attiecīgā tilpumā ievadīja mākslīgo cerebrospinālo šķīdumu. 13. dienā
pēc STZ ievadīšanas analizēja žurku lokomotoro aktivitāti atvērta lauka (open field) testā
ar videonovērošanas programmu (EthoVision XT 9, Noldus Information Technology, NL)
reģistrējot kopējo trajektorijas garumu un uzturēšanas laiku centra zonā. No 14. līdz 17.
dienai žurkām noteica telpiskās atmiņas veidošanos water maze baseinā (Ugo Basile, Italy),
ļaujot 2 min laikā peldēt un atrast paslēpto platformu un reģistrējot laiku, kurā dzīvnieks to
atrod. Četras dienas pēc kārtas veica četrus treniņus dienā. Piektajā dienā veica analoģisku
pārbaudi, taču novācot platformu no baseina. Reģistrēja žurku uzturēšanas ilgumu
kvadrantā, kurā iepriekš atradās platforma.
Rezultāti rāda, ka open field testā STZ neietekmēja žurku kopējo noieto distanci un
uzturēšanas laiku centra zonā, kaut arī uzrādīja tendenci samazināt šo lokomotoro aktivitāti
salīdzinājumā ar kontroli. Water maze testā STZ grupas žurkas pavadīja kvadrantā, kurā
iepriekš atradās paslēptā platforma mazāku laiku salīdzinājumā ar kontroles grupu.
Secinājumi. Iegūties dati liecina, ka STZ icv ievadīšana būtiski pasliktina telpisko
atmiņu, īpaši neietekmējot lokomotoro aktivitāti. Šis AD modelis var efektīvi kalpot
tālākiem pētījumiem, kas veltīti jauna tipa anti-AD vielu meklējumiem.
19
4. BIOPOLIMĒRA HITOZĀNA IETEKME UZ ĀDAS MEZENHIMĀLO
CILMES SŪNU MORFOLOĢIJU UN IMŪNFENOTIPU
Kaspars Jēkabsons1, Līga Saulīte1, Ineta Popēna1, Shan-hui Hsu2, Una Riekstiņa1
1
2
Medicīnas fakultāte, Latvijas Universitāte
Polimēru zinātnes un inženierijas institūts, Nacionālā Taivānas Universitāte, Taipeja, Taivāna
Ievads. Hitozāns ir biopolimērs, kas iegūts ķīmiski apstrādājot vēžveidīgo čaulas
sastāvā esošo hitīnu. Hitozāna pielietojums audu inženierijā tiek plaši pētīts, tāpēc ir svarīgi
noskaidrot tā iedarbību uz cilmes šūnām. Mezenhimālās cilmes šūnas (MCš) ir sastopamas
kaulu smadzenēs, taukaudos, zobu pulpā, ādā, u.c. orgānos. MCš piemīt spēja diferencēties
mezenhīmas (taukaudi, skrimslis, kaulaudi) un neiroektodermas (neironi, glija) šūnu
līnijās, kas padara tās piemērotas reģeneratīvās medicīnas mērķiem. Nesen veiktie pētījumi
parādīja, ka uz hitozāna pārklājuma MCš veido trīsdimensionālas (3D) struktūras jeb
sferoīdus (Hsu et al., 2010). 3D MCš sferoīdiem piemīt lielāks potenciāls veidot dažādu
audu šūnas nekā monoslānī jeb 2D kultivētām MCš.
Darba mērķis bija noskaidrot, vai ādas MCš veido 3D sferoīdu struktūras hitozāna
ietekmē un vai 3D sferoīdos pieaug cilmes šūnu pluripotences marķieru Oct4, SSEA-1 un
SSEA-4 ekspresija.
Materiāli un metodes. Cilvēka ādas MCš izmantošana pētījumiem tika saskaņota ar
LU EKMI Zinātniskās izpētes ētikas komisiju. Ādas MCš kultivēja barotnē DMEM/F12 ar
10% teļa seruma un 1% penicilīna un streptomicīna piedevām. Mezenhimālo cilmes šūnu
marķieru (CD90, CD73, CD105) un hemopoēzes marķieru (CD45, CD34, CD14) ekspresiju
noteica ar plūsmas citometrijas metodi. Ādas MCš izsēja uz segstikliņiem ar hitozāna
pārklājumu un kultivēja piecas dienas. Kontroles paraugā šūnas kultivēja uz audu kultūru
saderīgas polistirēna virsmas. Šūnu morfoloģiju mikroskopēja un dokumentēja apgrieztajā
gaismas mikroskopā. Pluripotences marķieru Oct-4, SSEA-1 un SSEA-4 ekspresiju noteica
ar plūsmas citometrijas metodi.
Rezultāti. Imūnfenotipēšana parādīja, ka ≥95% ādas MCš populācijas ekspresēja
mezenhimālo cilmes šūnu marķierus CD73, CD90 un CD105. To morfoloģija uz polistirēna
virsmas bija adherentas vārpstveida šūnas. Ādas MCš veidoja 3D sferoīdus uz hitozāna
pārklājuma (n=3). 3D sferoīdos novēroja paaugstinātu SSEA-1 ekspresiju (3,57±0,56%
šūnu), turpretim monoslānī kultivētās šūnās SSEA-1 ekspresiju nenovēroja (n=3). SSEA-4
ekspresijas intensitāte samazinājās 3D sferoīdos, salīdzinot ar monoslānī kultivētām šūnām.
Oct-4 ekspresijas pieaugumu konstatēja vienā no uz hitozāna kultivētajiem ādas MCš paraugiem (n=3), attiecīgi 50% Oct-4 pozitīvu šūnu 3D paraugā salīdzinot ar 43% 2D paraugā.
Secinājumi. Kultivēšana uz hitozāna pārklājuma ierosina 3D sferoīdu veidošanos
ādas MCš. SSEA-1 ekspresija 3D kultūrās liecina, ka hitozāns izraisa pluripotentu cilmes
šūnu populācijas parādīšanos. Hitozāna efektu uz 3D kultūru izveidošanos varētu pielietot
pluripotences inducēšanai MCš kultūrās reģeneratīvās medicīnas mērķiem.
Finansējums. Taivānas – Latvijas – Lietuvas zinātniskās sadarbības projekts „Mezen
himālo cilmes šūnu un audzēja cilmes šūnu reakcija uz nanodaļiņām”. IZM reģ. nr. 11-13/
IZM 14-13.
20
5.
HIPOKSIJAS UN NORMOKSIJAS VIDĒ AUDZĒTU CILVĒKA
KOLOREKTĀLĀ VĒŽA ŠŪNU SW620 UN SW480 LĪNIJU EKSOSOMU
RAKSTUROJUMS
Una Riekstiņa1, Kaspars Jēkabsons1, Līga Saulīte1, Ilva Nakurte1, Artūrs Ābols2,
Aija Linē2, Ruta Muceniece1
1
2
Medicīnas fakultāte, Latvijas Universitāte
Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs
Ievads. Eksosomas ir mazas, endosomālas izcelsmes ekstracelulāras vezikulas, kas
satur lipīdus, proteīnus, mRNS, miRNS un nekodējošās RNS un kalpo kā starpšūnu
komunikācijas līdzeklis, regulējot fizioloģiskas funkcijas, kā arī veicinot dažādu slimību,
to skaitā – vēža, attīstību. Pēdējos gados intensīvi pēta hipoksijas inducēto faktoru ietekmi
uz vēža metabolismu, augšanu un metastāzēm. Pacientiem tehnisko skābekļa mērīšanas
iespēju ierobežojumu dēļ vēža hipoksijas pētījumos kā surogātmarķierus izmanto hipoksijas
inducēto proteīnu (HIF-1 alfa, GLUT-1, CA 1X) mērīšanu. Tomēr to prognostiskā nozīme
klīnikā tiek apšaubīta. Tāpēc joprojām nepieciešami padziļināti eksosomu preklīniskie in
vitro pētījumi.
Darba mērķis. Raksturot no hipoksijas un normoksijas apstākļos audzētu cilvēka
kolorektālā vēža SW620 un SW480 šūnu līnijām iegūtu eksosomu (Ex) internalizāciju
monocītu U-937 šūnās un noskaidrot mikrovides ietekmi uz Ex proteīnu profilu.
Materiāli un metodes. Ex saņēmām no Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju
centra. Hipoksijas eksosomu (Exhip) un normoksijas (Exnorm) peptīdu bibliotēkas ieguvām,
izmantojot XPEP1000A-1 reaģentu komplektu (SBBS Systems Biosciences, Kanāda), nodalot atsevišķi virsmas un totālo proteīnu frakciju. Proteīnu koncentrāciju mērījām ar
reaģentu komplektu – BCA protein assay kit No.23227 (Pierce Biotechnology, ASV). Peptīdu
molu masas analizējām ar UPLC-TOF metodi un pēc dažādu proteīnu molu masu skaita
novērtējām proteoma lielumu. Ex izmērījām RNS daudzumu ar NanoQuant (Tecan), pēc
tam iezīmējām ar RNS specifisku fluorescentu iezīmi SYTO RNAselect (Invitrogen) un
pievienojām monocītu U-937 šūnām. Eksosomu internalizāciju šūnās noteicām ar plūsmas
citometru (GUAVA Millipore).
Rezultāti. Exhip un Exnorm virsmas proteīnu frakcijā novērojām proteīnu koncentrācijas
pieaugumu. SW620 šūnu Exhip virsmas proteīnu koncentrācija bija 1,6 reizes lielāka nekā Exnorm
un SW480 šūnu Ex šī attiecība bija 1,78 reizes. Totālo proteīnu frakcijā atšķirības starp
Exhip un Exnorm bija mazāk izteiktas. Molu masu analīze parādīja atšķirīgu proteīnu profilu
un proteoma palielināšanos Exhip paraugos. SW620 Ex uzrādīja augstāku selektivitāti pret
U-937 šūnām, iezīmējot 76% šūnu Exnorm gadījumā un 92% šūnu ar Exhip. Savukārt SW480
Exhip pozitīvas bija 32% šūnu un Exnorm 36% šūnu. SW620 Ex bija augstāka proteīnu/RNS
attiecība nekā SW480 Ex.
Diskusija. Hipoksijas-regulētiem eksosomu komponentiem ir loma audzēju progresijā.
Nākotnē pētījumi varētu sniegt priekšstatu par faktoriem, kas nosaka recipientu šūnu
21
selektivitāti, eksosomu satura uzņemšanas mehānismu un šūnu mikrovides ietekmi uz
Ex bioloģiskajiem efektiem. SW480 šūnu līnija ir iegūta no primārām cilvēka kolorektālā
vēža šūnām, bet SW620 ir metastatiskas šūnas, iegūtas no tā paša pacienta limfmezgla, un
atšķirībā no SW480, tās ir ar lielāku invāzijas spēju.
Secinājumi. Eksosomu proteoma lielums un profils mainās atkarībā no hipoksijas un
normoksijas. Hipoksija palielina proteomu. Eksosomu internalizācija U-937 šūnās ir drīzāk
eksosomu sekretējošās šūnu līnijas nevis hipoksijas ietekmēta.
Finansējums. Pētījums finansēts no projekta D-715005d-ST-N-840 (LZP Nr. 625/2014)
līdzekļiem.
22
6. Peptīda Lunasīna centrālās darbības serotonīnerģiskā
komponente
Zane Dzirkale1, Šimons Svirskis2, Baiba Jansone1, Ruta Muceniece1, Vija Kluša1
1
2
Medicīnas fakultāte, Latvijas Universitāte
Kirhenšteina Mikrobioloģijas un Virusoloģijas institūts, Rīgas Stradiņa universitāte
Ievads. Lunasīns ir no augiem izolēts 43 aminoskābju atlikumu garš peptīds, kuram
parādīta spēja šķērsot hematoencefālisko barjeru (Hsieh et al., 2010). Kaut arī pasaulē tiek
pētīta lunasīna perifērā – pretiekaisuma, antioksidanta, holesterīna līmeni pazeminošā un
pretvēža darbība, mēs iepriekšējā pētījumā (Dzirkale et al., 2013) parādījām lunasīna spēju
ietekmēt CNS funkcijas, kas galvenokārt fokusētas uz dopamīnerģisko procesu inhibīciju.
Taču nevar izslēgt arī citu neirotransmiteru – serotonīna un opiātu iesaisti lunasīna
centrālajos efektos.
Darba mērķis. Pārbaudīt serotonīna (5-HT) receptora subtipu 1A (5-HT1A) un 2A/2C
(5-HT2A/2C) agonistu (buspirona un DOI, attiecīgi), kā arī uz opiātu receptora antagonista
naloksona ietekmi uz sintētiskā lunasīna uzvedības reakcijām.
Materiāli un metodes. Uzvedības reakcijas novērtētas C57Bl/6 līnijas peļu tēviņiem
atvērtā lauka testā. Buspirons, 5 mg/kg intraperitoneāli (i.p.) un DOI (2,5-dimethoxy4-iodoamphetamine), 3 mg/kg i.p. ievadīti 20 min pirms lunasīna intracisternālās (i.c.)
injekcijas devā 1,0 nmols/pelei. Savukārt tail-flick analgēzijas testā pārbaudīts lunasīna (1,0
nmols/pelei i.c.) efekts uz sāpju percepciju un mijiedarbība ar opiātu receptora antagonistu
naloksonu (2,5 mg/kg subkutāni 15 min pirms peptīda).
Rezultāti. Atvērtā lauka testā lunasīns uzrādīja lokomotorās aktivitātes samazināšanos,
kas izpaudās kā samazināta noietā distance, salīdzinot ar kontroles grupas dzīvniekiem.
Savukārt buspirons izraisīja vēl izteiktāku hipolokomociju, taču lunasīna efektu tas būtiski
neietekmēja. DOI per se atvērtā lauka testā noieto distanci neietekmēja, taču pastiprināja
lokomotoro aktivitāti, kas bija samazināta pēc lunasīna injekcijas. Tail-flick analgēzijas testā
lunasīns neietekmēja sāpju percepciju; to neizmainīja arī naloksons.
Diskusija un secinājumi. Iegūtie dati liecina, ka 5-HT2A/2C agonists DOI (bet ne
5-HT1A agonists buspirons) būtiski noņem lunasīna izraisīto peļu mazkustīgumu. Ņemot
vērā iepriekš atklāto lunasīna anti-dopamīnerģisko efektus un šajā pētījumā identificēto
serotonīnerģisko darbības komponenti, var domāt, ka lunasīnam piemīt centrāla
antipsihotiska darbība. Tas labi saskan ar literatūrā postulēto 5-HT2C receptoru spēju
modulēt dopamīna neirotransmisiju (Higgins et al., 2013). Tā kā pašreizējā tendence ir
dizainēt antipsihotiskos (anti-šizofrēnijas) preparātus kā dopamīna un serotonīna (īpaši
5-HT2) receptoru antagonistus, var domāt, ka lunasīns vai tā īsākie fragmenti varētu
darboties kā jauna tipa antipsihotiski un atkarības procesus mazinoši peptīdi.
23
7.
PROCESU ORIENTĒTAS VADĪŠANAS SLIMNĪCĀ IEVIEŠANAS
IESPĒJU IZPĒTE
Juris Bārzdiņš1, Uldis Mitenbergs2, Māris Taube2, Rita Konstante3
Medicīnas fakultāte, Latvijas Universitāte
Rīgas Stradiņa universitāte
3
SINTEF, Norvēģija
1
2
Ievads. Latvijā, līdzīgi kā citās valstīs, veselības aprūpē kopumā un atsevišķi slimnīcas
pēdējās desmitgadēs pārdzīvo būtiskas pārmaiņas. Attīstoties tehnoloģijām un mainoties
demogrāfiskai situācijai, prasības attiecībā uz ārstēšanas kvalitāti, intensitāti un izmaksu
efektivitāti slimnīcās pieaug. Tas rada nepieciešamību būtiski mainīt slimnīcās slimnīcu
līdzšinējo vadīšanas sistēmu, pārņemot citās nozarēs veiksmīgi pielietotas uz procesu un
klientu orientētu vadības un darba organizācijas sistēmas.
Darba mērķis ir izpētīt procesu orientētas vadīšanas ieviešanas priekšnoteikumu
Latvijas slimnīcās, novērtējot atšķirības klīniskā procesa norisē Latvijas lielajās reģionālajās
slimnīcās un nosakot būtiskākās atšķirības ārstu profesionālās darbības vadīšanā tajās
slimnīcās, kuru ārstnieciskās darbības rezultāti savstarpēji atšķiras visvairāk.
Materiāli un metodes. Izvēlētais pētījuma modelis balstās uz jauktu pētniecības metožu
pielietojuma metodi. Kvantitatīvās izpēte tika pielietota, lai noteiktu: (1) iepriekš definētu
slimnīcas klīnisko darbību raksturojošo indikatoru iespējamo korelāciju ar ārpusslimnīcas
veselības aprūpes intensitāti raksturojošiem faktoriem, (2) šo faktoru korelāciju ar
atsevišķiem procesu orientāciju raksturojošiem slimnīcas iekšējās vides faktoriem, (3)
Latvijas reģionālo neatliekamās palīdzības daudzprofilu slimnīcu ārstnieciskās darbības
rezultātu atšķirības, (4) identificētu tās divas slimnīcas, kuru klīniskās darbības rezultātu
atšķirības ir visizteiktākās tālākai padziļinātai izpētei. Izvēlēto slimnīcu kvalitatīvā izpēte
procesu orientētas vadīšanas ieviešanas barjeru un priekšnoteikumu identifikācijai veikta
pielietojot gadījumu izpētes metodi, pielietojot vienlaikus dažādus datu avotus, t.sk. veicot
dokumentu, normatīvo un elektroniskā arhīva datu izpēti, kā arī intervijas veidā uzdodot
atvērtus jautājumus.
Rezultāti. Veiktā Nacionālā Veselības dienesta datubāzes viena pilna gada (2011)
detalizētu datu par iedzīvotājiem sniegtajiem valsts apmaksātajiem pakalpojumiem
stacionāros un ambulatorā aprūpē visās 118 Latvijas pirmā līmeņa pašvaldībās ļauj izdarīt
tālākai izpētei svarīgu secinājumu par to, ka ar atšķirībām slimnīcu ārējā vidē (ambulatorajā
aprūpē) nevar tikt skaidrotas hospitalizācijas biežuma atšķirības Latvijas slimnīcās un
atšķirīgā pieprasījums pēc hospitalizācijas cēloņi ir jāmeklē slimnīcas iekšējā vidē.
Tālākā izpēte, koncentrējoties uz septiņām savstarpēji salīdzināmām apjoma un
darbības profila ziņā Latvijas reģionālajām slimnīcām, noskaidrotas būtiskas to ārstnieciskās
darbības rezultātu atšķirības (skat. tabulu).
24
Slimnīcas klīnisko darbību raksturojošo indikatoru Latvijas lielajās pilsētās
atšķirības un to ranžējums
Pilsēta
Hospitalizācijas
(uz 1 iedzīvotāju)
Atkārtotas
hospitalizācijas
(uz 1 iedzīvotāju)
Ārstēšana
uzņemšanas nodaļā
bez hospitalizācijas
(uz 1 iedzīvotāju)
Ārstēšana dienas
stacionārā
(uz 1 iedzīvotāju)
Kopvērtējums
(V)
Skaits (s1) Vieta (v1) Skaits (s2) Vieta (v2) Skaits (s3) Vieta (v3) Skaits (s4) Vieta (v4)
Jelgava
0,309
3
0,077
3
0,197
5
0,312
2
2,8
Ventspils
0,316
4
0,093
6
0,213
4
0,187
6
3,8
Liepāja
1,3
0,248
1
0,063
1
0,303
2
0,432
1
Daugavpils 0,347
7
0,096
7
0,143
7
0,242
4
5,1
Valmiera
2
0,076
2
0,317
1
0,216
5
2,1
0,284
Jēkabpils
0,319
5,5
0,079
4
0,164
6
0,110
7
3,8
Rēzekne
0,319
5,5
0,082
5
0,295
3
0,303
3
4,0
Nosakot slimnīcu snieguma kopvērtējumu (V) pēc formulas, tiek konstatēts, ka lielākās
iekšējās vides atšķirības ir sagaidāmas Liepājas un Daugavpils slimnīcās. Šajās slimnīcās
veiktajā padziļinātajā izpētē tika identificēti šo atšķirību iemesli un vadīšanas elementi, kas
tās nosaka.
Secinājumi. Veiktā izpēte ļauj sagatavot zinātniski pamatotus ieteikumus procesu
orientētas vadīšanas slimnīcā ieviešanas veicināšanai.
Finansējums. Pētījuma kvalitatīvās izpētes daļa un interviju veikšana tika finansēta no
Pasaules Bankas projekta „Health Policy for Older Adults with Special Attention to Elderly
Patients and Practices in Discharging Older Acute Care Patients” līdzekļiem.
25
8. PACIENTA TIESĪBAS LIETOT ELEKTRONISKOS MEDICĪNISKOS
DOKUMENTUS
Solvita Olsena1
1
Medicīnas fakultāte, Latvijas Universitāte
Ievads. E-veselība ir veselības aprūpes kvalitātes un efektivitātes uzlabošanas
programma, izmantojot informācijas un komunikācijas tehnoloģiju līdzekļus. E-veselības
risinājumi tiek izmantoti pacientu datu iegūšanai, uzglabāšanai un izmantošanai. Viens
no E-veselības mērķiem Latvijā ir veicināt iedzīvotāju kontroli pār savu veselību, sniedzot
iedzīvotājiem pieeju saviem veselības datiem. Minētais nozīmē, ka valsts nodrošina
iedzīvotājiem pieeju saviem medicīniskajiem dokumentiem un garantē pacienta tiesības
lietot ikvienu medicīnisku dokumentu saskaņā ar saviem ieskatiem. Veselības ministrija
paredz, ka pieeja medicīniskajiem dokumentiem dos virkni pozitīvu ieguvumu un
paaugstinās ārstēšanas kvalitāti.
Darba mērķis. Noskaidrot kā Latvijā tiek garantētas pacienta tiesības lietot elektronis
kos medicīniskos dokumentus. Analizēt tos tiesiskos un organizatoriskos trūkumus, kas
traucē sasniegt definētos mērķus.
Materiāli un metodes. Starptautisko, Eiropas Savienības (ES) un nacionālās tiesību
normu un prakses materiālu analīze. Latvijā pieejamo un plānoto E-veselības risinājumu
analīze.
Rezultāti. Tiesību normu un prakses materiālu analīzes rezultāti liecina, ka pacienta iespējas lietot elektroniskos medicīniskos dokumentus ir ierobežotas gan tiesiskā
regulējuma, gan tehnisko līdzekļu, gan pacientu informētības un prasmju trūkuma dēļ. Pacientu tiesību īstenošanas ierobežotās iespējas ir raksturīgas visām ES valstīm, tajā skaitā
Latvijai. Tāpēc nav pamata cerēt, ka pieejamība elektroniskajiem dokumentiem attīstīsies
ātri un plaši.
Diskusija. Lai arī neviens nenoliedz pacienta tiesību un interešu prioritāti E-veselības
sistēmu ieviešanā un uzturēšanā, literatūrā pastāv dažādi viedokļi par pacienta tiesību
apjomu. Atšķirīgi ir viedokļi par lietošanas apjomu, proti, vai pacients var ierobežot piekļuvi
citām personām, vai ir tiesīgs dzēst visus vai daļu no datiem, vai un kādus datus var slēpt.
Nav šaubas, ka pacientam ir jānodrošina droša un ātra pieeja dokumentiem, jāparedz
tiesības tos izmantot dažādos veidos, piemēram, izdrukājot vai nosūtot visu vai daļu no
dokumenta citai personai. Lai arī vispārējās datu aizsardzības tiesību normas Latvijā nosaka
pacienta tiesības gan piekļūt datiem, gan kontrolēt to izmantošanu, praksē nav iespējams
pārliecināties vai un cik lielā mērā tiesību aktos noteiktais ir īstenojams praksē. Pieejamā
informācija par pacienta tiesību īstenošanas iespējām valsts E-veselības sistēmā un citās
elektronisko medicīnisko dokumentu sistēmās ir ierobežota un fragmentāra.
Secinājumi. Pacienta tiesības lietot medicīniskos dokumentus ir paredzētas Latvijas
tiesību aktos, tomēr ir nepieciešams detalizēts pacientu tiesību regulējums elektroniskajiem
dokumentiem. Savukārt praksē pacienta iespējas lietot dokumentus ir visai ierobežotas,
jo nav izstrādāti tādi līdzekļi un sagatavoti pasākumi, kas ļautu cerēt uz situācijas būtisku
progresu tuvākajā nākotnē.
26
9.
Neiroektodermas un cilmes šūnu pluripotences
marķieru ekspresijas raksturojums neirodiferencētās
ādas mezenhimālajās cilmes šūnās
Līga Saulīte1, Edijs Vāvers2, Vadims Parfejevs1, Līga Zvejniece2, Una Riekstiņa1
1
2
Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāte
Latvijas Organiskās sintēzes institūts, Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorija
Ievads. Ādas mezenhimālās cilmes šūnas, pakļautas specifiskiem apstākļiem, spēj iegūt
neironu un glijas šūnu īpašības, kas padara tās piemērotas reģeneratīvu terapiju veidošanai
(Fernandes et al. 2006). Kultivēšanas barotnes sastāvs ir faktors, kas stimulē cilmes šūnu
diferenciāciju in vitro. Lai virzītu šūnu diferenciāciju neiroektodermas virzienā, barotņu
sastāvā tiek lietoti tādi neirotrofie faktori kā neuregulīns (NRG), forskolīns, retīnskābe (RA)
un neirotrofīns-3 (NT-3). Lai pārliecinātos par šūnu fenotipu pēc diferenciācijas, ir jāveic
plaša marķieru analīze, lai atrastu biomarķierus, kuri ir specifiski katram šūnu veidam.
Darba mērķis. Raksturot neiroektodermas un cilmes šūnu pluripotences marķieru
ekspresiju ādas mezenhimālajās cilmes šūnās (Ā-MCš) pēc neirotrofo faktoru inducētas
neirodiferenciācijas.
Materiāli un metodes. Eksperimentos izmantoja cilvēka Ā-MCš kultūru (pētījums
saņēmis ētikas komisijas atzinumu). Neirodiferenciāciju inducēja sekojošu faktoru klātbūtnē:
NRG un forskolīns (Švāna šūnu barotne), un RA un NT-3 (neirālā barotne) (Wakao et al.
2010, Toma et al. 2001). Neiroektodermas gēnu ekspresiju kvantitatīvi analizējām ar qPCR
metodi, Sigma-1 receptora ekspresiju analizējām ar imūnfluorescenci (IF). Pluripotences
marķierus Oct4, Nanog, Sox2, SSEA-4, SSEA-1 un neirālo marķieri CD271 analizējām ar
plūsmas citometriju.
Rezultāti. Pēc diferenciācijas Švāna šūnu barotnē Ā-MCš paaugstinās glijas marķiera
S100B un ievērojami pazeminās p75NTR un ITG6 marķieru ekspresija. RA barotne
inducēja p75NTR, ITGA4 un Ap2a ekspresiju Ā-MCš. NT-3 barotnē paaugstinās Sox10,
Ap2a un p75NTR ekspresija. Embrionālo marķieru Oct4, Sox2, SSEA1 ekspresija pēc
diferenciācijas samazinājās visās barotnēs, turpretim SSEA-4 ekspresija paaugstinājās RA
barotnē. Augstākā CD271 ekspresija tika novērota RA barotnē. IF analīzē konstatējām, ka
Sigma-1 receptora ekspresija ievērojami pieaug Švāna šūnu barotnē.
Secinājumi. Pēc neiroektodermas marķieru ekspresijas analīzes var secināt, ka
visefektīvākais diferenciācijas inducētājs ir RA, jo šūnās paaugstinās gan glijas, gan
neironiem raksturīgo marķieru ekspresija. Diferencētās Ā-MCš samazinās pluripotences
marķieru Oct4, Nanog un Sox2 ekspresija. Sigma-1 receptors potenciāli varētu tikt izmantots kā selektīvs marķieris, lai raksturotu Švāna šūnu diferenciācijas efektivitāti.
Finansējums. Taivānas – Latvijas – Lietuvas zinātniskās sadarbības projekts
„Mezenhimālo cilmes šūnu un audzēja cilmes šūnu reakcija uz nanodaļiņām”. IZM reģ.
nr. 11-13/IZM 14-13. LZA fundamentālo un lietišķo pētījumu projekts Nr.108/2012 „Sigma 1 receptoru pozitīvu alostērisko modulatoru kā jaunu neiroprotektīvu savienojumu
farmakoloģiskā izpēte”.
27
10. NO KLĪNISKAJIEM MATERIĀLIEM IZDALĪTO CANDIDA ĢINTS
SĒŅU JUTĪBA PRET ANTIBAKTERIĀLAJIEM LĪDZEKĻIEM
Iveta Līduma1,2, Anna Ptašņika1, Aija Žileviča1
1
2
Latvijas Universitāte Medicīnas fakultāte
Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca
Tuberkulozes un plaušu slimību centra Mikobakterioloģiskā laboratorija
Ievads. Oportūniskās mikozes ierosina nosacīti patogēnās sēnes, kas atrodas cilvēka
normālajā mikroflorā. Svarīgākās no šīm infekcijām ir kandidoze un aspergiloze. Kandidozes
ierosinātāji pieder pie Candida ģints, piemēram: Candida albicans, C.tropicalis, C.krusei,
C.glabrata. Pēdējo 20 gadu laikā, saslimšana ar raugveida sēņu infekcijām ir ievērojami
pieaugusi visā pasaulē. Riska grupā ir pacienti ar cukura diabētu, novājinātu imūnsistēmu,
AIDS slimnieki, pacienti ar neitropēniju, grūtnieces, sievietes, kas izmanto kontracepciju,
ka arī pacienti, kuri lieto hormonu terapiju un arī plaša spektra antibakteriālos līdzekļus.
Neatbilstoša pretsēņu preparātu lietošana ir kļuvusi par svarīgu iemeslu sēņu rezistences
attīstībai pret antifungālajiem līdzekļiem. Ir ļoti svarīgi precīzi identificēt sēņu sugu un
noteikt antifungālo jutību, sekmīgai infekciju ārstēšanai.
Darba mērķis. Identificēt no klīniskajiem materiāliem izdalītos sēņu paraugus un noteikt antifungālo jutību pret amfotericīnu B, itrakonazolu un flukonazolu.
Metodes. Laika periodā no 2014.gada 1. janvāra līdz 2014. gada 31. decembrim
Mikobakterioloģiskajā laboratorijā tika identificētas sēņu sugas, izmantojot mikroskopisko
analīzi, kā arī veicot uzsējumus uz BBL™ CHROMagar™ barotnes, antifungālās jutības
noteikšanai tika izmantota standartizēta disku difūzijas metode un izmantojot CLSI
noteiktos kritērijus tika analizēta jutība pret amfotericīnu B, itrakonazolu un flukonazolu.
Rezultāti. No laboratorijā veiktajiem 3284 uzsējumiem nespecifiskās mikrofloras noteikšanai, 381(11,6%) paraugos tika identificētas Candida ģints sēnes. No tām
261(68,5%) bija C.albicans, 11(2,9%) C.glabrata, 8(2,1%) C.krusei, 10(2,6%) C.tropicalis,
91 Candida ģints paraugam netika identificēta suga, klīniskas nenozīmības dēļ. Jutība pret
antifungālajiem līdzekļiem tika noteikta 45 Candida sp. izolātiem, no kuriem 43 paraugi bija
jutīgi pret amfotericīnu B, itrakonozolu un flukonozolu. Viens C.krusei izolāts bija rezistents
pret flukonazolu, viens C.glabrata izolāts bija rezistents pret amfotericīnu B.
Secinājumi. Ar katru gadu pieaug no klīniskajiem materiāliem izdalīto Candida sp.
sēņu izolātu skaits. Precīza sēņu sugas identifikācija ir ļoti svarīga klīniskajā praksē, jo
ilgstoša terapija un neadekvāta antifungālo līdzekļu izmantošana ir visizplatītākais riska faktors azolu rezistencei starp Candida sp. izolātiem, sevišķi raksturīgi tas ir C. krusei. Precīzai
antifungālās jutības noteikšanai jāizmanto MIC (minimālā inhibējošā koncentrācija), lietojot E-testus, kas tiks veikts turpmākajos pētījumos.
28
11. VARIATIONS IN THE 14q GENES ENCODING PROTEASOME
SUBUNITS AND GENETIC SUSCEPTIBILITY TO TYPE 1
DIABETES MELLITUS IN LATVIANS
Natalija Paramonova1, Jeļizaveta Sokolovska2, Tatjana Sjakste1, Nikolajs Sjakste2
1
2
Institute of Biology of the University of Latvia
Latvian Institute of Organic Synthesis
Introduction. Diabetes mellitus and its complications cause numerous health and social
problems throughout the world. Genetic variations in the 14q11-24 proteasomal genes were
implicated previously in susceptibility to autoimmunity, type 2 diabetes mellitus and cardiovascular disorders. It appears that there is large potential for some of these mutations to be
associated with type 1 diabetes mellitus (T1DM).
Aim. To analyse the association between T1DM and allelic variants or the genes PSMB5,
PSMA6, PSMC6 and PSMA3 in Latvians.
Materials and methods. The rs11543947, rs2277460, 1048990, rs2295826, rs2295827
and rs2348071 were analysed in case/control study including 161 patients with T1DM and
305 healthy individuals without autoimmune, cardio vascular disorders and type 2 diabetes
mellitus.
Results. The rs11543947 was identified as disease neutral. The rs2277460, rs2348071 and
rs2295826&rs2295827 heterozygotes and rare alleles manifested nominal association with
diseases. For rs1048990 was revealed modest association with T1DM (P<0.001; OR=2.294
[95% CI 1.482−3.550]). The rs2277460/rs1048990/rs2295826&rs2295827/rs2348071 fourlocus homozygous on common alleles genotype and haplotype carrying the common alleles
were modestly (P<0.001) and strongly (P<0.0001) associated with the healthy phenotype,
respectively. The modest association with the disease phenotype was revealed for double
rs2295826/rs2348071 heterozygotes (P<0.001), and haplotype carrying the rare alleles of
these loci was found in strong (P<0.0001) association with T1DM. The four-locus genotypes
having simultaneously risk factor at any two or more loci manifested the strong (P<0.0001;
OR=2.044 [95% CI 1.419-2.944]), but four-locus haplotypes including rare alleles at rs1048990
or rs2277460 were identified as disease susceptible (P<0.001).
Discussion. We suggest that the rs2277460, rs1048990, rs2295826&rs2295827 and
rs2348071 allelic variants potentially could relate to T1DM. Our results are analysed in presentation in comparison with earlier finding in juvenile idiopathic arthritis, bronchial asthma
and obesity studies in Latvians.
Conclusions. Genetic variation the PSMA6, PSMC6 and PSMA3 genes may influence
T1DM in Latvians.
Funding. The study was funded from the ESF project 2013/0043/1DP/1.1.1.2.0/13/
APIA/VIAA/002.
29
12. iNOS un eNOS gēnu ekspresijas izmaiņas žurku nierēs
streptozotocīna inducētā 1. tipa cukura diabēta
modelī 1,4 DHP atvasinājumu ietekmē
Kristīne Ošiņa1, Evita Rostoka2, Nikolajs Sjakste2,3
Latvijas Universitātes Bioloģijas institūts, Salaspils
Latvijas Organiskās sintēzes institūts, Rīga
3
Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes Medicīniskās bioķīmijas katedra, Rīga
1
2
Ievads. Diabētiskā nefropātija ir viena no galvenajām 1. tipa cukura diabēta (CD)
komplikācijām. Ir dati, ka viens no diabētiskās nefropātijas rādītājiem ir slāpekļa oksīda
(NO) metabolisma izmaiņas, ar ko saistīta endoteliālās NO sintāzes (eNOS) atjūgšanās ar
sekojošu anomālu NO produkciju un iespējamais CD izsauktais iekaisums audos, kur par
NO produkciju ir atbildīga inducējamā NO sintāze (iNOS). Viena no stratēģijām jaunu
CD ārstniecības līdzekļu izveidē varētu būt saistīta ar NO produkcijas normalizēšanu. Šāda
īpašība potenciāli piemīt 1,4-dihidropiridīnu (1,4-DHP) atvasinājumiem.
Darba mērķis. Noskaidrot vairāku 1,4-DHP atvasinājumu ietekmi uz iNOS un
eNOS gēnu ekspresiju streptozotocīna inducētā 1. tipa cukura diabēta apstākļos žurku
modeļsistēmā.
Materiāli un metodes. Wistar žurkām tika izraisīts CD, izmantojot streptozotocīnu
(STZ) 50 mg/kg. Deviņas dienas pēc CD pierādīšanas žurkām 3 dienas tika ievadīts kāds
no savienojumiem: metkarbatons, etkarbatons, glutapirons, J-9-125 (devas 0,05 mg/kg vai
0,5 mg/kg), AV-153-Na (deva 0,5 mg/kg), vai miricetīns (flavonoīds) ar devu 50 mg/kg.
No sasaldētām žurku nierēm tika izdalīta kopējā RNS, izmantojot TRI reaģentu. RNS tika
attīrīta no DNS ar DNA-free reaģentu komplektu. RNS koncentrācija un tīrības pakāpe tika
noteikta spektrofotometriski, bet RNS integritāte – izmantojot elektroforēzi. cDNS tika
iegūta no 5 mg RNS, izmantojot reverso transkripciju un nejaušo heksamēru praimerus.
RNS polimerāzes II (references gēns), iNOS un eNOS gēnu mRNS ekspresija tika noteikta,
izmantojot reālā laika polimerāzes ķēdes reakciju.
Rezultāti. iNOS gēnu ekspresija STZ modelī paaugstinājās, salīdzinot ar kontroles
grupu, savukārt eNOS gēnu ekspresija samazinājās. Kontroles grupās statistiski ticamu
eNOS gēna ekspresijas pieaugumu novērojām miricetīna grupā, bet ekspresija statistiski
ticami samazinājās 0,05 mg/kg glutapirona un 0,5 mg/kg J-9-125 grupās. Visi pārbaudītie
preparāti palielināja iNOS gēnu ekspresiju kontroles grupās ar statistisku ticamību AV-153Na (0,5 mg/kg), etkarbatona (0,5 mg/kg), glutapirona (0,05 mg/kg) un J-9-125 (0,05 mg/kg)
gadījumā, kā arī CD grupās ar statistisku ticamību glutapirona (0,5 mg/kg) un metkarbatona
gadījumos. Izņēmums bija etkarbatons (0,5 mg/kg) un J-9-125 (0,05 mg/kg), kas samazināja
iNOS gēnu ekspresiju CD grupās (p>0,05). eNOS gēnu ekspresiju CD grupās statistiski ticami palielināja AV-153-Na, miricetīns, kā arī AV-153-Na un miricetīna kombinācija, bet
glutapirons un J-9-125 to samazināja, turklāt statistiski ticami tas bija tikai J-9-125 (0,05
mg/kg) gadījumā.
30
Secinājumi. eNOS gēna ekspresijas pietuvināšanos intakto dzīvnieku rādījumiem STZ
inducētā 1. tipa CD gadījumā veicināja AV-153-Na (0,5 mg/kg), miricetīns (50 mg/kg), kā
arī AV-153-Na (0,5 mg/kg) un miricetīna (50 mg/kg) kombinācija. Savukārt pētītajā modelī
iNOS gēna ekspresiju samazināt ir tendence etkarbatonam (0,5 mg/kg) un J-9-125 (0,05
mg/kg).
Finansējums. Pētījums tika finansēts no ESF projekta Nr. 2013/0043/1DP/1.1.1.2.0/13/
APIA/VIAA/002 līdzekļiem.
31
2. sēde. Gastrointestinālā onkoloģija un
gastroenteroloģija, sēde notiek angļu
valodā
(Gastroenterology and gastrointestinal oncology, endorsed
by the European Society of Digestive Oncology – ESDO)
1.
FICE ENDOSCOPY DIAGNOSTIC ACCURACY FOR PATIENTS
WITH GASTRIC PREMALIGNANT CONDITIONS
Ilze Kikuste1,2, Sergejs Isajevs3, Inta Liepniece-Karele3, Dainius Janciauskas4 ,
Ivars Tolmanis2 , Mārcis Leja1,2,5
Faculty of Medicine, University of Latvia, Riga, Latvia
Digestive Diseases Centre Gastro, Riga, Latvia
3
Academic Histology laboratory, Riga, Latvia
4
University of Health Sciences, Faculty of Medicine, Kaunas, Lithuania
5
Department of Research, Riga East University hospital, Riga, Latvia
1
2
Introduction. Patients with chronic atrophic gastritis (AG) and/or intestinal metaplasia (IM) should be considered to be at higher risk for gastric adenocarcinoma. Endoscopic
diagnosis of gastric mucosal atrophy and IM is not simple. This study aimed to evaluate
the flexible spectral imaging color enhancement (FICE) endoscopy diagnostic accuracy by
applying Operative Link on Gastritis Assessment (OLGA) and Operative Link on Gastric
Intestinal Metaplasia (OLGIM) systems.
Methods. We included 224 consecutive patients from January 2013 to June 2014 aged
over 50 (male 28%, average age 61, range 50-87) undergoing FICE (gastroscope EG-590WR)
endoscopy at Digestive diseases centre GASTRO. Targeted biopsies were obtained at the
locations of visually suspected lesions. If no changes were determined by FICE, random
biopsies were performed in antrum, incisura and corpus according to Sydney-Houston protocol. Histology assessment was performed according to the updated Sydney System. Both
OLGAand OLGIM were used and individuals classified accordingly. One trained general
(S.I.) and two expert gastrointestinal pathologists (I.L.K. and D.J.), blinded to all patient
endoscopic or clinical information, independantly assessed all tissue sections. For all disconcordant cases, a consensus on the atrophy and IM scores was subsequently reached.
Histological assessment was considered the gold standard to accuracy estimates.
32
Results. The overall prevalence of endoscopically and histologically diagnosed AG and
IM cases were 40% and 70%, 32% and 52% respectively. FICE endoscopy diagnostic accuracy measurements by applying OLGA and OLGIM systems of advance stages of AG and/or
IM (OLGA/OLGIM III/IV) shown in Table 1. FICE endoscopy sensitivity for OLGA I and
OLGIM I observed was low: 38% and 33.9% respectively.
Table 1. FICE endoscopy diagnostic accuracy measurements of advance stages of
gastric atrophy and/or intestinal metaplasia (OLGA/OLGIM III/IV).
Stage
Sensitivity %
(95% CI)
Specificity %
(95% CI)
Positive
predictive value %
(95% CI)
Negative
predictive value %
(95% CI)
OLGA
III/IV
93.33
(77.89-98.99)
95.45
(87.27-99. 00)
90.32
(74.22-97.85)
96.92
(89.30-99.54)
OLGIM
III/IV
93.33
(77.89-98.99)
96.26
(90.70-98.95)
87.50
(70.99-96.41)
98.10
(93.27-99.71)
Conclusion. FICE endoscopy yielded favourable results in the endoscopic diagnosis of
advance stages of gastric atrophy and/or intestinal metaplasia (OLGA/OLGIM III/IV) for
unselected patients.
33
2. EXHALED VOLATILE BIOMARKERS ROLE IN GASTRIC CANCER
DETECTION
Roberts Skapars1,2, Haitham Amal3, Armands Sivins1,2, Konrads Funka1,2,4,
Inta Liepniece-Karele1,2, Ieva Lasina1, Marcis Leja1,2,4, Hossam Haick3
Faculty of Medicine, University of Latvia
Department of Research, Riga East University Hospital
3
Department of Chemical Engineering and Russell Berrie Nanotechnology Institute,
Technion – Israel Institute of Technology, Haifa, Israel
4
Digestive Diseases Centre GASTRO, Riga, Latvia
1
2
Introduction. Gastric cancer (GC) is the second most common cause of cancer-related
death in the world, and it remains difficult to cure, primarily because most patients present
with advanced disease. There is urgent need for non-invasive, easy to use diagnostic tool for
early gastric cancer detection. Volatile organic compounds (VOC) could provide a novel,
non-invasive and quick approach to gastric cancer.
Objectives. An objective of this study is to diagnose gastric cancer related VOCs that
could help rapidly identify disease in its early stage.
Methods. 501 volunteers were recruited with different upper endoscopy findings,
including 99 patients with histologically verified gastric adenocarcinomas. Patients having
undergone stomach surgery, previous malignant disease, radiation therapy or chemotherapy
was criteria for exclusion from study. Altogether 1002 breath samples collected for
characterization and identification of the samples using two different methods. Samples
were analysed using (a) gas chromatography linked with mass spectrometry (GC-MS)
and (b) cross-reactive nanoarrays based method in combination with pattern recognition
methods.
Results. 1002 samples were recruited from 501 volunteers. Of these 501 patients 342
volunteers were identified with various operative link on gastric intestinal metaplasia (OLGIM). The GC group counted 99 patients, out of which 36 were stage I-II, 59 at stage III-IV,
and 4 cases missed exact staging data. 60 volunteers were with peptic ulcer disease and
low-grade dysplasia. 170 VOCs were found in > 85% of samples. Five VOCs were found to
be statistically significant in discrimination between GC and non-cancer groups (p<0.05) –
2-propenitrile, furfural, 2-butoxy-ethanol, hexadecane, 1,2,3 trimethyl-benzene. Nanoarray
analysis showed accuracy 86%, sensitivity 87% and specificity 85% distinguishing GC and
non-cancer condition.
Conclusion. Specific VOCs in exhaled breath can discriminate between GC and benign
conditions with high accuracy. Large multi-centric population-based validation studies are
required.
Funding. The research leading to these results has received funding from the FP7’s
ERC grant under DIAG-CANCER (agreement no. 256639). Funded in part from the grant
No. 305/2012 from Latvian Council of Science.
34
3. THE INVOLVEMENT OF GENERAL PRACTITIONERS IN THE
COLORECTAL CANCER SREENING PROGRAM IN LATVIA:
DIFFERENCE IN THE VIEW-POINTS BETWEEN PHYSICIANS
AND THE TARGET GROUP
Daiga Šantare1, Ilona Kojalo1, Mārcis Leja1,2
1
2
Faculty of Medicine, University of Latvia, Riga, Latvia
Riga East University hospital, Riga, Latvia
Background. The current colorectal cancer (CRC) screening program in Latvia is
general practice-based; annual FOBTs are offered to individuals older than 50 years and
then the tests are read by general practitioners (GPs). Although the number of screened
persons slightly increases year by year, the coverage of colorectal cancer screening program
remains very low (i.e. below 10% of the target group).
Matherials and metods. The objectives of the study were to evaluate the attitude of
both: GPs and the screening target group in respect to the role and performance of GPs in
the screening program. Two self-administered questionnaires were designed and addressed
to: 1) GPs; 2) the invitees of an organized CRC pilot study.
Results. From 880 questionnaires delivered to GPs, 218 were returned (25%); and from
14172 questionnaires delivered to the invitees of CRC screening pilot project – 6705 were
returned (47%). 94% of GPs agreed that CRC is a serious health problem in Latvia and
91% considered that screening is necessary. 96% of the screening target group responded
that CRC screening is important. 50% of GPs considered that the current CRC screening
program is acceptable and functioning. At the same time only 16% of the screening target
group have been informed by their GPs about the necessity to undergo the screening test.
Conclusions. There are discrepancies between the GPs and the screening target group
attitude and practices regarding CRC screening – while half of GPs consider the set-up of
the current opportunistic screening program acceptable and well-functioning, only a small
proportion of the screening target group have been informed by their GPs about the program.
Financing. The study was partially funded from the European Social Found project
Nr. 2009/0220/1DP/1.1.1.2.0/09/APIA/VIAA/016.
35
4. H. pylori eradication regimens in Latvia: the practice
and efficacy
Ieva Lašina1, Inese Andiņa1, Svetlana Čui2, Līva Rožkalne1, Katrina Veinberga1,
Ivars Tolmanis2,3, Ilze Kikuste1,3, Konrāds Funka3, Juris Pokrotnieks2, Gaļina Čui4,
Irēna Šitikova3, Mārcis Leja1,3,5
Medicīnas fakultāte, Latvijas Universitāte
Rigas Stradiņa universitāte
3
Gremošanas slimību centrs GASTRO, Rīga, Latvija
4
Medicīnas centrs „Dziedniecība”, Rīga, Latvija
5
Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca
1
2
Introduction. Over 50% of the global population is populated with H.pylori. Most of
the gastric cancer cases are caused by this infection. The International Agency for Research
on Cancer (IARC) has recommended considering mass H.pylori eradication for preventive
purpose. The efficacy of eradication is highly variable with the standard treatment regimens,
and mainly depending upon the antibiotic resistance.
Objective. to evaluate the concordance of the H.pylori eradication regimens used in
practice settings in Latvia to the Maastricht IV guidelines as well as the clinical efficacy of
these regimens.
Materials and methods. Patients arriving for control of H.pylori eradication efficacy
were questioned on the prescribed eradication regimens, past eradication therapies,
indications for eradication, specialty of the physician prescribing eradication as well as the
presence or absence of adverse events during treatment. The results of the treatment were
registered based on the follow-up investigation; predominantly this was 13C-urea breath
test, but also upper endoscopy was accepted. Patients were recruited in Digestive Diseases
Centre GASTRO, Medical Centre “Dziedniecība” as well as P.Stradin Clinical University
hospital. The study was performed in conjunction to the European Helicobacter Registry
study.
Results. Here, we are reporting the preliminary study results from the first 237
included cases. The initial eradication therapy was successful in 83.4%, while the subsequent
eradication attempts (not considering the appropriateness of the therapy used) only in
68.8% of the cases (p=0.047). The initial therapy was prescribed appropriately in 82.4%
cases, while the subsequent therapy – only in 53.1% (p=0.00017). There was a trend for
longer duration (10-14 days) 1st line therapy higher efficacy than for 7-day regimen, yet this
did not reach statistical significance (p=0.052). Appropriately prescribed clarithromycincontaining triple therapy was found to be of higher efficacy in 1st line treatment than the
inappropriate low-cost tinidazole and clarithromycin-containing triple – Pylokit that is still
available on the market in Latvia (85.8% vs. 66.7%, p=0.018).
Discussion. The ideal target for eradication success would be >90%, however this is
frequently not achieved in real life, and in many situations efficacy is falling <70%. The
36
obtained data suggest that clarithromycin-containing triple regimens are still effective in 1st
line management in Latvia. Problems are present with inappropriately prescribed empiric
2nd line therapies as well as with the fact that inappropriate fixed combinations are still
available on the market.
Conclusions. There is an overall acceptable, but not perfect efficacy of H.pylori
eradication in routine clinical practice in Latvia. Appropriately prescribed therapies are of
higher efficacy than inappropriately prescribed treatment regimens.
Finance. The study was supported in part from Project No.4, National Research
Program in Public Health priority – BIOMEDICINE 2014-2017.
37
5. Morphofunctional description of gastric cancer
Inga Bogdanova1,2, Sergejs Isajevs1,2,3, Darja Svirina1,2, Zane Dambe1,
Inta Liepniece-Karele1,2,3, Georgijs Moisejevs1,2, Konrads Funka1,4, Ilze Kikuste1,4,
Armands Sivins1,2, Guntis Ancans1,2, Marcis Leja1,2,4
Faculty of Medicine, University of Latvia
Riga East University Hospital
3
Academic Histology Laboratory, Riga, Latvia
4
Digestive Disease Center GASTRO, Riga, Latvia
1
2
Introduction. Gastric cancer (GC) remains the fourth most common type of cancer
and the second most common cause of cancer-related death worldwide. Baltic States,
including Latvia are belonging to high-risk regions from the global perspective.The gold
standart for the diagnosis of gastric cancer is histopathological examination.
The aim of the study. Compare the gastric cancer histopathological subtypes and
evaluate the correlation between the histopathological and clinical parameters.
Material and methods. 80 subjects undergoing gastric cancer surgical treatment
carcinoma were enrolled in the study. The patients were treated in Riga East University
Hospital between March-December 2014. The surgical specimens were grossly and
microscopically analyzed. The tumour classification was assessed according to WHO 2010
classification. The tumour staging was assessed according to American Joint Committe on
Cancer criteria. Differences between groups were analyzed using analysis of variance for
functional data (ANOVA). Correlation coefficients were calculated using Spearman’s rank
method. A p-value of < 0.05 was considered statistically significant. Data analysis was
performed using GraphPadPrism 6. version software.
Rezultāti. 80 patients were enrolled in the study, 43 patients were males and 37
patietns were females. The mean patients’ age was 65.81±12.14 years. The mean tumour
size was 5.88±3.7 cm. Obtained results showed that the tubular adenocarcinoma was
observed in 40% of cases, signet ring cell carcinoma-in 30%, undiferentiated carcinoma
in 20% and papillary adenocarcinoma in 10% of cases. The diffuse tumours were observed
in 50% of cases, the intestinal tumours in 33%, but mixed subtype was observed in 17%
of cases according to Lauren classification. The dysplasia, mucosal atrophy and intestinal
metaplasia in peritumoral tissue was observed in 12%, 42% and 47% of cases respectively.
The positive correlation between the tumour size and the numbers of metastatic lymph
nodes, Bormann classification, gastric atrophy, lymphovascular invasion was observed.
Furthermore, the negative correrlation between the Lauren classification and intestinal
metaplasia, tumour vascular invasion was observed. In addition, the positive correlation
between the Bormann classification and tumour vascular, perineural invasion and the
numbers of metastatic lymph nodes was observed.
38
Conclusion. The histopathological characterisitics correlate with the clinical and
tumour macroscopical parameters. The careful histopathological examination provide
significant information about gastric cancer treatment and prognosis.
Acknowledgements. This study was supported in part by the project European Fund
for Regional Development “Development of risk stratification method for gastric cancer
and premalignant lesions by using biomarkers” No 2014/0035/2DP/2.1.1.1.0/14/APIA/
VIAA/102.
39
6.
Significance
of
FIBROSCAN
for
non-invasive
evaluation of portal hypertension in patients with
chronic liver disease
Romanas Zykus1, Laimas Jonaitis1, Vitalija Petrenkienė1, Irena Valantienė1,
Limas Kupčinskas1
1
Gastroenterology Department, Lithuanian University of Health Sciences, Kaunas, Lithuania
Background and aims. Liver transient elastography (TE) can predict liver fibrosis
with high specificity and sensitivity. However, there is only limited data if TE could predict
clinically significant and severe portal hypertension. The aim of our study was to assess
correlation between liver and spleen transient elastography and hepatic venous pressure
gradient (HVPG).
Methods. In this prospective study the correlations of liver and spleen TE with HPVG
were assessed in 101 chronic liver disease patients (58 patients had chronic hepatitis C).
Spleen TE was feasible in 93 of them. TE was measured at the same day before HPVG
measurement. Interquartile range/median <30% and success rate >60% were considered
as good quality criteria during TE both for spleen and liver investigations. HPVG was
measured using catheter occlusion technique by experienced radiologist. Patients were
classified in to >=12mmHg (severe portal hypertension) and <12mmHg or >=10mmHg
(clinically significant portal hypertension) and < 10mmHg HPVG groups. Cut-off values
were established by ROC analysis.
Results. Strong correlation of liver stiffness R – 0.75 (p<0.01) and spleen stiffness R –
0.61 (p< 0.01) with HVPG were established.
To determine the patients with HVPG >=10mmHg, liver TE cut-off value 17.4 kPa had
sensitivity 0.88 and specificity 0.87; spleen TE cut-off value 42.9 kPa had sensitivity 0.83 and
specificity 0.75. Area under the ROC curve was 0.95 for liver TE and 0.85 for spleen TE.
To determine the patients with HVPG >=12mmHg, liver TE cut-off value 20.3 kPa had
sensitivity 0.83 and specificity 0.82; spleen TE cut-off value 47.6 kPa had sensitivity 0.83 and
specificity 0.76. Area under the ROC curve was 0.91 for liver TE and 0.86 for spleen TE.
Conclusions. Liver and spleen transient elastography strongly correlates with HVPV.
Liver TE accurately predicts significant portal hypertension in patients with chronic liver
disease and is more sensitive and specific than spleen TE. Therefore liver transient elastography could be reproducible outpatient screening tool for portal hypertension.
40
7. Using classification models for diagnostic factor
and cut-off value discovery
Inese Polaka1, Arnis Kirshners1, Dace Rudzite1
1
Faculty of Medicine, University of Latvia
Introduction. Commonly various test result data are analysed using statistics methods
but they have many shortcomings that point to the need of using different methods that
operate with different mathematical parameters. Such approaches in bioinformatics usually
consist of data mining methods that are less demanding towards the data and have a good
potential in general medical applications to expose hidden knowledge in the data.
Aim. Demonstrate the identification of diagnostic factors and their cut-off values using
statistical and machine learning methods.
Materials and methods. The study uses serological (pepsinogen levels using 3 different
tests) and histological (the golden standard) test data of 805 patients describing stomach
state. Data analysis process uses statistical (ROC) and machine learning methods (decision
trees).
Results. The results of data analysis using standard cut-off values, ROC curve analysis
with minimum Euclidean distance and maximum Youden’s J coefficient and decision
tree construction are shown in the table below. It is important to note that decision tree
classifiers (DTC) need an equal division of groups to work properly. The used data consisted
of 750 controls and 50 positive cases. Still the DTC shows comparatively good results with
a combination of factors that would usually left without attention and could be relevant for
the condition. This is a simple demonstrative example and results with other data sets might
differ significantly.
Test
Method
Biohit
Vector Best
Eiken
Factor and CO value
Evaluation
PI
PII
PI/PII
Sens
Spec
OA
Standard
-
-
3.0
44.0%
90.5%
87.6%
Euclidean
-
-
5.4
60.0%
74.2%
73.3%
J
-
-
3.2
48.0%
89.7%
87.1%
DTC
-
11.27
7.0
56.00%
79.21%
77.76%
Standard
-
-
3.0
56.0%
83.6%
81.9%
Euclidean
-
-
4.1
70.0%
71.5%
71.4%
J
-
-
2.4
52.0%
89.7%
87.3%
DTC
-
-
4.8
46.00%
86.23%
83.73%
Standard
70
-
3.0
76.0%
68.9%
69.3%
Euclidean
-
-
2.8
72.0%
70.5%
70.6%
J
-
-
2.3
64.0%
80.0%
79.0%
DTC
-
19.5
2.1
74.0%
69.4%
69.7%
41
Conclusions. Technically as with any other method this approach needs medical
interpretation and validation through a human expert but this approach is useful for a
different view on the data and the established (or unknown) knowledge they hold. This
approach enables researchers to find the relationships of factors and values that can be used
in further research and hypothesis building.
42
8. P
OST-ERCP PANCREATITIS PREVENTION BY STENT INSERTION
(PEPSI) – RANDOMIZED STUDY, PRELIMINARY DATA
Imanta Ozola-Zālīte1,2, Veit Thomas Phillip3, Hana Algül3, Aldis Puķītis1,2
Faculty of Medicine, University of Latvia
Gastroenterology, Hepatology and Nutrition Centre, Pauls Stradins Clinical University Hospital, Riga, Latvia
3
II. Medizinische Klinik und Poliklinik, Klinikum rechts der Isar der Technischen Universität München,
Germany
1
2
Introduction. Most cases of acute pancreatitis resolve during several days, however,
20% of the cases develop severe complications with distant organ failure. 10% to 30% of
these patients die eventually. Rates of pancreatitis after ERCP range from less than 1% to
more than 40%, rates of 5% or more are typical. While various mechanisms have been
considered as a potential pathophysiological trigger, predictive factors for developing PEP
remained obscure. The insertion of a wire into the pancreatic duct is associated with an
odds ratio of 2.77 for developing post-ERCP pancreatitis.
Aim. The presented study is designed to analyze the efficacy of pancreatic stent
insertion in patients undergoing ERCP with accidental cannulation of the pancreatic duct.
The study analyse the incidence of acute post-ERCP pancreatitis (PEP) within a post-ERCP
follow-up period of 5 days.
Materials and Methods. Study is designed as prospective, randomized, single-blinded,
controlled clinical trial. Patients undergoing ERCP with unintended cannulation or
opacification of main pancreatic duct are included in the study. Until now all participants
were randomized for the placement of a pancreatic stent. If the patient is randomized to the
stent group, a plastic stent is placed into the pancreatic duct. The post-ERCP pancreatitis
incidence is evaluated.
Results. During the 2010 till 2014 were randomised 33 patients and collected without
randomisation 188 patients undergone ERCP in Pauls Stradins Clinical University Hospital
Gastroenterology, Hepatology and Nutrition Centre. In randomised group there was 20
women, 11 man, mean age 59 y, non-randomised – 122 women, 66 man, mean age 64 y.
Mean total bilirubine level in randomised group were 5.49 mg/dl, non-randomised 5.8
mg/dl, common bile duct diameter 11.56 mm, non-randomised 14.12mm. Form nonrandomised patients PEP incidence were 2.1% (4 cases), from randomised 3% (1 case)
(p=0.747744). All PEP were mild according to Atlanta clasiffication. In the randomised
group PEP developed in patient with no pancreatic duct stent. From 33 patients 15 were in
the group with pancreatic duct stenting.
Conclusion. As randomised patient group still are small, it is not possible to conclude
convincingly is pancreatic duct stenting preventive of PEP or not. Anyway, no PEP were
observed in patient group with pancreatic stent. Also, PEP incidence was low. It is necessary
to broaden and make more comparable patient`s groups to make significant conclusions.
Disclosure statement. None of the authors have any financial or any other kind of
personal conflicts of interest in relation with this study.
43
9. INFLUENCE OF CACHEXIA AND SARCOPENIA ON SURVIVAL
IN PANCREATIC DUCTAL ADENOCARCINOMA: A SYSTEMATIC
REVIEW
Imanta Ozola Zalite1,5, Romanas Zykus2, Maria Francisco Gonzalez3, Fatih Saygili4,
Aldis Pukitis1,5, Sebastian Gaujoux6,7, Richard Charnley8, Vladimir Lyadov9
Pauls Stradins Clinical University Hospital, Riga, Latvia
Hospital of Lithuanian University of Health Sciences Kaunas, Lithuania
3
Complexo Hospitalario Universitario de Ourense, Ourense, Spain
4
Department of Gastroenterology Pamukkale University, Denizli, Turkey
5
Faculty of Medicine, University of Latvia
6
Department of Digestive and Endocrine Surgery, Cochin Hospital, APHP, Paris, France
7
Faculté de Medecine Paris Descartes, Université Paris Descartes, Sorbonne Paris Cité
8
North East’s Hepato-Pancreato-Biliary Centre at the Freeman Hospital, Newcastle, United Kingdom
9
Department of surgical oncology, Medical and Rehabilitation Center under the Ministry of Health
of Russian Federation, Moscow, Russia
1
2
Introduction. Cachexia affects ~80% of pancreatic cancer patients. An international
consensus defines cachexia as an ongoing loss of skeletal muscle mass (sarcopenia) with/
without loss of fat, which impairs body functioning and cannot be reversed. Weight loss
percentage and elevated inflammation markers have been employed to define this condition earlier. This review aimed to assess the prevalence and consequences of cachexia and
sarcopenia on survival in patients with pancreatic ductal adenocarcinoma.
Aim. This systematic review aimed to assess the prevalence and consequences of
cachexia and sarcopenia on survival in patients with pancreatic ductal adenocarcinoma.
Materials and Methods. The systematic review was performed by searching the articles
with preset terms published in PubMed and Cochrane Database until December 2013.
After identifying relevant titles, abstracts were read and eligible articles data retrieved on
preformatted sheets. The prevalence and impact of sarcopenia/cachexia on survival was
evaluated.
Results. In total 1145 articles were retrieved, only 10 were eligible. Definitions of
cachexia and sarcopenia were heterogeneous. In patients with normal weight (BMI 18.524.9 kg/m2) the prevalence of sarcopenia ranged from 29.7-65%, in overweight or obese
patients (BMI>25 kg/m2) were 16.2%-67%. Sarcopenia alone was not an independent
factor of decreased survival, although obese sarcopenic patients shown significantly worse
survival in two studies.
Discussion. All of the included studies have been performed before the consensus
definitions of both cancer cachexia and sarcopenia were published. Thus the major
drawback of this review is that the included studies were heterogenous methodologically
which precluded further statistical analysis. However, while the burden of pancreatic
cancer is steadily increasing the impact of cachexia and sarcopenia seems to be somewhat
underestimated and not adequately assessed in the dismal prognosis of this disease.
44
Hopefully, new consensus definitions will lead to larger cohort trials that might improve
our knowledge and suggest some therapeutic concepts.
Conclusions. Impact of cachexia and sarcopenia on survival in pancreatic ductal
adenocarcinoma is currently understudied in the available literature. Definitive association
between cachexia and survival cannot be drawn, although weight loss and sarcopenic
obesity might be considered as poor prognostic factors. Further prospective trials utilizing
the consensus definition of cachexia and including other confounding factors are needed to
investigate the impact of cachexia and sarcopenia on survival in pancreatic adenocarcinoma.
Disclosure statement. None of the authors have any financial or any other kind of
personal conflicts of interest in relation with this study.
45
10.
Frequency of high risk adenoma among patients
with positive occult blood fecal test
I. Vilkoite, I. Tolmanis.
Prezentējošais autors tēžu pilno tekstu nav atsūtījīs līdz tēžu iesniegšanas termiņam.
46
11. ENDOMETRIOSIS SIMULATING THE DIAGNOSIS OF CROHN‘S
DISEASE MR – CASE REPORT
Ilze Sedleniece1, Mārcis Leja2, Armands Sīviņš3
Children Clinical University Hospital, Riga, Latvia
Faculty of Medicine, University of Latvia; Riga East University Hospital
3
Riga East University Hospital, Latvian Oncology Centre
1
2
Introduction. MR is widely used examination method to evaluate pattern and extent
of inflammatory bowel disease (IBD) as well as extraintestinal complications, and is often
used in patients showing presence of bowel inflammation and motility disorders. However
misdiagnosis is possible in a number of pathologies simulating IBD. Endometriosis is
one of such diseases were endometrial tissue is localized outside the uterus, including the
gastrointestinal tract; if the pathology affects the small intestine, course of the disease is
usually benign, but rarely bowel obstruction develops. The main cause for bowel obstruction
is stricture formation and adhesions that can simulate Crohn‘s disease or malignancy.
Objectives. To demonstrate a clinical case in which the patient with bowel endometriosis presented typical pattern of Crohn’s disease in MRI examination.
Material and Methods. 42 years old female with recurrent abdominal pain, fecal
calprotectine level and ileus had been referred for MRI enterography which was performed
with 1500 ml of 2.5% oral solution of Mannitol followed by slow i/v injection of 1 ml
Buscopan + Sol. Nacl 0.9% ad 20 ml. The imaging protocol included standard T2 TSE, T2
TSE fs, BTFE and DWI, including DWIBS sequences.
Results. MRI was found the terminal ileum loop stricture and mucosal
hypervascularization with accompanying mesenteric lymphadenopathy, as well as prestenotic small bowel loop dilatation causing ileus; the visual pattern was typical of
Crohn‘s disease. Due to vital indications the patient underwent surgery – resection of the
affected small bowel resection loop. The patohistological analysis of the specimen showed
endometriosis; the morphological features of Crohn‘s disease had not been found.
Conclusion. MRI is an informative method which provides a visual picture of the
abdominal cavity and small pelvis as a whole; however, despite the seemingly implicit
MR pattern of IBD, endometriosis is one of the pathologies that must be included in the
spectrum of differential diagnoses.
47
12. QUALITY OF LIFE AND INFLAMMATORY BOWEL DISEASES IN
LATVIA
Eduards Krustiņš1,2
1
2
Pauls Stradins clinical university hospital, Centre of Gastroenterology, Hepatology and Nutrition medicine
Riga Stradins University, Department of Internal medicine
Introduction. Quality of life is an indispensable endpoint for treatment of any chronic
disease, but even more important for inflammatory bowel diseases (IBD), as they are
prone to cause significant disability and social stigmatising. High patient co-payments and
insufficient recognition of IBD make one think that these patients might have low quality
of life in Latvia.
Aim. To assess the health related quality of life in Latvian patients with IBD.
Materials and methods. The Latvian and Russian translations of EQ-5D-5L
questionnaire developed by EuroQol group and validated for Latvia were given to
inpatients with IBD in Pauls Stradins clinical university hospital. Outpatients were reached
via telephone, and after agreeing to participate, the questionnaire was sent to them with
a courier and collected in the same manner afterwards. The questionnaire consists of five
measures each graded in four levels, and a general quality of life score expressed both as a
number from 1 – to 100 and as a visual analogue scale.
Results. 27 inpatients and 14 outpatients completed the questionnaires. 24 patients
were males and 17 were females. The mean age was 37.6 years (min. 18, max 68) and the
number of patients with Crohn’s disease and ulcerative colitis was almost equal (19 vs 21
respectively, one patient didn’t know the type of disease he has). Of the five items mobility,
self-care and everyday activities are the least affected, pain and depression items have scored
higher (as seen in table below).
Effect of disease on
Mobility
Self-care
Everyday
activities
Pain
Depression
None
59%
76%
25%
10%
27%
Slight
24%
12%
43%
44%
44%
Average
15%
10%
20%
41%
20%
Severe
2%
2%
12%
5%
7%
Incapacitated by
0%
0%
0%
0%
2%
* Frequencies of answers to each item in the questionnaire.
The average reported value of quality of life in Likert scale was 58±20 (CI: 51-64), with
two modes at 65 and 80 each having been scored three times. When separated by patient
type (in- or out-patient), the inpatients reported significantly lower quality of life (50 vs. 72
points, p<0.001).
48
In neither of the items were there any notable differences between males and females or
patients with ulcerative colitis and Crohn’s disease.
Discussion and conclusions. Interestingly most patients have reported that their
health related quality of life is influenced most by items that are the easiest to change with
medication – pain and depression/anxiety, which seems to indicate that the patients are not
receiving an optimal treatment.
49
13. Waldmann disease: a case report
Sergejs Pavlovičs1, Daiga Šantare1,2, Petra Kriķe1,4, Ivars Tolmanis3,4, Ilze Sedleniece4,
Aleksejs Derovs2,4, Mārcis Leja1-3
Latvijas Universitāte, Medicīnas fakultāte
Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca
3
Gremošanas slimību centrs GASTRO, Rīga, Latvija
4
Rigas Stradiņa universitāte
1
2
Introduction. Waldmann’s disease or primary intestinal lymphangiectasia (PIL) is a
rare disorder characterized by dilated intestinal lymphatic vessels and the development of
protein-losing enteropathy. It is estimated that about 200 cases are found globally.
Objective. to demonstrate the role of new technologies in diagnosing Waldmann
disease as well as the importance of proper diet.
Materials and methods. Case presentation.
Case presentation. A 28 year old male was referred to Digestive Diseases Center
GASTRO with the history lower extremity edema, general weakness, abdominal distension,
periodic diarrhea, pyodermia, recurrent erysipelas, recurrent tetanic attacks and tingling
sensation. He experienced the mentioned symptoms from the age of 5 years. Patient was
diagnosed for asthma at the age of 21. He had surgery for right side hydrocele at the age
of 28.
Physical examination revealed pitting edema of both legs with edema prevalence on
right extremity, abdominal distension, pyodermia.
Laboratory tests revealed hypoalbuminemia (40.3 g/l), decreased immunoglobulin G
(IgG) concentration (497 mg/dl), hypocalcemia (1.84 mmol/l), lymphopenia (0.66 109/l)
and elevated parathormone levels (86 pg/ml).
Repeated upper endoscopy revealed grade A esophagitis. Endoscopic ultrasonography
was without significant findings. Capsule endoscopy showed edematous intestinal mucosa
with hyperplastic, balloon-like intestinal villi.
The diagnosis of PIL was established by clinical findings, laboratory results and capsule
endoscopy findings.
A low – fat diet with high protein and vitamin supplementation and complex physical
therapy were initiated. Recurrent courses of antibacterial therapy were used for management of pyodermia. Patient showed clinical improvement after application of treatment.
Discussion. PIL is characterized by malformation of lyphatics that could lead
to obstruction, rupture and leak of lymph fluid into the bowel lumen resulting in
hypoalbuminemia, lymphopenia and hypogammaglobulinemia. The clinical features of PIL
are bilateral lower limb edema, ascites and diarrhea that may be complicated by fatigue,
abdominal pain, nausea, vomiting, weight loss, inability to gain weight. The diagnosis of PIL
might be made by endoscopy and confirmed by histological examination. Lifelong dietary
modification and vitamin supplementation is the cornerstone in the management of PIL.
50
Conclusions. PIL is a rare condition and should be suspected in case of recurring
diarrhea and edema of lower extremities, associated with hypoalbuminemia,
hypogammaglobulinemia, hypocalcemia, lymphopenia. The diagnosis of PIL might be
confirmed by the presence of intestinal lymphangiectasia based on capsule endoscopic
findings. These patients require multidisciplinary treatment by gastroenterologist,
dietologist and immunologist.
Finance. No specific funding.
51
3. sēde. Internā medicīna un kardioloģija
1.
POLIPRENOLU UN KOENZĪMA Q10 EFEKTIVITĀTE UN
DROŠĪBA PACIENTIEM AR STATĪNU INDUCĒTO MIOPĀTIJU:
PILOTPĒTĪJUMA PIRMIE REZULTĀTI
Gustavs Latkovskis1,2,3, Vita Šaripo1,2, Dana Vanaģele2, Emma Sokolova1, Ilona Vanaga4,
Andrejs Ērglis1,2,3
Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāte
Paula Stradiņa Klīniskā Universitātes slimnīca, Rīga, Latvija
3
Latvijas Kardioloģijas zinātniskais institūts
4
Latvijas Farmācijas un ķīmijas kompetences centrs
1
2
Ievads. Statīnu lietošanu var ierobežot miopātija, kas var izpausties kā skeleta muskuļu
sāpes, vājums vai krampji. Tā kā nav zināms, kā šo blakni ārstēt, vairumam pacientu ir
nepieciešams samazināt statīna devu, kas palielina kardiovaskulāro risku. Viens no
miopātijas patoģenēzes iespējamiem mehānismiem ir statīnu izraisīts izoprenoīdu, to skaitā
ubihinona, deficīts. Augu izcelsmes poliprenoli un koenzīms Q10 (CoQ10) jeb ubihinons
varētu kompensēt šo vielu deficītu un mazināt miopātijas simptomus. Starptautiskā
literatūrā nav publicēti pētījumi par poliprenolu ietekmi uz statīnu inducēto miopātiju.
Darba mērķis. Noskaidrot, vai dabīgas izcelsmes augu poliprenoli kopā ar CoQ10 spēj
samazināt statīnu inducētās miopātijas simptomus un objektīvos rādītājus, kā arī noskaidrot to drošumu lietojot kopā ar statīniem.
Materiāli un metodes. Latvijas Kardioloģijas Centrā 2014. gadā 9 mēnešu laikā
skrīninga rezultātā no 12 kandidātiem tika atlasīti 5 pacienti (2 sievietes un 3 vīrieši), kas atbilda statīnu inducētas miopātijas kritērijiem. Visi pacienti saņēma 4 mēnešu kursu ar skuju
izcelsmes poliprenoliem (4 mg/diennaktī) un CoQ10 (100 mg /dn). Miopātija tika izvērtēta
pēc subjektīviem simptomiem (vērtējuma skala 0-10 sāpēm, vājumam, krampjiem), kā arī
pēc KFK, veloergometrijas un dinamometrijas datiem. Drošības izvērtēšanai tika veikta pilna asins aina, asins bioķīmiskās analīzes, un elektrokardiogrāfija.
Rezultāti. Pēc pacientu subjektīvā vērtējuma pašsajūtas uzlabošanās bija novērojama
trīs gadījumos (60%) jau pēc 2 mēnešiem. No tiem diviem pacientiem bija papildus
simptomu uzlabošanās nākamo 2 mēnešu laikā. Kopumā no četriem pacientam ar muskuļu
sāpēm vienam pilnībā izzuda muskuļu sāpes, vienam muskuļu sāpes samazinājās būtiski,
vienam – nedaudz. Sāpju skala 4 mēnešos samazinājās no vidēji 6,0 [3,5-7,75] līdz 3,5 [0,256,75] (p=0,109; n=4). Muskuļu sāpes miera stāvoklī no 3 pacientiem izzuda vienam.
52
No četriem pacientiem ar muskuļu vājumu, tikai vienam simptomi mazinājās nedaudz
un vienam izzuda. No diviem pacientiem ar muskuļu krampjiem, uzlabošanās bija vienā
gadījumā. Vājums un krampji attiecīgi izmainījās no 6,5 [5,0-8,0] līdz 5,5 [1,25-7,5]
(p=0,180; n=4) un no 5,0 [-] uz 3,0 [1,0-5,0] (p=0,317; n=2).
Dinamometrijā roku spēks un veloergometrijā sasniegtā slodze būtiski nemainījās.
KFK līmenis terapijas laikā būtiski nemainījās, lai gan bija ar tendenci pieaugt (no 134±80
līdz 147±53 U/l; p=0,662).
Secinājumi. Dabīgas izcelsmes poliprenolu un CoQ10 lietošana atsevišķiem pacientiem ar statīnu inducēto miopātiju var sekmīgi mazināt miopātijas subjektīvās izpausmes,
pārsvarā muskuļu sāpes. Preliminārie dati norāda uz šo preparātu drošību. Nepieciešami
pētījumi lielākās pacientu grupās, lai apstiprinātu iegūtos rezultātus.
Finansējums. Pētījuma sponsors SIA “Silv EXPO”.
53
2.
Klopidogrela antiagregantās iedarbības izmaiņas
perkutānās koronārās intervences laikā: peripro
cedurālo komplikāciju analīze
Kristīne Spalva1, Gustavs Latkovskis1,2,3, Inga Urtāne4, Agnese Knipše1,2, Jānis Opincāns1,
Ņikita Nazarenko2, Andrejs Ērglis1,2,3
Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāte
Latvijas Kardioloģijas centrs, Paula Stradiņa Klīniskā Universitātes slimnīca
3
Latvijas Universitātes Latvijas Kardioloģijas Zinātniskais institūts
4
Rīgas Stradiņa universitātes Farmācijas fakultāte
1
2
Ievads. Optimālai trombocītu inhibīcijai ir nozīmīga loma agrīnu miokarda išēmisko
notikumu prevencijai pēc perkutānas koronāras intervences (PCI). Klopidogrels ir plaši
lietots antiagregants, kas samazina trombocītu aktivitāti, inhibējot P2Y12 receptorus. Augsta
trombocītu reaktivitāte saistīta ar stenta trombozi un citu nelabvēlīgo kardiovaskulāro
notikumu biežumu pēc stenta implantācijas. Vazodilatatorstimulējošā fosfoproteīna (VASP)
fosforilācijas mērīšana ir P2Y12 receptora specifiska izvērtēšanas metode klopidogrela
darbības novērtēšanā. Nav zināms, vai augsta trombocītu reaktivitātes izmaiņas PCI laikā
palielina periprocedurālo komplikāciju risku.
Mērķis. Noskaidrot trombocītu reaktivitātes un tās izmaiņu saistību ar periprocedurālu
komplikāciju biežumu pacientiem, kas saņem vadlīnijās ieteiktās klopidogrela piesātinošās
devas pirms plānveida perkutānas koronāras intervences.
Materiāli un metodes. Prospektīvā viena centra pētījumā tika iekļauti 96 pacienti,
kas tika gatavoti plānveida PCI Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas
Kardioloģijas centrā. Visi pacienti dienu pirms PCI saņēma 300 mg piesātinošo klopidogrela
devu un procedūras dienā vienu uzturošo 75 mg devu. Pacientiem tika noteikta trombocītu
reaktivitāte (PRI) tieši pirms un uzreiz pēc PCI, izmantojot VASP testu (PLT VASP/P2Y12,
Biocytex, Marseille, France), ņemot asins paraugus no arteriālām slūžām. Augsta trombocītu
reaktivitāte definēta, ja PRI>60%. Augstas sensitivitātes troponīnu I (TnI) noteica pirms PCI
un nākamās dienas rītā. Rezultāti tika aprēķināti ar SPSS datu apstrādes programmu.
Rezultāti. Pacientu vidējais vecums bija 67,3±9,7 gadi, 37 (38,5%) bija sievietes. Augsts
PRI pirms procedūras novērots 66 (68,8%) pacientiem. Procedūras laikā PRI pieauga par
4%p (-1, 10; p<0,001). PRI izmaiņas statistiski ticami ar TnI līmeņa izmaiņām vai TnI līmeni
pēc PCI nekorelēja (attiecīgi r=0,12; p=0,24 un r=0,056; p=0.58). Pēc procedūras TnI līmenis
piecas reizes virs normas (t.i., >0,2 ng/ml) pieauga 36 (37,5%) pacientiem, biežāk grupā ar
augstāku PRI pirms procedūras, kas nebija statistiski ticami (25 vs 11; p=0,44). Sānu zara
kompromitācija novērota 6 (6,3%) pacientiem. Šīs komplikācijas biežums pacientiem ar
augstu un zemu PRI pirms PCI neatšķīrās (4 vs 2; p=0,90). PRI izmaiņas PCI laikā nekorelēja
ar sānu zara kompromitēšanos (r=-0,155, p=0,13). Retikulāro trombocītu izmaiņas,
trombocītu vidējā tilpuma un skaita izmaiņas nekorelēja ar troponīnu pieaugumu procedūras
laikā. Miokarda bojājums korelēja ar kopējo implantēto stentu garumu (r=0,358; p<0,001).
Secinājumi. Trombocītu reaktivitātes izmaiņas PCI laikā pārliecinoši nekorelē ar
periprocedurālu miokarda bojājumu.
54
3. A
CINETOBACTER BAUMANNII UZLIESMOJUMA RAKSTUROJUMS
PAULA STRADIŅA KLĪNISKĀS UNIVERSITĀTES SLIMNĪCAS
JAUNDZIMUŠO INTENSĪVĀS TERAPIJAS NODAĻĀ
Alise Grāmatniece1,2, Ivars Silamiķelis3, Irēna Zahare4,5, Elīna Dimiņa1,2, Māra Saule1,2,
Arta Balode1, Ilze Radoviča3, Jānis Kloviņš3, Dāvids Frīdmanis3, Uga Dumpis1,2
Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca, Latvija
Latvijas Universitāte
3
Latvijas biomedicīnas pētījumu un studiju centrs
4
Rīgas Stradiņa universitāte
5
Bērnu klīniskās universitātes slimnīca, Latvija
1
2
Ievads. Nozokomiālās infekcijas palielina pacientu hospitalizācijas laiku, izmaksas un
pacientu mirstību. Acinetobacter baumannii ir nozīmīgs nozokomiālo infekciju izraisītājs.
Pacientiem jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļā (JITN) nenobriedušas imūnsistēmas un
biežu invazīvo manipulāciju dēļ ir augstāks risks saslimt ar nozokomiālajām infekcijām. Lai
kavētu multirezistentu baktēriju attīstību un izplatību, ir nepieciešama infekciju uzraudzība.
Pilna genoma sekvencēšana, nosakot baktēriju celmu radniecību, precizē iespējamo
uzliesmojuma izplatību slimnīcā un uzlabo infekciju kontroles pasākumu efektivitāti.
Darba mērķis. Raksturot un ierobežot A.baumannii uzliesmojumu JITN, identificēt
kolonizācijas un bakterēmijas riska faktorus un pielietot pilna genoma sekvencēšanu, lai
noteiktu radniecību starp baktēriju celmiem.
Materiāli un metodes. Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas (PSKUS) JITN
2012. gada septembrī tika uzsākta nozokomiālo infekciju uzraudzība. Uzsākot uzraudzību
tika identificēts A.baumannnii uzliesmojums un sākts prospektīvs gadījumu kontroles
pētījums. Pētījumā salīdzinājām 3 pacientu grupas: bakterēmijas, kolonizācijas un kontroles
grupu. Uzliesmojuma ierobežošanai tika veikta virkne infekciju kontroles pasākumu.
Precīzai baktēriju celmu radniecības noteikšanai veicām pilnu genoma sekvencēšanu.
Filoģenētiskajai paraugu analīzei tika lietota MEGA5 programmatūra ar UPGMA algoritmu.
Dati tika statistiski apstrādāti, lietojot SPSS 20.0 un Epi Info 3.5.4.
Rezultāti. Infekciju uzraudzības laikā no 2012. gada septembra līdz 2014. gada
decembrim JITN tika stacionēti 788 jaundzimušie. Gadījumu kontroles pētījumā tika
iesaistīti 73 pacienti: 13 bakterēmijas, 20 kolonizēti un 40 kontroles grupas pacienti.
Pacientiem ar A.baumannii bakterēmiju bija zemāks dzimšanas svars (p<0,001) un mazāks
gestācijas vecums (p<0,001) salīdzinot ar kontroles grupu. Bakterēmijas grupā ilgāku laika
periodu tika izmantota nazogastrālā zonde (p=0.004), biežāk lietots centrālais venozais
katetrs (p<0,001) un endotraheāla intubācija (p<0,001). Salīdzinot kontroles grupu
ar kolonizētajiem pacientiem, ilgāk tika izmantota nazogastrālā zonde (p<0,001), bet
intubācijas un centrālā venozā katetra izmantošanas biežuma atšķirības nebija statistiski
ticamas. Analizējot A.baumannii mikrobioloģiski un veidojot antibiogrammas, visi
paraugi bija līdzīgi, bet pēdējais iegūtais paraugs 2014. gada janvārī fenotipiski un pēc
antibiotiku rezistences profila bija līdzīgs pieaugušo ITN paraugiem, kas varētu liecināt
55
par multirezistenta celma transmisiju slimnīcā. Lai iegūtu A.baumannii filoģenētisko
koku, tika pielietota pilna genoma sekvencēšana, kas parādīja, ka celms nav tāds pats,
kā pieaugušo ITN esošais. Pēc uzliesmojuma identifikācijas tika veikta virkne infekciju
kontroles pasākumu, kuri samazināja kolonizāciju skaitu un apturēja bakterēmijas. Pēdējā
A.baumannii bakterēmija reģistrēta 2014. gada janvārī.
Secinājumi. Infekciju uzraudzības laikā veiktie infekciju kontroles pasākumi
samazināja A.baumannii kolonizāciju skaitu un pārtrauca bakterēmijas JITN. Pilna genoma
sekvencēšana precīzāk kā mikrobioloģiskie izmeklējumi ļauj noteikt baktēriju celmu
radniecību un to izplatību slimnīcā uzliesmojumu laikā.
Finansējums. Valsts pētījumu programma.
56
4. P
ersonalised Ayurvedic treatment efficacy evaluation
for Type 2 Diabetes
Sintija Sauša1, Somit Kumar2, Valdis Pīrāgs1
1
2
Faculty of Medicine, Latvian University
The Arya Vaidhya Chikitsalayam and Research Institute, Coimbatore, India
Background. There is lack of whole system retrospective and prospective studies using
the customized Ayurvedic medicine, diet, and exercise in the treatment of type 2 diabetes
(T2D).
Aim. The aim of our two studies was to comprehensively evaluate efficacy of customized
Ayurvedic therapy for T2D in various treatment subgroups.
Materials and methods. Retrospective study cohort of 82 patients was selected based
on inclusion/exclusion criteria and completeness of data. According to the Ayurvedic
diagnostics 51.2% (n=42) had Vata imbalance with highest number of associated disorders
mainly in cardiovascular and musculoskeletal system, 15.9% (n=13) had Pitta imbalance,
associated mainly with inflammatory digestive tract disorders. 34% of patients received
only Ayurvedic treatment, but 66% were on combination therapy with oral antidiabetic
drugs or insulin.
In prospective randomized double blind comparative group study 60 T2D subjects
were selected in either placebo or true Ayurvedic treatment group. Selected group was subjected to tools of descriptive analysis and test of significance namely paired 2-tailed t-test
was performed to evaluate efficacy outcomes.
Results. In the general cohort of the retrospective study we found statistically significant changes in fasting blood glucose (FBG) after 3 months of treatment (p<0.015) and in
post prandial blood (PPG) glucose after three months (p<0.001) and after seven months
(p<0.043). Subgroup analysis revealed that blood glucose improvement was significant only
in Pitta group, and in those who were on Ayurvedic treatment only.
Interim analysis of the prospective study data confirmed that statistically significant
lowering in blood glucose is occurring only in subgroup of patients taking Ayurvedic
medicine versus placebo (p<0.026).
Conclusions. In the total cohort of T2D patients FBG decreased statistically
significantly after three months of treatment, whereas PPG decreased after three and seven
month of Ayurvedic therapy.
Statistically significant improvement in blood glucose control was achieved in patients
with Pitta imbalance only in those who were receiving only Ayurvedic medicine, but not in
patients on combined treatment.
Finance: study grant from the AVCRI (Coimbatore, India).
57
5. VAI 1. TIPA CUKURA DIABĒTA PACIENTI LATVIJĀ SASNIEDZ
VADLĪNIJĀS DEFINĒTOS GLIKĒMIJAS, LIPĪDU UN ARTERIĀLĀ
SPIEDIENA MĒRĶUS?
Sabīne Skrebinska1, Jeļizaveta Sokolovska2, Ilja Meniss3, Ilze Puzaka2, Valdis Pīrāgs1,2
Latvijas Universitāte, Medicīnas fakultāte
Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca, Endokrinoloģijas centrs, Rīga, Latvija
3
Rīgas Stradiņa Universitāte, Medicīnas fakultāte
1
2
Ievads. Plašu klīnisko pētījumu rezultātā ir definēti arteriālā spiediena, Hb1Ac un
lipīdu frakciju līmeņi, kuri ļauj samazināt saslimstību un mirstību no kardio-renāliem
iemesliem 1. tipa cukura diabēta pacientiem. Tomēr pēc statistikas datiem, vairāki pacienti
Eiropas un ASV šos ārstēšanas mērķus nesasniedz.
Darba mērķis. Izpētīt, vai 1. tipa cukura diabēta pacientu HbA1c%, lipīdu frakcijas un
arteriālā spiediena mērījumi sasniedz vadlīnijās definētos mērķus.
Materiāli un metodes. Pētījumā tika iekļauti „LatDiane: Latvijas diabētiskās
nefropātijas pētījuma” pacienti. Arteriālo asinsspiedienu mērīja divreiz – sēdus pozīcijā un
pēc 10 minūšu atpūtas, analīzē tiek izmantota abu mērījumu vidējā vērtība. Bioķīmisko
analīžu rādījumi tika iegūti retrospektīvi vai pacientu seruma un urīna paraugus nosūtot
uz E. Gulbja laboratoriju. HbA1c%, asinsspiediena un lipīdu mērījumu mērķi tika izvērtēti
saskaņā ar American Diabetes Association 2013. gada vadlīnijām. Aprēķinus veica, izmantojot programmu IBM SPSS Statistics 20.
Rezultāti. Pētījumā piedalījās 174 pacienti ar 1. tipa cukura diabētu – 80 vīrieši
un 93 sievietes, ar vidējo cukura diabēta stāžu 17,48±13,09 gadi. 16,1% pacientu bija
diabētiskā nefropātija mikroalbuminūrijas stadijā, 6,9% – makroalbuminūrija, 4,6% –
nieru aizstājējterapija. 12,1% pacientu bija atklāta retinopātija, 31,6% tika veikta
lāzerfotokoagulācija. 42,0% pacientu bija diagnosticēta polineiropātija. 9,8% bija KVS (t.sk.
KSS, insults, perifēro asinsvadu slimības). Vidējais HbA1c% sievietēm bija 8,81%±1,86%,
vīriešiem – 8,76%±2,04%. Vecuma grupā līdz 40 gadiem, vidējais HbA1c% bija austāks
(9,14%±2,19%), nekā pacientiem virs 40 gadu vecuma (8,35%±1,47). Diabēta stāžs
neietekmēja HbA1c%. Arteriālā hipertensija bija 62,64% pacientu, no kuriem aptuveni tikai puse (54,13%) lietoja antihipertensīvos medikamentus. Vecumā tika novērota sliktāka
hipertensijas kompensācija. Turpretim, vecuma grupā līdz 40 gadiem un bez KVS slimībām
ZBL mērķi (<2,60 mmol/L) sasniedza 46,43% pacientu, triglicerīdu mērķi (<1,70 mmol/L)
– 79,57%. Vecuma grupā virs 40 gadiem vai pacienti ar KVS slimībām, ZBL mērķi (<1,80
mmol/L) sasniedza tikai 10,67%, triglicerīdu līmeņa mērķi– 81,48% pacientu. Tāpat mēs
konstatējām nepietiekošu statīnu un AKEI/ARB lietošanu vairākās pacientu riska grupās
(statīnus lietoja tikai 11,49% pacientu).
Secinājumi. HbA1c% pārsniedz 7% vairumam „LatDiane” pētījuma 1. tipa diabēta
pacientu. Lipīdu mērķa lielumus sasniedz tikai 10,67% līdz 46,43% (atkarībā no riska
grupas). Mazliet vairāk kā puse pacientu lieto antihipertensīvos medikamentus, ļoti zema
58
ir statīnu terapijas lietošana. Kopumā Latvijas 1. tipa diabēta pacientu ārstēšanas rezultāti
ir neapmierinoši.
Pateicības. „LatDiane” pētījums tiek finansēts ar Valsts Iedzīvotāju Genoma datu bāzes
projekta un Latvijas Endokrinologu Asociācijas atbalstu. Pateicamies viesiem „LatDiane”
projekta pētniekiem: J.Kloviņam, L.Nikitinai – Zaķei, I.Konrādei, A.Pētersonam,
A.Lejniekam, V.Mešečko, A.Dekantei, A.Grāmatniecei, V.Mihejevai, D.Zemei, A.Sildai,
N.Sjakste.
59
6.
PSIHOSOCIĀLO FAKTORU IZVĒRTĒJUMS 1.TIPA CUKURA
DIABĒTA PACIENTIEM LATVIJĀ
Zane Dzērve1, Jeļizaveta Sokolovska2, Laura Sviklāne1, Ilze Puzaka2, Valdis Pīrāgs1,2
Latvijas Universitāte, Medicīnas fakultāte
Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca, Endokrinoloģijas centrs, Rīga, Latvija
3
Rīgas Stradiņa Universitāte, Medicīnas fakultāte
1
2
Ievads. Iepriekšējo epidemioloģisko pētījumu rezultāti rāda, ka 1.tipa cukura diabēta
pacientiem ir lielāka nosliece uz depresiju. Depresiju provocējošo faktoru izpēte šiem
pacientiem turpinās. Tēma arī ir aktuāla, jo Latvijā šādi pētījumi līdz šim nav veikti.
Darba mērķis. Noskaidrot, vai un kā 1.tipa diabēta pacientu psihosociālo stāvokli
ietekmē metabolais sindroms, komplikāciju skaits un diabēta metabolā kompensācija
(glikozilētā hemoglobīna līmenis-HbA1c%).
Materiāli un metodes. 174 pacienti tika iesaistīti „LatDiane: Latvijas diabētiskās
nefropātijas pētījumā”. Pacienti ar depresiju tika identificēti pēc tā, ka lieto antidepresantus
vai pamatojoties uz Beck`s depression inventory (BDI) testa rādītājiem (BDI≥16 punkti). Tika
izdalīta arī pacientu grupa ar garastāvokļa traucējumiem (BDI =11-15 punkti). Izmantojot
Antonovska sakarību testu (SOC-sense of coherence) tika novērtēta pacientu spēja adekvāti
izvērtēt apstākļus un notikumus (spēcīgu sakarību izjūta ≥70 punkti, vāja sakarību izjūta
≤63 punkti, un nosliece uz vāju sakarību izjūtu 64-69 punkti). Pacientu bioķīmiskie rādītāji
tika iegūti retrospektīvi vai nosūtot seruma un urīna paraugus uz Emīla Gulbja Laboratoriju.
Metabolā sindroma esamība tika noteikta pamatojoties uz International Diabetes Federation/
American Heart Association 2009. gada paziņojuma kritērijiem.
Rezultāti. Depresija tika konstatēta 33,3% pacientu (10% vīriešu un 25,5% sieviešu).
Pacientiem ar HbA1c% <7 depresija netika konstatēta, bet pacientiem, kuriem HbA1c%
sasniedza >8, depresija bija 28,1% gadījumu. Vidējais HbA1c šajā grupā bija 10,06±1,57%.
Pacientu vidū ar metabolo sindromu nebija vairāk depresīvu indivīdu. Tomēr garastāvokļa
traucējumi metabolā sindroma gadījumā bija sastopami divas reizes biežāk, nekā grupā
ar zemiem BDI rādītājiem. 68,4% pacientu tika diagnosticētas diabētiskās komplikācijas
(retinopātija, neiropātija, kardiovaskulārās slimības, nefropātija) un komplikāciju skaita
pieaugums korelēja ar punktu skaitu BDI testā. 78,1% pacientu ar depresiju bija arī vāja
sakarību izjūta. Mēs novērojām korelāciju starp BDI un SOC rādītājiem.
Secinājumi. LatDiane pētījumā iesaistīto pacientu psihosociālais stāvoklis ir saistīts gan
ar HbA1c%, gan komplikāciju skaitu, bet metabolā sindroma ietekme ir samērā neskaidra, jo
pacientiem ar metabolo sindromu ir lielāka nosliece uz garastāvokļa traucējumiem. Depresijas
pacientiem ir arī izteikti vājāka sakarību izjūta. Kopumā mūsu dati norāda uz plašu depresijas
izplatību diabēta pacientu vidū. Ņemot vērā mazu pacientu skaitu, kuri lieto antidepresantus,
garastāvokļa traucējumi šiem pacientiem netiek atpazīti un ārstēti, un tas, iespējams, negatīvi
ietekmē diabēta ārstēšanas rezultātus.
Pateicības. „LatDiane” pētījums tiek finansēts ar Valsts Iedzīvotāju Genoma datu bāzes
projekta un Latvijas Endokrinologu Asociācijas atbalstu. Pateicamies viesiem „LatDiane”
projekta pētniekiem: J.Kloviņam, L.Nikitinai – Zaķei, I.Konrādei, A.Pētersonam, A.Lejniekam,
V.Mešečko, A.Dekantei, A.Grāmatniecei, V.Mihejevai, D.Zemei, A.Sildai, N.Sjakste.
60
7. AKNU STEATOZES MARĶIERU ASOCIĀCIJA AR VĒLĪNO DIABĒTA
KOMPLIKĀCIJU IZPAUSMĒM 1. TIPA CUKURA DIABĒTA PACIENTIEM LATVIJĀ
Laura Sviklāne1, Jeļizaveta Sokolovska2, Ilja Meniss3, Ilze Puzaka2, Valdis Pīrāgs1,2
Latvijas Universitāte, Medicīnas fakultāte
Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca, Endokrinoloģijas centrs, Rīga, Latvija
3
Rīgas Stradiņa Universitāte, Medicīnas fakultāte
1
2
Ievads. Aknu steatoze 1. tipa cukura diabēta pacientiem ir maz pētīta. Tomēr dažos
pētījumos ir parādīta aknu steatozes saistība ar diabētisko komplikāciju attīstību. Aknu
tauku satura noteikšanas metodes (aknu biopsija, magnētiskās rezonances spektroskopija,
ultrasonogrāfija) ir tehniski sarežģītas un dārgas. Lai atvieglotu aknu steatozes atpazīšanu,
tika izstrādāti specifiski uz bioķīmiskiem rādītājiem balstīti indeksi aknu tauku satura
novērtēšanai: aknu steatozes indekss (HSI) un taukaino aknu indekss (FLI).
Darba mērķis. Analizēt ar HSI un FLI noteikto aknu tauku satura korelāciju ar diabētisko
komplikāciju izpausmēm, HbA1c%, 1. tipa cukura diabēta pacientiem Latvijas populācijā.
Materiāli un metodes. Tika analizēti dati par 176 pētījumā „LatDiane: Latvijas diabētiskās
nefropātijas pētījums” iesaistītiem 1. tipa cukura diabēta pacientiem. Alkohola patēriņa
klasificēšanā izmantojām Kanādas zema-riska alkohola patēriņa vadlīnijas (2011). Aknu
steatozes indeksi tika aprēķināti pēc HIS un FLI formulām (Kahl et al., 2014). Metabolā
sindroma esamība tika noteikta pamatojoties uz International Diabetes Federation/American
Heart Association 2009. gada paziņojuma kritērijiem. Datu statistiskā apstrāde un analīze veikta
ar programmu Microsoft Excel un SPSS palīdzību.
Rezultāti. No aprēķiniem tika izslēgti pacienti ar augstu alkohola patēriņu un diabēta
stāžu zem 5 gadiem, un tika analizēti dati par 143 pacientiem. Pēc HSI indeksa, pacientu
grupā ar augstu aknu steatozes risku (HSI≥36, n=13), bija lielāks vidējais vecums, ĶMI, cukura
diabēta stāžs, zemāks glomerulārās filtrācijas ātrums (GFĀ), lielāka arteriālās hipertensijas
prevalence. Šajā grupā biežāk novēroja diabētisku retinopātiju un neiropātiju, bet nefropātijas
pacientu īpatsvars un HbA1c% līmenis nebija lielāks, nekā pacientiem ar zemu HSI rādītāju
(HSI<30, n=88). Pēc FLI indeksa, pacientu grupā ar augstu aknu steatozes risku (FLI≥60,
n=18), tāpat bija gados vecāki pacienti ar lielāku ĶMI un zemāku GFĀ, šiem pacientiem biežāk
bija diabētiskā nefropātija, arteriālā hipertensija, polineiropātija un retinopātija, neatkarīgi no
diabēta stāža un HbA1c%. Tika analizēta arī HSI un FLI asociācija ar metabolo sindromu un
aprēķināto insulīna rezistences vērtību.
Secinājumi. Aptuveni 10% no pētījumā iesaistītajiem pacientiem ir palielināts aknu
steatozes risks, pamatojoties uz HSI un FLI rādītājiem. Šiem pacientiem biežāk novēro
diabētiskās komplikācijas, neatkarīgi no HbA1c%, kas norāda uz iespējamo aknu steatozes
lomu 1. Tipa cukura diabēta patoģenēzē.
Pateicības. „LatDiane” pētījums tiek finansēts ar Valsts Iedzīvotāju Genoma datu bāzes
projekta un Latvijas Endokrinologu Asociācijas atbalstu. Pateicamies viesiem „LatDiane”
projekta pētniekiem: J.Kloviņam, L.Nikitinai – Zaķei, I.Konrādei, A.Pētersonam, A.Lejniekam,
V.Mešečko, A.Dekantei, A.Grāmatniecei, V.Mihejevai, D.Zemei, A.Sildai, N.Sjakste, M.Cirsei.
61
8.
ALBUMĪNŪRIJAS UN GLOMERULU FILTRĀCIJAS ĀTRUMA
KORELĀCIJAS ANALĪZE PACIENTIEM AR 1. TIPA CUKURA
DIABĒTU
Rihards Mallons1, Jeļizaveta Sokolovska2, Sabīne Skrebinska1, Zane Dzērve1, Valdis Pīrāgs1,2
Latvijas Universitāte, Medicīnas fakultāte
Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca, Endokrinoloģijas centrs, Rīga, Latvija
3
Rīgas Stradiņa Universitāte, Medicīnas fakultāte
1
2
Ievads. Pasaulē pieņemts uzskatīt, ka 1. tipa cukura diabēta pacientiem pirmais
bioķīmiskais marķieris, kas norāda uz nieru bojājumu ir albumīna parādīšanās urīnā,
pirms vēl ir samazinājies glomerulu filtrācijas ātrums (GFĀ). Jaunākajā literatūrā parādās
pētījumu rezultāti, kuri apstrīd šo sakarību, norādot, ka noteiktai pacientu daļai diabētiskā
nefropātija noris ar GFĀ pakāpenisku samazināšanos un bez albuminūrijas.
Darba mērķis. Salīdzināt GFĀ korelāciju ar albumīnūrijas līmeni un pārbaudīt, vai
GFĀ samazinājums neparādās pirms albumīnūrijas pieauguma 1. tipa cukura diabēta
pacientiem. Analizēt šādus diabētiskās nefropātijas progresēšanas riska faktoru biežumu
pacientiem ar albuminūriju: angiotenzīna konvertējošā enzīma inhibitoru (AKEI)/
angiotenzīna receptoru blokatoru (ARB) lietošana, smēķēšana, arteriālais spiediens, lipīdu
līmenis.
Materiāli un metodes. Tika pētīti LatDiane: Latvijas diabētiskās nefropātijas pētījums”
pacienti. Albuminūriju noteica ar albumīna/kreatinīna attiecības palīdzību rīta urīna porcijā.
GFĀ tika aprēķināts ar CKD-EPI formulu. Par pacientiem tika ievākti antropometriskie
un klīniskie dati, dati par diabēta anamnēzi, blakusslimībām, dzīvesveida faktoriem
un medikamentozo terapiju. Pacientu bioķīmisko analīžu rezultāti tika noteikti pēc
medicīniskās dokumentācijas vai nosūtot seruma/urīna paraugus uz E. Gulbja laboratoriju.
No aprēķiniem tika izslēgti dialīzes pacienti un pacienti pēc nieru transplantācijas.
Rezultāti. 4 no 5 pacientiem ar GFĀ<60 bija mikro- vai makroalbuminūrija. Palielinātu
albumīna ekskrēciju urīnā biežāk novēroja pacientiem ar samazinātu GFĀ<90 ml/min.
Tā, mikro- vai makroalbuminūriju novēroja 36,4% (n=12) pacientu ar GFĀ <90 ml/min
(n=33). Pacientu grupā ar GFĀ>90 ml/min (n=126), palielinātu albumīna ekskrēciju
konstatējām 23% (n=29) pacientiem. Tomēr statistiski ticama negatīvu korelāciju starp
GFĀ un albuminūriju novērojām tikai pacientu grupā ar GFĀ<60 ml/min (p=0,028,
n=5). AKEI/ARB lietoja 44,1% pacientu ar GFĀ<90 ml/min, un 31,7% no pacientiem ar
mikroalbumīnūriju/makroalbumīnūriju. Vidējā albumīnūrija pacientiem ar GFĀ>90
(n=126) ml/min bija 5,65 mg/mmol, bet ar GFĀ<90 ml/min (n=33) – 40,19 mg/mmol.
Tikai 53,7% no mikroalbumīnūrijas/makroalbumīnūrijas pacientiem bija TA<130/80,
31,7% no šiem pacientiem bija aktīvi smēķētāji.
Secinājumi. Kopumā rezultāti apstiprina pašreiz pieņemto teoriju par albumīnūrijas
nozīmi diabētiskās nefropātijas diagnosticēšanā. Tomēr salīdzinoši lielam pacientu skaitam
ar normoalbumīnūriju mēs konstatējām samazinātu GFĀ. Šos rezultātus varētu skaidrot ar
62
AKEI/ARB lietošanu vai diabētiskās nefropātijas norisi ar normoalbuminūriju. Rezultāti
norāda arī uz nepietiekamu mirstības riska faktoru korekciju pacientiem ar palielinātu
albumīna ekskrēciju.
Pateicības. „LatDiane” pētījums tiek finansēts ar Valsts Iedzīvotāju Genoma datu bāzes
projekta un Latvijas Endokrinologu Asociācijas atbalstu. Pateicamies viesiem „LatDiane”
projekta pētniekiem: J.Kloviņam, L.Nikitinai – Zaķei, I.Konrādei, A.Pētersonam, Ilzei
Puzakai, M.Cirsei, A.Lejniekam, V.Mešečko, A.Dekantei, A.Grāmatniecei, V.Mihejevai,
D.Zemei, A.Sildai, N.Sjakste.
63
9. MĀTES PIENA SASTĀVS UN TĀ IETEKMĒJOŠIE FAKTORI
Līga Odiņa1, Ilva Daugule1, Inga Ciproviča2, Ingrīda Rumba-Rozenfelde1
1
2
Latvijas Universitāte Medicīnas fakultāte
Latvijas Lauksaimniecības Universitāte, Pārtikas tehnoloģijas fakultāte
Ievads. Mātes piens ir ideāla pārtika zīdainim pirmajā dzīves gadā, kā arī vienīgais
uztura avots līdz 6 mēnešu vecumam. Mātes piena sastāvs ir noteikts vairākos pētījumos
dažādās pasaules valstīs, bet ziņu par mātes piena sastāvu Latvijā trūkst.
Darba mērķis. Noteikt krūts piena sastāvu (olbaltumvielas, tauki, ogļhidrāti) Latvijā
priekšlaikus un laikā dzemdējušām mātēm, un pētījumā iegūtos rezultātus salīdzināt ar citu
valstu datiem.
Materiāli un metodes. Pētījumā piedalījās 35 jaundzimušo mātes 5-7 pēcdzemdību
dienā. Dzemdību veids: 22 gadījumos – vaginālas, 13 – ķeizargreizina dzemdības; 15
jaundzimušie dzimuši 38.-41. gestācijas nedēļā, 20 jaundzimušie – 32. -37. gestācijas nedēļā.
Piena analīze veikta LLU PTF laboratorijā, pienā nosakot olbaltumvielu, tauku, glikozes,
laktozes daudzumu, kā arī piena blīvumu.
Rezultāti. Piena paraugos vidējais blīvums bija 1027,2 kg/m-3, tauku saturs – 2,994%,
olbaltumvielu saturs – 2,1%, laktozes daudzums – 5,89%.
Tauku, olbaltumvielu un laktozes daudzums pienā neatšķīrās mātēm pēc dabīgām vai
ķeizargrieziena dzemdībām, kā arī mātēm ar laikā vai priekšlaikus dzimušiem zīdaiņiem.
Tomēr laktozes daudzumus bija ticami augstāks piena paraugos no priekšlaicīgi dzimušo
zīdaiņu mātēm salīdzinot ar paraugiem no laikā dzimušo zīdaiņu mātēm: 7,56%(SD0.9) vs
6,38%(SD1.29); p=0,003.
Secinājumi un diskusija. Piena sastāvs jaundzimušo mātēm Latvijā būtiski neatšķiras no
literatūrā atrodamiem rādītājiem. Tomēr pētītajos paraugos tauku un laktozes procentuālais
daudzums 5-7 dienā bija nedaudz zemāks kā ESPGHAN rekomendācijās par mātes piena
aizvietotāju sastāvu, kas, iespējams, saistīts ar pārēju no pirmpiena uz īsto pienu.
Finansējums. Valsts Pētījumu programma BIOMEDICINE.
64
10.
AYURVEDIC MANAGEMENT OF DUCHENNE MUSCULAR
DYSTROPHY: SOME FRESH TREATMENT INSIGHTS
Somit Kumar1, B. R. Lakšmī2, Radha Palaniswamy2, K. G. Raveendran1, P. R. Krishnakumar1
1
2
The Arya Vaidhya Chikitsalayam and research Institute, Coimbatore, India
Molecular Diagnostics, Counselling Care & Research Centre, Coimbatore, India
Introduction. DMD is an X- linked recessive disorder caused by mutations in the
dystrophin gene which leads to physical disability. It is a progressive, incurable disorder
manifested with muscular weakness, hypertrophy of the calf muscles. Around mean age of
19 child die due to respiratory insufficiency and cardiac complications. Corticosteroids are
prescribed as gold standard towards management of the disorder; however, possible side
effects are a major concern. Interestingly ancient Ayurveda text Charakasamhita written
between 900 BCE – 600 BCE did include these clinical symptoms into various stages of
Vatavyadhi namely Avarana and Dhatukhayaja and also had conceptual linkages of being
maternally inherited. The line of treatment includes internal as well as external medications
basically extricated in aqueous, lipid and alcoholic medium basically targeted to improve
metabolic activity of cells, ameliorate free radical, modulate tissue necrosis and maintain
cellular integrity.
Methods. 30 kids genetically confirmed with DMD/BMD and age groups etween 5-24
were offered for voluntary participation and avail therapeutic advantage through Ayurveda.
The base-line data during the start of the medication were done. The children were assessed
for their outcomes measures under general health, paediatrics, neurology, physiatrists,
pulmonology and cardiology as per International guidelines every 3 months including
Quality of life assessment. They were also assessed as per Ayurvedic methods to enable
further customized treatments offered by AVCRI for a period of one year.
Results. The results under various specialties are encouraging. Three patients during
the 1st 3 months and 4 during the next quarter withdrew from the ayurveda treatment for
various reasons of not able to keep to medication schedule, unable to come for consultations
and for 2 of them who felt it did not suit them.The outcomes have been recorded, scored and
values compared to the baseline data during the 3rd month data and outcomes presented as
improved, status-quo or deteriorated. The outcomes for the 23 patients who were regular
with their medicines, consultations, MD care assessments were recorded.
Conclusion. In terms of clinical assessments general health in the view of pediatricians
was status quo for most of the kids, while cardiology and pulmonology showed good
improvement. While the upper limbs showed improvement the lower limb deterioration was
found in most of the kids. The overall quality of life of most of the children had improved in
terms of their general health, briskness, appetite and bowel movement. Most of the parents
indicated that frequent falls had decreased substantially in their children and episodes of
cold and cough has become a rare event.
65
4. sēde. Ķirurģija, ginekoloģija,
traumatoloģija, onkoloģija
1. THE EFFECT OF RADIOFREQUENCY
TONSILLAR HISTOPATHOLOGY
CRYPTOLISIS
ON
Jurijs Markovs1, Kaspars Peksis1,2, Klaus Vogt1,2, Gundega Knipše1, Džanna Krūmiņa1
1
2
University of Latvia, Faculty of Medicine
University of Latvia, Center of Experimental Surgery
Introduction. Radiofrequency (RF) cryptolisis has distinct advantages when compared with standard tonsillectomy. High RF current densities around the electrode results
in resistive heating and epithelial crypt necrosis with subsequent collapse of the crypt. The
remainder of the tissue is heated by thermal conduction. The most important purpose of the
modeling of heat transfer in the parenchyma of the organ is to be able to predict the level
and the area of potential damage caused by hyperthermia.
Aim. In order to evaluate the heat transfer effect of the microvascular network of
the tonsils on the thermal lesions, histopathological examination of subsequently excised
organs has been performed.
Subjects and methods. The present study investigated 9 patients who underwent RF
cryptolisis by surgeons of Center of Experimental Surgery. Tissue samples obtained from
the tonsils were routinely processed and stained with H&E and immunohistochemically for
CD31.
Results. The distribution of the CD31–positive microvascular network in the palatine
tonsils was complex but followed a general theme. The parafollicular region was supplied by
dense vasculature with closely arranged pairs arterioles and venules. These arterioles, giving
off capillaries in the follicles, reached the subepithelial region, where they formed dense
subepithelial capillary network. In the areas of thermoelectric injury histopathological
examination revealed oedematic swelling of connective tissue fibers in the crypt-denuded
area with loss of nuclear (pyknosis, karyorrhexis, karyolisis) and cytoplasmic details of
fibroblasts. Blood vessels were hyperemic and dilated and extravasation of leukocytes and
eryhrocytes takes place. In some regions of the stromal connective tissue elongated nuclei
of crypt-denuded area are lined-up in a somewhat parallel fashion (nuclear streaming). In
localized areas internodular septa displayed oedematic loosening of collagenous fibers and
cellular aggregates with hockey stick nuclei in the vicinity of hyperemic blood vessels. It
is possible that due to the effects of heat fibroblasts become highly susceptible to nuclear
streaming (crush artifact) from crushing by surgical instruments.
66
Discussion and conclusions. An increase in the perfusion rate value can occur as a
result of vasodilatation, which is a temperature-dependent thermoregulatory mechanism.
Considering that the inflamed palatine tonsils present a big variation in volume and weight
and taking into account the dominant role played by blood perfusion in enchancing the net
heat transfer the operator must judge the level of organ vascularity in order to adequate the
microwave spectrum and exposition time to avoid dangerous thermal effect on lymphoid
tissue.
67
2. REZUS NEGATĪVAS GRŪTNIECES ANTENATĀLAS UN AGRĪNAS
PĒCDZEMDĪBU PERIODA APRŪPES SALIDZINĀNJUMS LATVIJĀ
2012. GADĀ
Ramona Galsone1, Emma Sokolova1, Vitalijs Korsakovs1, Evija Strankale1, Zane Krastiņa1,2
1
2
Medicīnas fakultāte, Latvijas Universitāte
Paula Stradiņa Klīniska Universitātes slimnīcā, Latvija
Ievads. Apmēram 15% no Eiropas iedzīvotājiem ir negatīvs rezus-faktors. Visām
rezus negatīvam sievietem grūtniecības laikā janosaka antieritrocitāras antivielas un
atbilstoši rezultātam javeic antenatālu un postnatālu profilaksi. Mīnēta profilakse samazinā
sensibilizācijas risku, līdz ar ko arī jaundzimuša komplikācijas. Pēc Slimību profilakses un
kontroles centra informācijas precīzi epidemioloģiskie dati par rezus – negatīvas grūtnieces
incidenci Latvijā nav zināmi.
Darba mērķis. Noteikt rezus negatīvo grūtnieču incidenci, kā ārī noteikt rezus
pozitīvo piedzimušo bērnu skaitu, rezus negatīvo māšu grupā Latvijā 2012. gadā. Izanalizēt
cik adekvāta bija nedēļnieču antivielu titra pret D antigēnu noteikšana un imunizācija
antenatāla un agrīna pēcdzemdību periodā.
Materiāli un metodes. Retrospektīvs pētījumā Rīgas pilsētas Dzemdību namā, Paula
Stradiņa Klīniska Universitātes, Jūrmalas, Vidzemes, Daugavpils reģionālā, Liepājas
reģionālā un Rīgas rajona slimnīcās arhīvos tika apkopotas 13110 dzemdību vēstures par
2012. gadu, atlasot 1508 rezus negatīvas grūtnieces. Nedzemdējošo grūtnieču un nedeļnieču
vēstures ar antenatalo aprūpi ārpus Latvijas teritorijas tika izslēgtas. Datu statistiskā
apkopošana un analīze tika veikta SPSS 21.0 un Excel 2010 vidēs. Petijumam tika iegūta LU
EKMI Ētikas komisijas atļauja.
Rezultāti. Rezus negatīvo grūtnieču incidence 2012. gadā ir 13,96%. Rezus pozitīvo
piedzimušo bērnu skaits rezus negatīvo māšu grupā 60,14% (n=907). Bērnu tēviem tika
noteikta rezus piederība 63,93% (n=964) gadījumu antenatālas aprūpes laikā. Sensitizētas
grūtnieces novēro 3,2% (n=48). 9,2% sievietes stājas uzskaite pēc 12 grūtniecības nedēļas.
Antivielas pret D antigēnu 1. trimestrī tika noteiktas 47,15% (n=711), slimnīcu vidū
statistiski ticami zemāka noteikšanas incidence novērojama Jūrmalas slimnīcā 28,4%
(p<0,001). Antivielu daudzums pret D antigēnu 2. trimestrī tika noteikts 33,5% (n=512),
slimnīcu vidū statistiski ticami zemāka noteikšanas incidence novērojama Vidzemes
slimnīcā 15,8% (p<0,001).
1,4% (n=21) grūtniecēm tika ievadīts Ig 28. grūtniecības nedēļā un 2,3% (n=34) citā
grūtniecības nedēļā. Pēc dzemdībām Ig tika ievadīts 90,6% (n=834) sievietēm ar rezus
pozitīvu bērnu. Vislielākā neievadīšanas incidence novērojama Liepājās slimnīcā – 22%
(p<0,05), bet mēnešu grupā maijā – 21,6%. Ig ievadīšana pēc amniocentēzes novērojama
32,4% gadījumu.
Secinājumi. Iegūtie rezultāti liecina, ka rezus negatīvas grūtnieces nav reti sastopama
situācija Latvijā – 13,96%. Tas saskan ar ASV datiem – 14%. Rezus pozitīvo piedzimušo
68
bērnu skaits lielāks nekā rezus negatīvo, kas var korelēt ar sensitizācijas risku. Sensitizētas
grūtnieces novēro 3,2% gadījumu, kas ir augsts radītājs, salīdzinot ar citiem pētījumiem 0,30,8%. Antivielu noteikšana 1. un 2. trimestrī ir nepietiekošā, jo nesasniedz pusi no visām
grūtniecēm. Tika novērota zema vadlīniju ievērošana Ig ievadīšanā 3. trimestra sākumā –
1,4%, bet salīdzinoši augsta pēc dzemdībām – 90,6%. Pētījuma rezultāti noderīgi antenatālas
un postnatālas aprūpes uzlabošanai Latvijā.
69
3. AVĀRIJAS KONTRACEPCIJAS LIETOTĀJU PROFILS LATVIJĀ
Zanda Ākule1, Ilze Vīberga1
1
Latvijas Universitāte, Medicīnas fakultāte
Ievads. Ja radusies kļūda ar ikdienas kontracepciju vai piedzīvots dzimumakts bez
izsargāšanās, avārijas kontracepcija var būt vienīgā iespēja, kas tūlītēji aizsargā sievieti no
neplānotas grūtniecības iestāšanās. Tomēr avārijas kontracepcija nevar aizstāt kādu no
regulārās kontracepcijas metodēm. Pētījumi rāda, ka, lietojot kontracepciju 72 stundu laikā,
neplānotas grūtniecības iestāšanās tiek novērsta 86% gadījumu. Visaugstākā efektivitāte jeb
95% ir tad, ja avārijas kontracepcijas hormona deva tiek ieņemta pirmajās 24 stundās pēc
neaizsargāta dzimumakta.
No pētniecības aspekta būtiski ir izzināt, kāpēc sieviete/pāris lieto avārijas kontracepcijas metodi un nelieto pastāvīgi lietojamu metodi, un noskaidrot, kādi ir iemesli, kuru dēļ
tika izmantota avārijas kontracepcija.
Darba mērķis. Izanalizēt avārijas kontracepcijas lietošanas iemeslus un paradumus
Latvijā.
Materiāli un metodes. Pētījums ir šķērsgriezuma un aprakstošs. Pētījums tiek veikts
no 2014. gada 15. novembra līdz 2015. gada 15. februārim. Pētījumā piedalīties aicināti
avārijas kontracepcijas tablešu pircēji 40 aptiekās Latvijas teritorijā. Datu ievākšana notiek ar
pilotētas, strukturētas un anonīmas anketas palīdzību. Pētījuma dalībnieki anonīmi aizpilda
anketas ar noteiktiem jautājumiem un piedāvātām atbildēm laikā, kad tie ieradušies aptiekā
iegādāties avārijas kontracepciju. Iegūti dati par pētījuma grupas dalībnieku vecumu,
dzimumu, dzīvesvietu, nodarbošanos, reproduktīvo anamnēzi, kontracepcijas lietošanas
paradumiem, zināšanām par kontracepciju. Iesaistīties pētījumā un anketu aizpildīt mutiski
piedāvā attiecīgās aptiekas aptiekārs. Anketu aizpilda indivīds, atrodoties aptiekā, un atgriež
atpakaļ aptiekāram, kas anketu ievieto speciālā slēgtā anketu savākšanas kastē. Dati apkopoti
un analizēti, izmantojot programmas MS Excel, SPSS. Pētījuma veikšanai ir saņemta Ētikas
komisijas atļauja.
Rezultāti un secinājumi. Tēžu iesniegšanas brīdī rezultātus un secinājumus nav
iespējams prezentēt, jo pētījuma datu ievākšanas process turpinās. Konferencē tiks
prezentēti preliminārie pētījuma rezultāti.
70
4. DZELZS DEFICĪTA ANĒMIJA UN VAGINĀLĀ KANDIDOZE
GRŪTNIECĪBAS LAIKĀ
Ieva Balode1, Ilze Vīberga1
1
Medicīnas fakultāte, Latvijas Universitāte
Ievads. Grūtnieču vidū anēmiju novēro līdz 34% gadījumu. Dzelzs deficīts var radīt
grūtniecības komplikācijas kā priekšlaicīgas dzemdības, augļa attīstības aizturi, mazu
jaundzimušā ķermeņa masu. Dzelzs deficīta anēmija pavājina arī organisma pretestību
infekcijām, jo dzelzs ir svarīga sastāvdaļa imūnās sistēmas darbībā un visu imunoloģisko procesu un reakciju norisē.
Vaginālā kandidoze ir mikrobioloģiski pierādāma 30-40% veselu grūtnieču bez jebkādām
sūdzībām un simptomiem un parasti grūtniecības trešajā trimestrī. 80-95% gadījumu to izraisa raugam līdzīga sēnīte Candida albicans. Pētījumos pierādīts, ka ascendējoša asimptomātiska
vaginālā kandidoze varētu izraisīt priekšlaicīgas dzemdības un līdz ar to bērna tālākās
attīstības problēmas.
Pētījumos ir pierādīta saistība starp dzelzs deficītu un infekciju, tajā skaitā arī nosacīti
patogēnu jeb oportūnistisku patogēnu kā Candida albicans, manifestāciju imūnsupresētiem
pacientiem kā HIV inficētiem slimniekiem un pacientiem, kam veiktas orgānu transplantācijas.
Grūtniecības stāvoklis sievietei arī teorētiski var tikt uzskatīts kā „fizioloģiska” imūnsupresīva
situācija, lai varētu notikt augļa attīstība sievietes ķermenī un tas netiktu atgrūsts. Tāpēc rodas
jautājums, kā maksts floras izmaiņas grūtniecības laikā varētu būt saistītas ar dzelzs deficīta
attīstību grūtniecības laikā. Pētījumu par šo aspektu ir ļoti maz. No pētniecības aspekta būtu
jāizzina iespējamo saistību starp dzelzs deficītu un vaginālās kandidozes attīstību grūtniecei.
Pētījumu rezultāti un secinājumi ļaus spriest par to, cik svarīgi vai nesvarīgi ir ārstēt dzelzs deficītu grūtniecei, ja pastāv dzelzs deficīta korelācija ar vaginālu kandidozi, lai novērstu
vaginālās kandidozes attīstību un ar to saistītās grūtniecības komplikācijas.
Darba mērķis. Noskaidrot iespējamo korelāciju starp dzelzs deficīta anēmijas un
vaginālās kandidozes attīstību grūtniecības laikā.
Materiāli un metodes. Pētījums ir perspektīvs, šķērsgriezuma, kurā iekļautas 60 sievietes
29.-30. gestācijas nedēļā, kurām veikta antenatālā aprūpe saskaņā ar LR MK 611. noteikumiem.
Izslēgšanas kritēriji ir daudzaugļu grūtniecība, diabēta paciente, HIV pozitīva paciente un ja
ir lietotas antibiotikas šīs grūtniecības laikā. Dati tiek ievākti ar datu ievākšanas anketu no
grūtnieces kartes, ar pilotētas, strukturētas anketas palīdzību, ko aizpilda grūtniece, apkopojot
datus par socio-demogrāfiskiem sievietes rādītājiem, iepriekšējo ginekoloģisko/akušierisko
anamnēzi, citiem iespējamiem ar dzelzs deficīta anēmiju un kandidozi attīstību saistītiem
faktoriem, esošās grūtniecības norisi, laboratorajiem rādītājiem, grūtniecības iznākumu un
augļa raksturlielumiem. Papildus tiek veikts ātrais maksts sēnīšu diagnostikas tests Genitest un
maksts pH mērījums. Iegūtie dati apkopoti un analizēti, izmantojot programmas MS Excel un
SPSS 19.0. Pētījuma veikšanai saņemta Ētikas komisijas atļauja.
Rezultāti un Secinājumi. Uz tēžu iesniegšanas brīdi rezultāti un secinājumi nav
pieejami, jo pētījums ir datu ieguves etapā, kas tiks pabeigts 2015. gada janvārī. Konferencē
tiks prezentēti pētījuma preliminārie rezultāti.
71
Stenda ziņojumi
Gastrointestinālā onkoloģija un gastroenteroloģija
(Gastroenterology and gastrointestinal oncology, endorsed
by the European Society of Digestive Oncology – ESDO)
1. P
ROGNOSTIC CRITERIA ANALYSIS FOR CHOLEDOCHOLITHIASIS
DIAGNOSIS BEFORE ERCP
Imanta Ozola-Zālīte1,2, Madara Broniča3, Aldis Puķītis1,2
Faculty of Medicine, University of Latvia
Gastroenterology, Hepatology and Nutrition Centre, Pauls Stradins Clinical University Hospital, Riga, Latvia
3
Faculty of Medicine, Riga Stradiņš University
1
2
Introduction. ERCP has a high diagnostic yield in patients with a diagnosis of
choledocholithiasis. However, due to the fact that risk of severe complications is high, it
should be used for therapeutic purposes only. But it remains a challenge to correctly assess
the need for ERCP in patients who are at risk of having choledocholithiasis.
Aim. The aims of this study were to carry out an analysis of routine diagnostic approach
used in Pauls Stradins Clinical University Hospital for patients, who were sent to ERCP
due to suspicion of choledocholithiasis and to compare this approach with the guidelines
published by American Society of Gastrointestinal Endoscopy (ASGE), which outline the
predictors of choledocholithiasis, patient risk groups and provides and algorithm for the use
of imaging procedures before decision about the need of ERCP is made.
Materials and Methods. 188 cases (122 women, 66 men, mean age 64 y) were collected
prospectively during the 18 months period. Such data were obtained: imaging descriptions
(US, CT, MRCP, EUS), laboratory analysis, patient`s complains, ERCP procedure data.
All included patients were sent to ERCP due to suspicion of choledocholithiasis. Patients
were divided into the risk groups according to ASGE guidelines. Were made univariate
and multivariate analysis for separate factors and the risk groups of the choledocholithiasis
prognostic factors. Also, sensitivity, specificity, positive predictive value (PPV), negative
predictive values (NPV), and probabilities were derived. Gained results were compared
with guidelines.
Results. A stone in the common bile duct revealed by US (OR 3.9483, p=0.0005) and
cholangitis (OR 1.329, p=0.0052) were significant risk predictors of choledocholithiasis, no
72
one risk predictors were at the same time with high sensitivity and specificity. Highest sensitivity revealed common bile duct dilatation (84%), liver function laboratory parameters
(75%) and age above 55 y (77%), specificity – stone in the bile duct by US (89%) and cholangitis (91%).
Propability of choledocholithiasis was lower in high risk group as it is proposed in
ASGE guidelines (40% vs. >50%) but similar in medium risk group (27% vs. 10 – 50%).
Conclusions. In general, the guidelines provided by ASGE seem to be applicable for
Latvian situation. It is recommended to do MRCP or EUS in the medium risk group before
decision about the need of ERCP is made.
Disclosure statement. None of the authors have any financial or any other kind of
personal conflicts of interest in relation with this study.
73
2. C
LINICAL AND HISTOPATHOLOGIC FEATURES OF SURGICALLY
TREATED GASTRIC AND COLORECTAL CANCER PATIENTS IN
SURGICAL ONCOLOGY CLINIC OF RIGA EAST UNIVERSITY
HOSPITAL
Guntis Ancāns1, Andrejs Pčolkins1,2, Ivans Jelovskis1,2, Romāns Luņins1,3, Sergejs Gerķis1,2,
Lelde Lauka1,2, Viesturs Krūmiņš1, Jānis Eglītis1,3, Mārcis Leja1,3, Armands Sīviņš1,3
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīca, Onkoķirurģijas klīnika
Rīgas Stradiņa universitāte
3
Medicīnas fakultāte, Latvijas Universitāte
1
2
Introduction. Gastric and colorectal cancers are two most common gastrointestinal
cancers in the world. In 2012 at Latvia were 566 new cases of gastric (GC) and 1233 new
cases of colorectal cancers (CRC). There is evidence that centralisation of cancer care in
Wester Europe are improving patients survival, reducing complications and postoperative
mortality. We are analysing clinically – pathological profile of GC and CRC who undergo
surgical treatment in Riga East CUH Clinics of oncologic surgery.
Methods. It is retrospective descriptive study. In study were included 406 patients, 216
males and 190 females who undergo surgical treatment from 01.01.2013 to 31.12.2013 in
Riga East CUH Clinics of oncologic surgery. Median age of patients is 69 (Min. 35; Max. 88).
Results were analysed with SPSS 20 (IBM corp.) program and descriptive statistics methods.
Results. in our cohort 44.6% of GC was stage III; 9.8% of GC was stage IV and 28.3 of
CRC was stage III; 10.7% of CRC was stage IV. 27.7% (n=81) of CRC patients have rectal
cancer. Median harvested lymph nodes in GC patients was 17 (Min. 1; Max. 51); 10 lymph
nodes (Min. 0; Max. 37) in colon cancer, 8 lymph nodes (Min. 0; Max. 22) in rectosigmoid
junction cancer and 6 lymph nodes (Min. 0; Max. 24). There was statistically significant
moderate correlation between number of harvested and metastatic lymph nodes observed
rs(400)=0.35 p<0.0001. There was not observed statistically significant correlation (p=0.346)
between number of harvested lymph nodes and postoperative days.
Conclusion. in our study more than half of GC patients had advanced disease. Number
of harvested lymph nodes in our cohort were acceptable in GC patients, however it was
insufficient in CRC. Number retrieved lymph nodes correlate with number of metastatic
lymph nodes and it doesn’t correlated with postoperative days.
74
3. The Impact of investigated lymph node amount on
N stage in radically treated colorectal cancer
patients in Latvia Oncology Center of Riga East
University Hospital
Andrejs Pčolkins1, Guntis Ancāns2,3, Ivans Jelovskis1, Romāns Luņins2, Sergejs Gerķis3,
Lelde Lauka3, Viesturs Krūmiņš3, Jānis Eglītis2,3, Mārcis Leja2,3, Armands Sīviņš3
Riga Stradins University
University of Latvia
3
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīca
1
2
Background. Colorectal cancer is one of the most common malignancies in the
Western world. The status of lymph nodes is the most important prognostic factor in
colorectal cancer. Patients with lymph node involvement have a lower survival rate and are
candidates for adjuvant therapy. Much debate exists over the significance of the number of
lymph nodes (LN) examined after colon resection
Using the data from Latvian Oncology Center, we aimed to analyze whether there
is correlation between amount of LN examined and LN positivity, and relation between
patient age and LN examined.
Methods. Between January 2012 and January 2013, all consecutive patients who
underwent radical surgery for colorectal cancer at our institution were enrolled in this
study. Patients with colorectal cancer who had a previous major surgery in the same
localization were excluded from this study. Data collected from hospital electronic database
and statistically analyzed by SPSS 19.0 (IBM corp.)
Results. A total of 292 patients met inclusion criteria: 141 male (48.3%) vs 151 female
(51.7%). We observed 31 (10.6%) ceacal, 46 (15.8%) ascending colon, 8 (2.7%) hepatic
flexure, 4(1.4%) trans- verse colon, 8 (2.7%) splenic flexure, 17(5.8%) descending colon,
58(19.9%) sigmoid colon, 39 (13.4%) rectosigmoid colon and 81 (27.7%) rectal cancers.
Mean age was 69 (min 35, max 85). The mean number of positive nodes was 1.01 (min 0
max 13) and the mean number of total examined nodes was 9.16 (min 0 max 37).
Shapiro-Wilk test reveals that patient age and amount of examined LN comply with the
normal distribution. We also found weak, negative and statistically significant correlation
between patient age and LN examined.. We have used Pearson correlation test to analyze
correlation. Pearson correlation coefficient was r(286)=-0.14; p=0.018
Moreover, we tested the relation between lymphadenectomy and number of lymph node
metastases: we verified a statistically significant moderate direct correlation r(286)=0.258,
p<0.01) between number of lymph node metastases and total number of nodes examined.
Conclusions. There exist significant weak negative correlation between age and
examined LN and significant direct weak correlation between examined LN amount and
LN metastases.
75
4. THE ROLE OF N-RATIO IN CLINICSL AND PATHOLOGICAL
CHARACTERIZATION OF RECTAL CANCER PATIENTS IN
SURGICAL ONCOLOGY CLINIC OF RIGA EAST UNIVERSITY
HOSPITAL
Ivans Jelovskis1, Lelde Lauka1,2, Guntis Ancans1,2, Sergejs Gerkis1, Andrejs Pčolkins1,
Romāns Luņins1, Viesturs Krūmiņš1, Mārcis Leja1, Armands Sīviņš1,2
1
2
Latvia Oncology Center, Riga Eastern Clinical University Hospital
University of Latvia
Background. The total number of harvested and evaluated lymph nodes in pathological
specimen is significant independent prognostic factor in gastrointestinal cancers. The lymph
nodes ratio (N ratio) probably is relevant parameter in cases when number of evaluated
lymph nodes in specimen is not sufficient.
Prognostic value of lymph node ratio in radically surgically treated rectal cancer patients is still under investigation. The aim of this study was to evaluate effectiveness of N
ratio as a prognostic factor in Stage III and IV (N+) rectal cancer. In this study we have
analyzed N-ratio and its correlation to T stage (independent factor of disease severity) in
patients with rectal cancer after adequate and inadequate lymphatic dissection.
Methods. We analyzed clinicopathological data of 82 patients (45 male and 37 female,
mean age 69.5 y.o.) after radical surgical treatment, due to rectal cancer at RAKUS LOC in
time period between 01.01.13.-01.01.14. 6 patients had Nx, 54 patients had no metastatic
lymph nodes (N0) and were excluded from correlation analysis, 21 patient presented
with metastatic lymph nodes (N+) were divided into two categories based on number of
evaluated lymph-nodes: I group > 12 lymph nodes were inspected (15 patients); II group <
12 lymph nodes were inspected (6. Patients). Data was analyzed with IBM SPSS statistics
19.0 program.
Results. 1) Mean number of harvested lymph nodes in all 82 patients – 7, mean number of metastatic lymph nodes – 0.8. Low positive correlation proven, between amount
of extracted lymph nodes and metastatic lymph nodes (Spearman correlation 0398, p –
0.000257). 2) Low positive correlation between N ratio and T stage in all N+ patients (Spearman correlation – 0.33, p – 0,144); 3) No positive correlation N ratio and T stage was proven
in patient sub-categories.
Conclusion. 1) According to this study it is impossible to evaluate N ratio effectiveness
as prognostic factors because no statically significant (p > 0.05) correlation was proven,
possibly due to insufficient number of N+ patients (21 patients). 2) Total amount of harvested
lymph nodes has independent positive correlation to number of metastatic lymph-nodes
that leads to more accurate staging and adequate further treatment.
76
5. Short term outcomes in radically treated gastric
cancer patients in surgical oncology clinic of Riga
East University Hospital
Sergejs Gerķis1, Guntis Ancāns1, Andrejs Pčolkins1,2, Ivans Jelovskis1,2, Romāns Luņins1,3,
Lelde Lauka1,2, Viesturs Krūmiņš1, Jānis Eglītis2,3, Mārcis Leja1,3, Armands Sīviņš1,3
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīca, Onkoķirurģijas klīnika
Rīgas Stradiņa universitāte
3
Medicīnas fakultāte, Latvijas Universitāte
1
2
Introduction. Every year in oncology clinic of Riga East University Hospital performs
about 120 curative gastrectomies with D1 or D2 lymphadenectomies in patients with gastric
carcinoma. Therefore is important to estimate short term outcomes in radically treated
gastric cancer patients. Compare short term outcomes in patients with gastric cancer
who underwent curative gastrectomy with D1 or D2 lymphadenectomy and histologically
investigated lymph nodes number dependance on lymphadenectomy type.
Patients and methods. Retrospectively were analysed and compared results of surgical
treatment of gastric cancer. In study included 113 patients, 74 males and 39 females, who
undergo curative gastrectomies with D1 and D2 lymphadenectomy in surgical oncology
clinic of Riga East University Hospital from 01.01.2013 to 31.12.2013. From study were
excluded patients who died with 30 postoperative days. SPSS 20 (IBM corp.) programme
and descriptive statistics methods were used in data analyses.
Results. Curative gastrectomies were performed in 113. Total gastrectomy (TG) were
performed in 56. And subtotal distal gastrectomy in 57 patients, subtotal gastrectomies
(STG) D2 in 8 patients. Gastrectomies D1 lymphadenectomy were performed in 87. Patients
and D2 in 16 patients, D3 in 2, respectively. Median postoperative days were 12 days (Min.7;
Max. 376 days). Hospitalisation time in patients who underwent total gastrectomy with D1
lymphadenectomy were 14 days (Min.7; Max. 376 days), and total gastrectomy with D2
lymphadenectomy Median 12 days (Min. 9; Max. 26 days) Histologically investigated lymph
nodes number median in TG D1 group were 12 (Min.2; Max.35), and in TG D2 group 18
(Min.9; Max. 51). Postoperative morbidity were significantly higher in TG D1 group.
Conclusion. Lymphadenectomy extensiveness not influence on short term outcomes
in radically treated patients with gastric cancer. But in extended lymphadenectomy were
histologically more higher investigated lymph nodes and were more accurate pN staging.
77
6. THE EFFECT OF HARVESTED LYMPH NODES ON THE pN STAGE
IN RADICALLY TREATED GASTRIC CANCER PATIENTS IN
SURGICAL ONCOLOGY CLINIC OF RIGA EAST UNIVERSITY
HOSPITAL
Romans Luņins1,2, Guntis Ancāns1,2, Andrejs Pčolkins1,3, Ivans Jelovskis1,3, Sergejs Gerķis1,3
Lelde Lauka1,3, Viesturs Krūmiņš1, Jānis Eglītis1,3, Mārcis Leja1,2, Armands Sīviņš1,2
Riga Eastern University Hospital, Latvia Oncology Center, Latvia
University of Latvia
3
Riga Stradins University, Latvia
1
2
Introduction. Globally stomach cancer is the fifth leading cause of cancer and the third
leading cause of death from cancer making up 7% of cases and 9% of deaths, with 5-year
survival rate less than 10% Number of metastatic lymph nodes (MLN) and pN stage are one
of the main predictors of survival in patients with radically treated patients.
The aim of this study. To investigate how the amount of harvested lymph nodes after
radical treatment (HLN), can affect the number of MLN.
Methods. Retrospective analysis of clinicopathological data of 112 patients (males 65%
and females 34%, age from 36 till 86) with gastric cancer, who underwent radical treatment
from the 1 January 2013 till 31 December 2013 in Surgical Oncology Clinic of Riga East
Clinical University Hospital, was performed. Analysis included TNM stage, number
of HLN, number of MLN was calculated. The correlation between HLN and MLN was
evaluated using Spearman correlation method.
Results. Statistical analysis showed that mean number HLN of patients with pT1 was
11, with pT2 was 16, with pT3 was 16, with pT4a was 19,5 and pT4b was 20,7. The mean
number of MLN of patients with pT1 was 0,55, with pT2 was 0,55, with pT3 was 3,25, with
pT4a was 4 and pT4b was 7. The number of MLN was higher in patients with higher number of HLN (p<0.05). Consecutively pN stage was greater in patients with higher number
of HLN.
Discussion: According to our study higher number of HLN gives more precise
information about pN stage, revealing larger number of MLN. According to pN stage,
accurate prognosis of survival and further treatment can be predicted in patients with
gastric cancer
Conclusions. Our study showed that amount of HLN has impact on the number of
MLN, consecutively affecting pN stage. The mean number of HLN in specimens after
radically treated gastric cancer was 17.
78
7.
SURGICAL TREATMENT OF COLORECTAL CANCER LIVER
METASTASES IN surgical oncology clinic of Riga East
University Hospital
Lelde Lauka1,2, Guntis Ancāns1,2, Sergejs Gerķis1, Andrejs Pčolkins1, Ivans Jelovskis1,
Viesturs Krūmiņš1, Mārcis Leja2, Armands Sīviņš1,2
1
2
Latvia Oncology Center, Riga Eastern Clinical University Hospital
University of Latvia
Background. Colorectal cancer (CRC) is the third leading cause of cancer death. At
the time of diagnosis 25% of patients present with stage IV disease and out of all CRC
patients 50% develop liver metastases. About 15% of them have initially resectable disease.
If possible, surgical resection is the best treatment option as it is associated with longer
survival. Latvia Oncology center provide expertise in managment of all cancers, including
metastatic CRC.
Patients and methods. Data about CRC patients with surgicaly treated liver metastases
was colected and analysed from Latvia Oncology center in period 2011-2014. This data is
also included in LiverMetSurvey international registry of patients operated for CRC liver
metastases. Sixty six patients underwent hepatectomies with a slight predominance of
female (n=36), 10 patients had 2 or more surgeries due to a reccurent disease.
Results. Together 77 surgeries were performed, out of which 31 were major
hepatectomies and 46 were limited resections(< 3 Sg.). Sinchronous surgery for liver
metastases and primary tumor were performed in 19 cases: 11 for left or sigmoid cancer, 6
for rigt colon cancer and 2 for rectal cancer. Initially resectable liver disease was found in 70
cases. Single metastasis was found in 35 cases with dominant size of 10-20 mm. Unilateral
metastases were diagnosed in 61 cases while there were 17 cases of bilateral disease.
Postoperative complications developed in 18 patients. In 10 cases complications developed
after major anatomical right sided hemihepatectomy and in 8 cases after atypical resections.
Most frequent hepatic complications were infected collection in hepatic loge (n=9), non
infected collection (n=3) and biliary leak (n=3); all of those were successfully treated with
percutaneous dreinage. One patient died due to a postoperative liver insufficiency after
right sided hemihepatectomy for recurrent disease. At the time of hepatectomy surgery
was liver curative in 61 cases (79.22%) and globally curative in 53 cases (68,83%). 2-years
survival after first hepatectomy was 69.4%.
Conclusions. Hepatectomies due to CRC metastases were performed in 66 patients,
most of them were females aged 50-70 years. Overall 77 hepatectomies were performed,
mostly limited non anatomical resections. In majority of patients 1 or 2 metastases were
diagnosed, usually localized unilaterally. Initally resectable were 89% of cases. Mass of
postoperative complications developed after major hepatectomies, were liver related
(infected and non infected collections) and successfully treated with minimally invasive
procedures. Complication rate (16%) in Latvia Oncology center is comperable to other
Europian centers.
79
Internā medicīna un kardioloģija
8.
ARITMOGĒNAS LABĀ KAMBARA DISPLĀZIJAS REĢISTRS
LATVIJĀ
Emma Sokolova1, Mihails Pavlovičs1, Luīze Bidiņa2, Kaspars Kupics1,3, Oskars Kalējs2,3,
Linda Piekuse2, Andrejs Ērglis1,3
Medicīnas fakultāte, Latvijas Universitāte
Medicīnas fakultāte, Rīgas Stradiņa Universitāte
3
Paula Stradiņa Klīniskā Universitātes slimnīca
1
2
Ievads. Aritmogēna labā kambara displāzija (ALKD) ir iedzimta slimība. Ģenētiska
defekta dēļ miokardā rodas patoloģiskas pārmaiņas desmosomu uzbūvē – normālu miokardu
aizstāj fibrotiski taukaudi, rodas substrāts aritmijām. Pēc American Heart Association datiem
ALKD prevalence ir 1:2000-1:5000. Pārsvarā mutācijas notiek PKP2 (12p11.21), DSG2
(18q12.1) gēnos. Šobrīd Latvijā nav šādu pacientu reģistrs.
Darba mērķis. Izveidot reģistru Latvijā, lai apzinātu un novērotu ALKD pacientus.
Noteikt augsta pēkšņas kardiālas nāves (PKN) riska pacientus un izmeklēt to pirmās pakāpes
radiniekus. Novērtēt ārstēšanu un noteikt pacientu ģenētisko profilu Latvijā.
Materiāli un metodes. Multidisciplinārs prospektīvs reģistrs, kurš ilgs 5 gadus. Latvijas
Kardioloģijas Centrā atlasīja pacientus, kuri atbilda ALKD diagnosticēšanas kritērijiem
(Revised Task Force Criteria 2010.g.) Pacientiem ieplānotas vizītes reizi gadā. Pirmās vizītes
laikā analizēja – anamnēzi, iepriekšējos izmeklējumus (Holtera monitorus, EKG) un novērtēja
dzīves kvalitāti (Quality of Life of Patient with Arrhythmia anketa), veica EKG, ehokardiogrāfiju.
Rekomendēja sirds magnētisko rezonansi, ģenētiskās analīzes. PKN risku noteica pēc European
Society of Cardiology datiem. Dati analizēti ar SPSS IBM 22.versiju.
Rezultāti. No 1.08.2014. atlasīja 38 pacientus ar aizdomām par ALKD. Tika atklāti 17
ALKD pacienti. Vidējais vecums 42,76 gadi (max72, min26;±13,718), sievietes 10 (59%),
vīrieši 7 (41%), dzīves kvalitāte vidēji 72 (±9,8) punkti. EKG bija 17, Holtera monitorēšana 17,
ehokardiogrāfiju 17, magnētisko rezonansi 15, veloergometriju 15 pacientiem. EKG: Epsilona
vilni konstatēja 4, ventrikulāras ekstrasistoles 10, invertētus T viļņus 4, nenoturīgu ventrikulāru
tahikardiju 5, noturīgu 2 pacientiem. Ehokardiogrāfijā izvelvēts labais kambaris, labā kambara
aneirisma 14, palielināts izmēros RVOT, RVOT/BSA 15 pacientiem. Veloergometrijā pārsvarā
zema/vidēja slodzes tolerance, 12 pacientiem slodzes izsauktas ventrikulāras ekstrasistoles.
Sirds magnētiskā rezonancē 14 pacientiem konstatēja labā kambara aneirismatiskus iztilpumus.
Ģenētiski izmeklēti 17 pacienti un divi pirmās pakāpes radinieki. Ģenētikas rezultāti tiek
apkopoti. Terapijā beta blokatorus pielietoja 6, radiofrekvences katetrablāciju (RFKA)-4,
implantējamo kardiodefibrilatoru (IKD)-1 pacientam. PKN augsts risks-2, vidējs risks-5, zems
risks-10 pacientiem.
Secinājumi. Atklāti 17 ALKD pacienti. Augsts PKN risks 2 pacientiem. Beta blokatoru
terapija 35,3% (n=6), RFKA 23% (n=4), IKD 6% (n=1) gadījumos. Nepieciešams apkopot
ģenētiskos rezultātus.
Finansējums: RSU molekulārās ģenētikas zinātniskā laboratorija, PSKUS.
80
9.
HIPERKALIĒMIJAS RISKA FAKTORI UN ASOCIĒTAS EKG
IZMAIŅAS
Anna Silda1, Harijs Čerņevskis1
1
Paula Stradiņa Klīniska Universitātes slimnīca, Rīga, Latvija
Ievads. No kālija (K) koncentrācijas ir atkarīga normāla nervu un muskuļu šūnu funkcija.
Hiperkaliēmija ir potenciāli dzīvību apdraudošs stāvoklis. Tā palielina sirds depolarizāciju
un muskuļu uzbudināmību, kas atspoguļojas ar izmaiņām elektrokardiogrammā (EKG).
Biežāk sastopama pacientiem ar akūtu un/vai hronisku nieru bojājumu.
Darba mērķis. Izvērtēt dažādas smaguma pakāpes hiperkaliēmijas riska faktorus un ar
hiperkaliēmiju asociētas EKG izmaiņas.
Materiāli un metodes. atlasīti 100 pacienti ar iestāšanas brīdī laboratoriski apstiprinātu
hiperkaliēmiju (K≥5,5 mmol/l). Analizēti hiperkaliēmiju veicinošie faktori: glomeruļu
filtrācijas ātrums, regulāri lietoti medikamenti (beta-blokatori, AKE-inhibitori, ATII
blokatori, aldosterona inhibitori, digoksīns, perorālie hipoglikemizējošie līdzekļi, insulīns)
un EKG mērījumi.
Rezultāti. No 100 pacientiem 51% vīrieši, 49% sievietes ar vidējo kālija līmeni
iestājoties stacionārā 6,14±0,68 mmol/l (maksimāli – 8,1 mmol/l). Vidējais pacientu
vecums ir 65±18,26 gadi (no 22 līdz 99 gadiem, mediāna – 71,5 gadi). 63% K bija no 5,56,0 mmol/l, 14% no 6,1-6,5 mmol/l, 8% līdz 7,0 mmol/l, 7% 7,1-7,5 mmol/l, 8% virs 7,5
mmol/l. Samazināts nieru filtrācijas ātrums korelē ar lielāku kālija koncentrāciju serumā
(p<0,001, r=0,476). Trombocītu skaits samazinās, samazinoties glomeruļu filtrācijas
ātrumam (GFĀ) (p<0,01). Biežāk ambulatori lietojamie medikamenti: beta-blokatori un
AKE-inhibitori neietekmēja EKG izmaiņu attīstību. 71 pacientam bija veikta EKG, no tiem
29% gadījumu nebija hiperkaliēmijas asociētu izmaiņu. Palielinoties kālija koncentrācijai
biežāk attīstās EKG izmaiņas (p<0,01). 42% gadījumu bija novērotas sirds vadīšanas
traucējumi: 27% – smaili T zobi, 14% – QRS paplašināšanās, 9% pagarināts PR intervāls,
7% – saplacināts P zobs. Biežāk EKG izmaiņas bija pacientiem ar akūtu nieru mazspēju uz
hroniskas nieru slimības (HNS) fona (88% no šīs grupas pacientiem), ar HNSIII (44%),
HNSV (75%). Negatīva korelācija starp sirdsdarbības frekvenci un hiperkaliēmijas pakāpi
novērota tikai cukura diabēta pacientiem (p<0,05). 20% pacientu stacionēšanās beidzās ar
nāvi, kas iestājās dažādā laika intervālā: mazāk par stundu NMC līdz 56 dienām stacionārā.
Palielinoties kālijam palielinājās nāves gadījumu skaits (p<0,05, r=0,3).
Secinājumi. Hiperkaliēmijas veicinošs faktors ir samazināts GFĀ. Smagākās pakāpes
hiperkaliēmiju novēro pacientiem ar akūtu nieru mazspēju uz hroniskas nieru slimības
fona. Vairumā gadījumu regulāri ambulatori lietojamie medikamenti neizraisa smagas
pakāpes hiperkaliēmiju un ar to asociētas EKG pārmaiņas. EKG – hiperkaliēmijas smaguma
pakāpes radītājs. Palielinoties kālija koncentrācijai serumā, biežāk konstatē hiperkaliēmijas
raksturīgas EKG izmaiņas: smailus T zobus, samazinātus P zobus, paplašinātus QRS
kompleksus, pagarinātu PR intervālu, bet bradikardiju novēro tikai cukura diabēta
pacientiem.
81
10.
SLĀPEKĻA OKSĪDA UN DNS INTEGRITĀTES RĀDĪTĀJU
IZMAIŅAS 1. TIPA CUKURA DIABĒTA APSTĀKĻOS, TO
KOREKCIJAS IESPĒJAS
Alise Dekante1, Evita Rostoka2, Jeļizaveta Sokolovska1,2, Larisa Baumane2, Nikolajs Sjakste1,2
1
2
Latvijas Universitāte, Medicīnas fakultāte
Latvijas Organiskās Sintēzes institūts
Ievads. 1,4-dihidropiridīni (1,4-DHP) ir sevi parādījuši kā polipotentas vielas, kas var
tikt izmantotas daudzu patoloģisku stāvokļu korekcijā. Ir dati, ka 1,4-DHP atvasinājums AV153-Na ir spējīgs reparēt oksidatīvā stresa radītos bojājumus in vitro. 1. tipa cukura diabēta
(1TCD) mikrovaskulāro komplikāciju pamatā ir hiperglikēmijas radītais oksidatīvais stress
un tam sekojošie DNS pārrāvumi, kuru nekorekta reparācija var izsaukt šūnas strukturālu
un funkcionālu modifikāciju.
Darba mērķis. Darba pirmā posma mērķis bija izanalizēt DNS bojājumu un slāpekļa
oksīda (NO) rādītāju saistību ar 1. tipa cukura diabētu. Otrā posma mērķis, balstoties uz
iegūtajiem rezultātiem, bija izvērtēt AV-153-Na DNS reparējošās spējas 1TCD apstākļos.
Materiāli un metodes. Gadījumu grupā iesaistīti 88 1TCD pacienti, kontroles grupā –
44 pacienti bez glikozes tolerances traucējumiem. NO radikālu koncentrācija asinīs noteikta
ar eletronparamagnētisko (EPR) spektrometriju. NO2- un NO3- koncentrācija serumā un
urīnā noteikta kolorimetriski. DNS pārrāvumi kodolu saturošās asins šūnās noteikti ar vienas
šūnas gela elektroforēzi. AV-153-Na ietekme uz DNS reparāciju analizēta asinīs ex vivo – 9
1TCD pacientiem un 6 veseliem indivīdiem. Asinis trīs stundas 37°C 5% CO2 vidē ar AV153-Na 1nM, 5nM un 10nM koncentrācijās. Tālāk veikta vienas šūnas gela elektroforēze.
Rezultāti. Gadījumu grupā NO līmenis asinīs un DNS bojājumu vērtība ir lielāka
(p < 0,0001), savukārt NO2-/NO3- līmenis serumā (p < 0,007) un urīnā (p < 0,04) mazāks,
salīdzinot ar kontroles grupu. Gadījumu grupā NO apgriezti saistīts ar NO2-/NO3- serumā
(P < 0,04) un urīnā (P = 0,05), iespējams, sakarā ar NO sintāžu neatkarīgo NO veidošanos.
1TCD pacientiem NO koncentrācijas asinīs un DNS bojājumu vērtību līmeņu (attiecinot pret kontroles vidējo rādītāju) mijiedarbība tieši korelē ar HbA1c (p < 0,04) un
slimības ilgumu (p < 0,05). Salīdzinot ar kontroles grupas vidējo rādītāju, 74,14% 1TCD
pacientu raksturīgs paaugstināts NO un DNS bojājumu līmenis, kas kontroles grupā ir tikai
16,28% gadījumu. Taču 1TCD pacientiem 26% gadījumu NO līmenim asinīs ir zema, apgriezta ietekme uz DNS bojājumu (p < 0,0001), līdz ar to NO un DNS pārrāvumi, iespējams,
uzskatāmi kā blakus esoši faktori, kas raksturīgi 1TCD gadījumā.
Kontroles grupas brīvprātīgo asins kodolu saturošās šūnās pēc trīs stundu inkubācijas
ex vivo ar AV-153-Na nevienā no koncentrācijām nenovēro DNS vienpavediena pārrāvumu
izmaiņas, savukārt 1TCD gadījumā 5nM koncentrācija statistiski ticami samazina DNS
bojājumu pakāpi (p = 0,0016).
Secinājumi. 1TCD pacientiem oksidatīvā un nitrozatīvā stresa ietekmē ir izmainīti
NO metabolisma un DNS integritātes rādītāji. AV-153-Na ir potenciāls DNS reparāciju
stimulējošais aģents 1TCD gadījumā.
Finansējums. ESF 1DP/1.1.1.2./13/APIA/VIAA/002 un LSC grant 278/2014.
82
11. aroda etioloģijas Karpālā kanāla sindroma cēloņi
un pacientu raksturojums
Jeļena Kucina1, Jekaterīna Kucina2, Tatjana Farbtuha1,3
Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca, Rīga, Latvija
Medicīnas fakultāte, Latvijas Universitāte
3
Aroda un radiācijas medicīnas centrs, Rīga, Latvija
1
2
Ievads. Karpālā kanāla sindroms (KKS) jeb n.medianus kompresija plaukstas pamata
kanālā ir visbiežāk sastopamā rokas kompresijas neiropātija. KKS pēc slimības smaguma
izšķir IV stadijas. Latvijā jaunu arodslimnieku īpatsvars nozīmīgi pieaug: no 784 līdz 1087
slimniekiem attiecīgi 2005. un 2013. gadā. Šobrīd KKS veido gandrīz pusi (542) no visa
jauna aroslimnieku skaita.
Darba mērķis. Noskaidrot karpālā kanāla sindroma cēloņus saistībā ar pacientu
nodarbošanos un veikt šo pacientu sīkāku raksturojumu.
Materiāls un metodes. Retrospektīvā aprakstošā pētījumā tika veikta 280 pacientu
Aroda un radiācijas medicīnas centrā ambulatoras daļas medicīniskās dokumentācijas
analīze, kuriem 2005. gadā pirmoreiz diagnosticēts aroda etioloģijas karpālā kanāla
sindroms.
Tika analizēti šādi parametri – dzimums, vecums, kopējais darba stāžs, kaitīgais darba
stāžs, nodarbošanās, darba nozare, skartā roka, pirmreizēji diagnosticēta slimības smaguma
stadija 2005. gadā, citas aroda etioloģijas muskuloskeletālās sistēmas blakusslimības. Datu
apstrāde tika veikta ar MS Excel 11 un SPSS 20.0 programmām.
Rezultāti. Pacientu sadalījums atkarībā no dzimuma bija 201 (71,8%) sievietes ar vidējo
vecumu 54,1±6,9 gadi un 79 (28,2%) vīrieši ar vidējo vecumu 54,5±8,1gadi. 126 (45%)
aroda etioloģijas karpālā kanāla sindroma gadījumu tika konstatēti vecumgrupā 55-64 gadi.
Abas rokas tika skartas 247 (88,2%), kreisā 3 (1,1%), un labā 30 (10,7%). Kopējais darba
stāžs līdz diagnozei bija 33,2±8,2 gadi un kaitīgais darba stāžs 28,3±8,7 gadi. KKS III stadija
diagnosticēta 238 (85,0%) gadījumos, II-29 (10,4%) un IV-13 (4,6%) gadījumos, (p=0,001).
KKS III stadija prevalē pacientiem ar kaitīgo darba stāža lielumu no 21 līdz 30 gadiem-96
(34,3%). Konstatēta pozitīva, statistiski ticama korelācija starp kaitīgo darba stāža lielumu un
KKS III stadijas esamību (r=0,4; p=0,048). Analizējot 11 aroda etioloģijas blakusaslimšanas,
KKS pacientiem visvairāk bija sastopama – kakla, krūšu un joslas daļas deformējošā
spondiloze 180 (69,5%). Pacientu sadalījums pa darba nozarēm: lauksaimniecība 25 (8,9%);
pārtikas produktu ražošanā 34 (12,1%); tekstilizstrādājumu ražošanā 34 (12,1%); veselības
un sociāla aprūpē 32 (11,4%); sauszemes transportlīdzekļu vadītāji 37 (13,2%); būvniecība
30 (10,7%); biroja darbinieki 8 (2,9%); rūpniecības iekārtu operatori 27 (9,6%); smaga
fiziska darba strādnieki 35 (12,5%); citu nozaru pārstāvji 18 (6,4%).
Secinājumi. 1.Abpusējs arodetioloģijas KKS visbiežāk tiek diagnosticēts strādniekiem
vecuma grupā no 55 līdz 64 gadiem (n=126;45%) ar kaitīgo darba stāžu 28,3±8,7 gadi.
Slimība biežāk konstātēta sievietēm, nekā vīriešiem. 2. Biežākais KKS cēlonis ir specifiska
83
roku pārslodze: statiska pārslodze, biežas vienveidīgas pirkstu un plauktu kustības ar
vai bez plaukstas saliecējmuskuļu pārslodzi. Vislielāka KKS sastopamība ir sauszemes
transportlīdzekļu vadītājiem. 3. KKS III stadijas biežums pozitīvi korelē ar kaitīgo darba
stāža lielumu. 4. Pirmreizēji KKS biežāk diagnosticēts pacientiem jau pie smagākas slimības
stadijas (III stadija).
84
Ķirurģija, ginekoloģija, traumatoloģija, onkoloģija
12.
L APAROSKOPISKA TRANSABDOMINĀLA PREPERITONEĀLA
INGVINĀLAS TRŪCES PLASTIKA (TAPP), IZMANTOJOT
TĪKLIŅUS BEZ PAPILDUS FIKSĀCIJAS
Tatjana Kļimovska1,3, Igors Ivanovs1,3, Maksims Mukāns2,3, Rita Ničiporuka2,4,
Guntars Pupelis2,3
Medicīnas fakultāte, Latvijas Universitāte
Medicīnas fakultāte, Rīgas Stradiņa Universitāte
3
Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca „Gaiļezers”
4
Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca
1
2
Ievads. Mūsdienās laparoskopiskas ingvinālo trūču plastikas laikā tiek izmantotas
dažādas sintētisko tīkliņu fiksācijas metodes. Ir pierādīts, ka mehāniska fiksācija ir saistīta ar
pēcoperācijas sāpju sindromu. Tīkliņa implantācija bez vai ar minimālu fiksāciju samazina
šo problēmu. Pasaulē tiek plaši pielietoti anatomiskie Parietex Folding Mesh tīkliņi ar
minimālu fiksāciju, savukārt Parietene ProGrip tīkliņu izmantošana bez papildus fiksācijas
ir jauna metode, kura vēl nav plaši izplatīta.
Darba mērķis. Analizēt operācijas ilgumu, komplikāciju skaitu, pēcoperācijas
diskomforta un sāpju sajūtu pacientiem pēc ingvinālas trūces TAPP plastikas, salīdzinot
abas metodes.
Materiāli un metodes. Kopumā pētījumā iekļauti 42 pacienti (37 vīrieši un 5 sievietes)
ar vidējo vecumu 51 (IQR=61-43) gads. Pacienti sadalīti divās grupās: pirmajā grupā
(n=30) iekļauti pacienti, kuri operēti implantējot pašfiksējošu Parietene ProGrip tīkliņu
bez papildus fiksācijas, otrajā grupā (n=23) – pacienti, kuriem tika izmantoti anatomiskie
Parietex Folding Mesh tīkliņi, kas papildus fiksēti pie muskuļiem ar 2-3 atsevišķām šuvēm.
Perioperatīvie dati iegūti retrospektīvi no pacientu slimības vēsturēm. Pacientu aptauja
veikta prospektīvi 6 līdz 33 (vidēji 17,5) mēnešus pēc operācijas. Analizēti dati par
operācijas ilgumu, hospitalizācijas laiku, diskomfortu un sāpēm fiziskās aktivitātes un darba
laikā (vizuālā analogu skala), svešķermeņa sajūtu, trūču recidīviem un apmierinātību ar
operāciju.
Rezultāti. Kopumā veiktas 53 laparoskopiskas ingvinālo trūču plastikas (unilaterāla
n=31, bilaterāla n=11, primāra trūce n=49, recidīvs n=4), izmantojot TAPP pieeju. Neviena
operācija netika konvertēta. Vidējais operācijas laiks pirmajā grupā bija 75 (IQR=93-65)
minūtes, otrajā grupā – 105 (IQR=133-73) minūtes (p=0,025). Nevienam no pacientiem
netika novērotas agrīnas pēcoperācijas komplikācijas. Vidējais hospitalizācijas laiks abās
grupās bija 1 diena. Pēcoperācijas novērošanas periodā ziņots tikai par vienu trūces
recidīvu (1,88%) otrajā grupā. Lielākā daļa pacientu (97,6%) bija apmierināti ar operācijas
85
rezultātiem un ir gatavi rekomendēt šāda tipa operācijas citiem. Pēcoperācijas periodā 81%
pacientu nebija fiziskās aktivitātes ierobežojumu. Nebija ievērojamas atšķirības svešķermeņa
sajūtā pirmajā grupā (n=2,8%) un otrajā grupā (n=2, 11,8%). Vidēji izteiktas sāpes fiziskās
aktivitātes laikā īslaicīgi bija novērojamas 2 pacientiem (8%) pirmajā grupā un 3 pacientiem
(17,1%) otrajā grupā. Neviens pacients nesūdzējās par izteiktām sāpēm fiziskās aktivitātes
laikā.
Secinājumi. Laparoskopiskas TAPP ingvinālas trūces plastikas, izmantojot tīkliņu bez
fiksācijas un tīkliņus ar minimālo fiksāciju ir drošas metodes ar zemu komplikāciju un
recidīvu skaitu. Galvenā priekšrocība izmantojot Parietene ProGrip tīkliņu bez fiksācijas
ir īsāks operācijas laiks, salīdzinot ar plaši pielietojamiem Parietex Folding Mesh tīkliņiem.
Pacientiem pēcoperācijas periodā reti novēro sāpju vai diskomforta sajūtu, kā arī nav
ievērojama fiziskās aktivitātes ierobežojuma.
86
13. TERAPIJAS EFEKTIVITĀTES IZVĒRTĒŠANA NIERU VĒŽA
PACIENTIEM ATKARĪBĀ NO METASTĀŽU LOKALIZĀCIJAS
Sandra Čivčiša1, Viktors Kozirovskis1,2
1
2
Medicīnas fakultāte, Latvijas Universitāte
Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca, Rīga, Latvija
Ievads. Katru gadu saslimstība ar nieru vēzi pasaulē un Latvijā pieaug. Kaut arī lielākajai
pacientu daļai iespējama radikāla operācija, nereti vēlāk attīstās metastāzes, kas nosaka pacientu mirstību. Metastāžu gadījumā imūnterapija un mērķterapija ir galvenie terapijas veidi,
kas ļauj pagarināt pacientu dzīvildzi un uzlabot dzīves kvalitāti.
Darba mērķis. Noskaidrot, vai metastāžu lokalizācijai un skarto orgānu skaitam ir ietekme uz sistēmiskās terapijas efektivitāti.
Materiāli un metodes. Retrospektīvajā analītiskajā pētījumā iekļauti 58 pacienti, kas
ārstējās VSIA „Paula Stradiņa KUS” onkoloģijas klīnikā no 2006. līdz 2014. gadam.
Iekļaušanas kritēriji: metastātiska nieru gaišo šūnu karcinoma, kā vienīgā onkoloģiskā
diagnoze, ar/bez nefrektomijas, saņemta sistēmiska terapija, regulāras vizītes pie onkologa. Informācija ievākta no ambulatorajām kartiņām un PREDA sistēmas. Pētījuma anketā
iekļautā informācija: personas dati, vēža histoloģiskais variants, TNM stadija, pielietotā terapija. Metastātiskās slimības uzstādīšanas datums, progresijas un miršanas datums.
Izmantotās programmas: Microsoft Office Excel, Microsoft Office Windows, MedCalc
Kaplāna – Meijera dzīvildzes analīze, versija 10.2.0.0
Rezultāti. No 58 pētījuma pacientiem 38 analīzes brīdī bija miruši, bet progresija vēl
nebija iestājusies tikai 4 pacientiem. 51 pacientam metastāzes bija 1 orgānā, bet 7 – 2 orgānos.
Nefrektomija veikta 41 pacientam. Pacientu kopējā vidējā dzīvildze no metastāžu atklāšanas
brīža bija 24 mēneši. Vidējais laiks līdz progresijai – 10 mēneši.
Ja metastāzes sākotnēji bija skārušas tikai plaušas, vidējās dzīvildzes rādītāji bija statistiski
ticami labāki, salīdzinot ar to pacientu grupu, kur metastāzes bija konstatētas citos orgānos
(60 mēneši pret 15 mēnešiem, p=0,0228, 95% CI, 1,1223 līdz 4,6714).
Statistiski īsāka dzīvildze bija tajā pacientu grupā, kur metastāzes sākotnēji bija skārušas
kaulus (11 mēneši pret 32 mēnešiem, p=0,0385, 95% CI, 0,1650 līdz 0,9523) vai galvas
smadzenes (10 mēneši pret 33 mēnešiem, p=0,0076, (95% CI, 0,05271 līdz 0,6370).
Nebija statistiski ticamas dzīvildzes atšķirības pacientu grupās, kur metastāzes bija
konstatētas 1 orgānā vai 2 orgānos (28 mēneši pret 24 mēnešiem, p=0,5377, 95% CI, 0,2464
līdz 2,0763).
Nebija statistiski nozīmīgas dzīvildzes starpības pacientiem ar sākotnējām aknu
metastāzēm (28 mēneši pret 24 mēnešiem, p=0,7923, 95% CI, 0,3791 līdz 3,5650) vai limf
mezglu metastāzēm (37 mēneši pret 22 mēnešiem, p=0,1693, 95% CI, 0,7684 līdz 4,4792) pret
pārējo pacientu dzīvildzi.
Secinājumi. Metastāžu lokalizācijai ir nozīme, izvērtējot pacientu prognozi pie
metastātiska gaišo šūnu nieru vēža. Visaugstākā dzīvildze ir pacientiem ar sākotnējām
metastāzēm plaušās.
Visīsākā dzīvildze ir pacientiem ar skartām galvas smadzenēm vai kauliem. Dzīvildze
neatšķīrās pacientiem ar metastāzēm vienā orgānā vai vairākos orgānos.
87
14.
RESULTS OF SURGICAL TREATMENT OF SKIN MELANOMA
SURGICAL ONCOLOGY CLINIC OF RIGA EAST UNIVERSITY
HOSPITAL
Olga Ivanova1, Guntis Ancāns2, Viesturs Krūmiņš2, Jānis Eglītis1,2,
Mārcis Leja1,2, Armands Sīviņš1,2
1
2
Medicīnas fakultāte, Latvijas Universitāte
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīca, Onkoķirurģijas klīnika
Background. Melanoma of skin is one of the most common non gastrointestinal
oncologic diseases. In 2012 in Latvia was diagnosed 213 new cases of skin melanoma. More
than 50% of all cases undergo surgical treatment in Riga East CUH Latvia oncology centre.
Patients gender, age and depth of invasion are commonly accepted prognostics factors. We
evaluated clinical and pathological properties of melanoma patients who undergo surgical
treatment in Riga East CUH Latvia oncology centre.
Methods. It is retrospective descriptive study, where we analysed clinical characteristics
and treatment results of skin melanoma in patients who undergo surgical treatment in Riga
East CUH from 01.01.2009 to 31.12.2009. In study included 112 patients, 67 females and
45 males. 90 were older 50 years of age and 22 younger, respectively. Clack and Breslow
classifications were used for pathologic characterisation of melanoma level and depth of
invasion. Results were analysed with SPSS 20 (IBM Inc.) program, descriptive statistics
methods was used.
Results. Tumor size 0-5 mm n= 3 (2.7%) 6–10 mm n=23 (20.5%); >10 mm n=86
(76.8%), respectively. There was no statistically significant relation between tumor size and
gender (p=0.961), age < 50 years (p=0.497) and location (p=0.171) observed. Melanoma
invasion in according with Clark classification were 6.3% (n=7) in situ, 18.9% (n=21)
invasion in papillary layer, 40.5% (n=45) invasion to the junction of the papillary and
reticular dermis, 24.3% (n=27) invasion into the reticular dermis and 9.9% (n=11) invasion
into the subcutaneous fat. Depth of invasion in according with Breslow classification were
17% (n=19) I - <0.75 mm 1mm; 12.6% (n=14) II 0.75 mm - 1.5mm; 14.4% (n=16) III 1.51
mm - 2.25mm; 18% (n=20) IV 2.25 mm - 3.0mm; 37.8% (n=42) V >3.0 mm. There was no
relationship between level of invasion (p=0.143), depth of invasion (p= 0.402) and gender,
age and tumor localisation.
Conclusions. In our study we did not find that the difference is statistically significant
relationship between level, depth of melanoma invasion and patients gender, age and tumor
localisation.
88