Anrī Bergsons

Anrī Bergsons Henri Louis Bergson Personīgā informācija Dzimis 1859. gada 18. oktobrī Parīzē Miris 1941. gada 4. janvārī (81 gads) Parīzē Tautība francūzis

Zinātniskā darbība Zinātne filosofija Alma mater École normale supérieure Sasniegumi, atklājumi vitālisma un mācības par dzīvības spēku pamatlicējs Apbalvojumi Nobela prēmija literatūrā (1927)

Anrī Luijs Bergsons (Henri Louis Bergson, dzimis 1859. gada 18. oktobrī, miris 1941. gada 4. janvārī) bija franču filosofs, intuitīvists, pazīstamākais t.s. "dzīves filosofijas” pārstāvis.

Biogrāfija

Dzimis 1859. gada 18. oktobrī Parīzē, Lielbritānijas pavalstnieku Mihaela Bergsona un Katrīnas (dzim. Levison) ģimenē. Bērnību pavadījis Londonā. Kad Anrī sasniedza 8 gadu vecumu, ģimene pārcēlās uz dzīvi Francijā, kuras pilsonību viņš ieguva 21 gada vecumā. 1868.-1878. gados mācījās Fonteina licejā (lycée Fontaine, mūsd. lycée Condorcet), augstāko izglītību iegūstot universitātē (École normale supérieure), ko absolvē 1881. gadā.

Pēc augstskolas beigšanas sāka strādāt par pasneidzēju Anžeras licejā (lycée d’Angers), bet pēc gada viņu uzaicināja par mācībspēku Paskāla licejā (lycée Blaise Pascal) Klermon-Ferandā (Clermont-Ferrand). 1889. gadā tika publicēts pirmais Anrī Bergsona darbs "Vēstījums par apziņas tiešajiem datiem", 1897. gadā iznāca "Atmiņa un matērija", 1907. gadā - "Radošā evolūcija”. 1891. gadā atgriezās Parīzē, kur sāka strādāt par pasniedzēju Anrī IV licejā (lycée Henri-IV), un 1892. gadā apprecējās ar Luīzi Noibergeru (Louise Neuburger).

Kopš 1900. gada College de France profesors sengrieķu filosofijas katedrā. 1914. gadā viņu ievēl par Francijas akadēmijas (l’Académie française) locekli un Zinātnes morāles un politisko zinātņu akadēmijas (l’Académie des sciences morales et politiques) prezidentu. No 1921. gada Nāciju Savienības Starptautiskās intelektuālās sadarbības komisijas (Commission internationale de coopération intellectuelle) prezidents. 1927. gadā Anrī Bergsons saņēma Nobela prēmiju literatūrā. 1930. gadā kļuvis par Francijas Goda leģiona ordeņa lielkrusta (Grand-croix de la Légion d'honneur) kavalieri.

1930. gados pievērsies kristietībai un kristījies kā katolis. Otrā Pasaules kara laikā, okupētās Francijas teritorijā uzsāktajā ebreju vajāšanu laikā t.s. Višī valdība oficiāli piešķīra Bergsonam šajā aspektā tiesisko imunitāti, taču Bergsons, protestējot pret apkārt notiekošo, pats devās un stājās uzskaitē kā ebrejs.

Miris 1941. gada 4. janvārī no plaušu karsoņa.

Bibliogrāfija

• Apcerējums par apziņai tieši doto (1889)
• Matērija un atmiņa (1896)
• Radošā evolūcija (1907)
• Smiekli (1900)
• Divi morāles un reliģijas avoti (1932)

Mācība

Viņa mācības centrā ir secinājums, ka dzīve sastāv no pastāvīgi mainīgiem psiholoģiskajiem stāvokļiem, kas pēc noteikta laika pāriet viens otrā. Šo noteikto laika sprīdi Bergsons dēvēja par "ilgstību" un apgalvoja, ka tieši ilgstība veido apziņu. Cilvēka dzīve nav atsevišķas, nesaistītas epizodes, atgadījumi vai notikumi, - tie visi ir saistīti vienā nepārtrauktā procesā un šis kvalitatīvais laiks ("ilgstība") atšķiras no mehāniskā laika jeb pulksteņa laika, jo mehānisma laiks ir intelekta izgudrojums un tas sadala, saskalda ilgstību atsevišķos fragmentos un izjauc dzīves izpratni un uztveri tās veselumā un nepārtrauktībā. Matērija, laiks, kustība ir dažādie veidi, kādos "ilgstība“ izpaužas mūsu uztverē. "Ilgstību" varot izzināt tikai intuitīvi, ko Bergsons saprot kā uz jēdzieniem nebalstītu „saskatīšanu“, „apjēgšanu“, kad „izziņas akts sakrīt ar aktu, kas rada īstenību“. Lielā mērā pateicoties viņam, laiks un telpa joprojām palika nošķirti, taču laika jēdzienam tika piešķirta pavisam jauna, vitāla vieta domā par laiku-telpu un tā dzīvi-veidojošajiem faktoriem. Bergsona izpratnē intelekts ir nepieciešams, lai cilvēks spētu tikt galā ar materiālajām jeb telpiskajām lietām, savukārt intuīcija ļauj nonākt līdz dzīves patiesībai.

Literatūra

• Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. — Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 48. lpp.
• Laiki un domas: Nobela prēmijas laureāti literatūrā par pasauli un sevi 1901-2002. / sast. Andris Rijnieks - Rasa, Rīga, 2003. ISBN 9984-717-58-5
• Šuvajevs I. Dzīļu psiholoģija: personas, idejas un risinājumi. - Zvaigzne ABC, Rīga, 2002. ISBN 9984-22-439-2
• Paļēviča M. Anrī Bergsona ētika un aistētika. // Kultūras avīze, 1993., 8/9 (11/12) 28.
• Rubene M. Anrī Bergsona smieklu estētika. // Kentaurs XXI, 2007. decembris, Nr. 44, 44.—53. lpp.

Ārējās saites

• Bergsons Anrī - Vēstures terminu skaidrojošā vārdnīca