Aļģirds

**Aļģirds**
*Algirdas/Альгерд*
Aļģirds; Algirdas/Альгерд
Lietuvas dižkunigaitis
	1345. gads — 1377. gads
Priekštecis	Jaunutis
Pēctecis	Jagailis
Dzimis	ap 1296. gadu
Miris	1377. gada maija beigās; domājams, Maišagalā; (Viļņas apriņķis Lietuva)
Dzīvesbiedre	Marija (Vitebskas kņaza meita); Juliāna (Tveras kņaza meita);
Bērni	vismaz 12 dēli un vismaz 9 meitas, to skaitā Jagailis, Šķirgailis, Švitrigailis
Dinastija	Ģedimina dinastija
Tēvs	Ģedimins
Māte	Jevna

Aļģirds, arī Oļģerts (lietuviešu: Algirdas, baltkrievu: Альгерд, latīņu: Olgerth; dzimis ap 1296. gadu, miris 1377. gada maija beigās) bija Lietuvas dižkunigaitijas valdnieks kopā ar savu brāli Ķēstuti laikā no 1345. līdz 1377. gadam. Līdzās viņa tēvam Ģediminam Aļģirds tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem Lietuvas valdniekiem. Aļģirds pakļāva daļu līdz tam Zelta ordas pārvaldē esošo kņazu valstu, paplašinot Lietuvas robežas tagadējās Krievijas un Ukrainas teritorijās.

Vārda cilme

Personvārds Aļģirds ir cēlies no vārdu saknēm al- (aliai "viss") + gird- (girdėti, girdas "dzirdētais") — "visu dzirdošais" vai "viszinis".^[1] Pēc cita uzskata viņa vārda pirmā daļa al- nozīmē "alga" un viss vārds nozīmē "algu dzirdošais" vai "algu zinošais".^[2]

Dzīves gājums

Aļģirds ir dzimis ap 1296. gadu kā sava tēva Ģedimina trešais dēls no viņa otrās laulības ar Smoļenskas kņaza meitu Olgu Vsevolodovnu. 1318. gadā viņš apprecēja Vitebskas kņaza Jaroslava Vasiļjeviča meitu Mariju un apmetās uz dzīvi Usvjatas pilī (tagad — Pleskavas apgabala dienvidos), bet pēc sievastēva nāves kļuva par Vitebskas kņazu (1323). 1341. gadā Pleskavas veče uzaicināja viņu aizstāvēt pilsētu pret Livonijas ordeņa uzbrukumu, pēc tam viņa dēls Andrejs kļuva par Pleskavas kņazu.

Kad pirms savas nāves Ģedimins 1341. gadā sadalīja savus valdījumus saviem septiņiem dēliem kā dalienas kņazistes, Aļģirds ieguva savā valdījumā Krēvas pilsnovadu, viņa brālis Ķēstutis Trāķu un Grodņas pilsnovadus, bet Jaunutis apmetās Viļņas pilī tēva galvaspilsētā.

1345. gadā Aļģirds noslēdza savienību ar savu jaunāko brāli Ķēstuti un ar viņa palīdzību atņēma Viļņu Jaunutim, vietā piešķirot Zaslavļas pili pie Minskas. 1345. gada ziemā Aļģirds kopā ar Ķēstuti iebruka Zemgalē, ieņēma Tērvetes pili un aizdedzināja Jelgavas pili, bet 1346. gadā nopostīja Mežotni. Karagājiena laikā viņš Siguldā ticies ar līvu ievēlēto ķēniņu (regem constitutum), kas piedāvājis militāru sadarbību, taču Aļģirds atbildējis: "Zemniek, tu nebūsi te karalis," un pavēlējis viņam nocirst galvu.^[3]

1349. gadā izcēlās karš starp Lietuvu un Poliju (Volīnijas dēļ). Lai gan poļi iekaroja teritorijas Volīnijas rietumdaļā, lielākā daļa Volīnijas palika Lietuvas kontrolē. 1350. gadā Aļģirds apprecējās otro reizi ar Tveras kņaza Aleksandra Mihailoviča meitu Juliānu (Uļjanu). 1355. gadā Aļģirds ieņēma Čerņihivas kņazu galvaspilsētu Brjansku un sadalīja šo valdījumu starp saviem radiniekiem.

1362. gadā notika Lietuvas karaspēka kauja ar tatāriem pie Dienvidu Bugas pietekas Siņuhas (Синюха), kas tiek uzskatīts par vienu no lielākajiem Aļģirda militārajiem panākumiem. Šajā kaujā Zelta Ordas karaspēks tika sakauts, un Lietuva pakļāva Podoliju, Kijivu un uz kādu laiku arī stepes Melnās jūras piekrastē tagadējās Odesas apkārtnē. Laikā no 1368. līdz 1372. gadam Aļģirds organizēja trīs karagājienus uz Maskavu (1368., 1370. un 1372. gadā), lai atbalstītu savu sievastēvu, Tveras kņazu Mihailu. Pēc trīs dienu aplenkuma Maskavas Kremli Aļģirds tomēr nespēja ieņemt.

Aļģirds nomira 1377. gada 24. maijā, valsti atstājot savam dēlam Jagailim. Pēc senas baltu pagānu tradīcijas viņa līķis tika sadedzināts pilnā kaujas ietērpā kopā ar 18 kaujas zirgiem pie Maišagalas pils (netālu no Viļņas).

Aļģirda bērni

No pirmās laulības:

Andrejs (ap 1328 — 1399) — Pleskavas un Polockas kņazs
Dmitrijs (ap 1329 — 1399) — Brjanskas kņazs
Vladimirs (ap 1330 — pēc 1386) — Kijivas kņazs
Konstantīns (ap 1331 — 1398) — Čerņihivas kņazs
Fjodors (ap 1332/1333 — ap 1394) — Ratno un Kobrinas kņazs
Agripīna (ap 1334—1393) — Gorodecas-Suzdaļas kņaza Borisa Konstantinoviča sieva.

No otrās laulības:

Jagailis (Vladislavs) — Polijas karalis
Skirgailis (Ivans) — Kijivas kņazs
Koributs (Dmitrijs) — Novgorodas-Severskas un Čerņihivas kņazs
Karigailis (Kazimirs, Konstantīns) — Mstislavas kņazs
Lungvēnijs (Semjons) — Novgorodas kņazs, vēlāk Mstislavas kņazs
Vigands (Fjodors, Aleksandrs) — Kernaves kņazs
Svitrigailis (Jēkabs, Boļeslavs) — Lietuvas dižkunigaitis
Kenna (mirusi 1368) — Polijas valdnieka Kazimira sieva
Helēna
Fedora
Marija
Aleksandra
Efīmija
Efrosīnija

Atsauces

↑ www.vardai.org
↑ «Senie lietuviešu vārdi». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 6. jūlijā. Skatīts: 2011. gada 25. jūlijā.
↑ Indriķis Šturms. Latvijas vēsture 1290-1500. Rīga, Daugava, 1997. 400 lpp.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Aļģirds.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
Ukrainas Interneta enciklopēdijas raksts (angliski)
Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)

Ģedimina dzimtas valdnieks
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis: Jaroslavs Vasiļjevičs	Vitebskas kņazs 1323—1377	Pēctecis: Juliāna, Aļģirda sieva (1377—1393)
Priekštecis: nav	Krēvas kņazs 1341—1377	Pēctecis:
Priekštecis: Jaunutis	Lietuvas dižkunigaitis 1345 — 1377	Pēctecis: Jagailis

[1] www.vardai.org

[2] «Senie lietuviešu vārdi». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 6. jūlijā. Skatīts: 2011. gada 25. jūlijā.

[3] Indriķis Šturms. Latvijas vēsture 1290-1500. Rīga, Daugava, 1997. 400 lpp.

[1]

[2]

[3]