Guptu impērija (sanskritā: गुप्त राजवंश, Gupta Rājavaṃśa) bija lielvalstsIndijas ziemeļos no 320. līdz 550. gadam. Valsti izveidoja Čandragupta I, kas valdīja no 320. līdz 335. gadam. Samudraguptas un Čandraguptas II valdīšanas laikā līdz 414. gadam valsti izpletās gandrīz pa visu Indijas subkontinenta ziemeļu daļu. Šis laiks tiek saukts par Indijas kultūras zelta laikmetu — izveidojās indiešu literatūras, mākslas, arhitektūras un filozofijas normas. 5. gadsimta laikā guptiem bija pastāvīgi konflikti ar kaimiņzemju ciltīm Indijas rietumu pusē un ziemeļrietumos. Valsts sabrukums sākās 6. gadsimtā, Budhaguptas valdīšanas laikā. Gadsimta vidū karos novājinātā valsts sabruka.
Pastāv vairākas savstarpēji pretrunīgas teorijas par guptu izcelsmi un viņu senčiem. Mūsdienu vēsturnieki izsaka minējumus, ka tā radusies mūsdienu Utarpradēšas štatā vai Bengālijā, balstoties uz epigrāfiskiem, numismātiskiem un literāriem pierādījumiem. Notiek diskusijas arī par guptu piederību kādai sociālajai grupai (varnai), pētniekiem liekot viņus pie brahmaņiem vai citai kategorijai.
Guptu impērijas pastāvēšanas laikā hinduisms kļuva par dominējošo reliģiju, savukārt budisms piekāpās hinduismam (toties tas attīstījās ārpus Guptu impērijas robežām). Šajā laikā strauji attīstījās matemātika, zinātne, astronomija, medicīna, kā arī izveidojās indiešu literatūras, mākslas, arhitektūras un filozofijas normas. Guptu impērijas pastāvēšanas laiku sauc par vienu no Indijas zelta laikmetiem (par zelta laikmetu sauc arī tamilu Čolas dinastijas ziedu laiku).