Inerce

Eksperiments ar divos diegos iekārtu atsvaru, kas demonstrē inerci. Ja apakšējo diegu parauj strauji, tas pārtrūkst, jo atsvars inerces dēļ nepaspēj iekustēties. Ja apakšējo diegu ar tādu pašu spēku velk lēnām, pārtrūkst augšējais diegs

Inerce ir jebkura ķermeņa īpašība saglabāt relatīvu miera stāvokli, vai vienmērīgu taisnvirziena kustību, ja uz to neiedarbojas citi ķermeņi. Šis ir pirmais dinamikas jeb pirmais Ņūtona likums.

Vēsture

Inerces jēdziens ir svešs Aristoteļa fizikā, kas bija kustības standarta modelis līdz pat XVII gadsimtam. Aristotelis uzskatīja, ka ķermeni kustībā var uzturēt tikai pastāvīgs ārējs spēks. Starp 1589. un 1592. gadu Galileo Galilejs atklāja inerci savos ķermeņu kustības pētījumos, bet pirmo dinamikas likumu noformulēja I.Ņūtons. Faktiski jēdzienu "inerce" ieviesa Johanness Keplers savā "Epitome Astronomiae Copernicanae" (1618.-1621.). Taču Keplera inercei bija savādāka nozīme nekā mūsdienās, viņš to definēja kā pretestību kustībai.

Inerces mērīšana

Inercei ir tāda pati mērvienība kā masai, tas ir kilograms (kg) SI sistēmā, grams CGS sistēmā. Līdz šim veiktie eksperimenti parādīja, ka gravitējošā masa un inerces masa ir skaitliski vienādas ar lielu precizitāti. Tomēr šīs masas teorētiski ir divi dažādi lielumi, kas raksturo atšķirīgas parādības — attiecīgi gravitāciju un inerci.

Inerce ikdienā

Katru dienu mums nākas sastapties ar inerci un tādēļ šai parādībai mēs nepievēršam lielu uzmanību. Ļaudis var izmantot terminu "inerce" pie griešanās, pie pretestības objekta, daudzuma, pie ātruma maiņas un dažbrīd tā ir inerce, atkarībā no konteksta (piemēram "šim objektam ir inerces loze"). Inerce dzīvē parādās gandrīz visur, uz katra soļa un mūsu izdarītās kustībās.

Inerce mākslā

Par Inerci Imants Ziedonis ir uzrakstījis dzejoli.

Inerces moments

Inerces moments raksturo ķermeņa inerci rotācijas kustībā. Materiāla punkta inerces moments ir tā masas reizinājums ar attāluma līdz rotācijas asij kvadrātu:

$I=mr^{2}$.

Inerces momenta SI mērvienība $[kg*m^{2}]$