Mesli

Zelta Ordas baskaks (pārvaldnieks un nodokļu vācējs) krievu pilsētā (S. Ivanova glezna, 1902)

Mesli bija naturālās vai naudas nodevas senajos laikos un viduslaikos, kuras ievāca kā padevības, uzticības vai cieņas zīmi no iekaroto teritoriju valdniekiem. Reizēm vājākās valstis ar meslu maksājumiem izrādīja cieņu spēcīgākajām kaimiņvalstīm vai atpirkās no kara.

Mesli Latvijas vēsturē

Indriķa hronikas 1203. gada vasaras notikumu aprakstā minēts, ka Polockas kņazs Vladimirs kopā ar Jersikas un to sabiedroto lietuviešu karaspēku devās karagājienā uz Līvzemi, aplenca Ikšķiles pili, bet pēc meslu saņemšanas devās uz Salaspili. Tomēr viņi nespēja ieņemt uz salas atrodošos pili un bija spiesti ar zaudējumiem atkāpties.

1207. gada notikumu aprakstā pieminēts, ka Atzele pēc zaudēta kara maksājuši meslus Pleskavas kņaziem. Ar vārdu pagasts latgaļi apzīmējuši vietu, kur tika vāktas nodevas. 1212. gadā Pleskavas kņazs Valdemārs kļuva par Rīgas bīskapa Alberta vasali, kurš viņu iecēla par fogtu Idumejas, Autines un Tālavas zemēs. 1213. — 1214. gada ziemā Idumejas priesteris Alebrands un Imeras priesteris Indriķis viņam sūtīja labību un dāvanas kā izlīguma zīmi. 1214. gadā bīskaps Alberts Turaidas baznīcā noslēdza savienību ar Tālivalža dēliem, kuri apsolīja no katriem diviem zirgiem ik gadu maksāt mēru labības, lai „...bīskaps viņus allaž, kā miera, tā kara laikā, sargātu un viņi ar vāciešiem būtu viena sirds un viena dvēsele, un aizvien saņemtu to aizstāvību pret igauņiem un lietuvjiem”. 1216. gadā Pleskavas kņazs no ugauņiem pieprasīja meslus par to, ka viņi bija pieņēmuši katoļticību un piedraudēja ar karu. Bīskaps Alberts un Zobenbrāļu ordenis apsolīja kopā ar ugauņiem dzīvot un mirt, un apstiprināja, ka viņi esot neatkarīgi no krieviem, tāpat kā allaž bijuši neatkarīgi pirms kristības. Tādēļ Pleskavas kņazs iebruka Tālavas zemē un nodedzināja Beverīnas pili. Pēc Tālavas dalīšanas 1224. gadā Novgoroda un Pleskava norīkoja sūtņus uz Rīgu un lūdza mieru. Rīdzinieki viņus pieņēma, salīga mieru un atjaunoja viņiem meslus, ko krievi bija laiku pa laikam saņēmuši Tālavā.

Pēc tam, kad Maskavija 1478. gadā anektēja Novgorodas zemi, Maskavas lielkņazs Ivans III pieprasīja Tērbatas bīskapijai sākt maksāt viņam meslus. Livonijas—Maskavijas kara laikā Maskavijas karaspēks 1480.—1481. gadā okupēja daļu no Tērbatas bīskapijas un Livonijas ordeņa valsts Latgales daļu, taču pēc vairākām zaudētām kaujām Maskavija bija spiesta noslēgt pamieru, kuru atkārtoti pagarināja. Tikai pēc mestra Pletenberga nāves 1535. gadā Maskavija atsāka izvirzīt savas teritoriālās pretenzijas arī Livonijai. Krievijas cars Ivans IV pieprasīja Livonijas Konfederācijai samaksāt 40 000 dālderu kontribūciju par Tērbatas bīskapijas atstāšanu Livonijai. 1558. gada 17. janvārī Krievija pieteica Livonijai karu, kurā tā cieta sakāvi un beidzot atteicās no meslu pieprasīšanas.