Pēteris Lazda
| Pēteris Lazda | |
|---|---|
| Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāts | |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1936. gada 19. janvārī Sakas pagasts,  Latvija |
| Tautība | latvietis |
| Tēvs | Jānis Lozda |
| Māte | Marija Lazda (Auziņa) |
| Bērni | Eviāna Lazda |
| Profesija | jurists |
| Augstskola | Latvijas Universitāte |
Pēteris Lazda (dzimis 1936. gada 19. janvārī Sakas pagasta Saļienā) ir latviešu jurists un nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, arī politiķis, bijušais Latvijas Augstākās Padomes deputāts.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1936. gada 19. janvārī Sakas pagasta Saļienas "Āpās" zemnieka Jāņa Lazdas un viņa sievas Marijas ģimenē. Pēc studijām Latvijas Valsts Universitātes Juridiskajā fakultātē sāka strādāt pie zinātņu kandidāta disertācijas, taču aspirantūras studijas viņam nācās pārtraukt. 1973. gada novembrī P. Lazda sadrukāja un izplatīja ap 25 tūkstošus skrejlapu ar aicinājumu Latvijas PSR Augstākās padomes deputātiem «..Tuvākā sesijā pieņemt lēmumu par Latvijas izstāšanos no PSRS līdz 1974. gada 1. jūlijam un par Latvijas sociāldemokrātu partijas radīšanu. Mūsdienās, kad nācijas visā pasaulē ieguvušas patstāvību, ir neciešami, ja kāda nācija vēl vada otru, Latvijā centralizētā vadīšana nenoliedzami izriet no Maskavas caur kompartijas orgāniem ar visa krieviskā pārmērīgu uzbāzību..»[1]
Viņu arestēja Latvijas PSR Valsts Drošības komiteja, pratināja un sagatavoja tiesai viņa lietu 33 sējumos. Pēc psihiatru komisijas slēdziena viņu nodeva piespiedu ārstēšanai, 1979. gada jūlijā P. Lazdu no Rīgas Centrālcietuma etapēja uz Ļeņingradas slēgto psihiatrisko slimnīcu, novembrī uz Volgogradas apgabala Kamišinas rajona Dvorjanskas nometni.[2] Par to ziņoja trimdas latviešu laikrakstā "Laiks".[3] 1981. gada novembrī P. Lazdu etapēja atpakaļ uz Rīgu, vispirms uz Centrālcietumu, tad uz Psihiatrisko slimnīcu Tvaika ielā. Pēc četriem ieslodzījuma gadiem P. Lazdu atbrīvoja un viņš dzīvoja Tukuma rajonā.
Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā P. Lazdu ievēlēja par Tukuma rajona Tautas deputātu padomes locekli, bet 1990. gadā kā Latvijas Tautas frontes atbalstīto kandidātu ievēlēja par Latvijas Augstākās Padomes deputātu no 189. Slampes vēlēšanu apgabala. 1990. gada 4. maijā viņš nobalsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.[4] Bija ievēlēts arī Pilsoņu Kongresā.
1995. gadā P. Lazda nesekmīgi kandidēja 6. Saeimas vēlēšanās no partijas "Mūsu Zeme" un "Pretkomunistu apvienības" saraksta.
Arī viņa aktīvās darbības dēļ 2013. gadā Saeima pieņēma likumu "Par PSRS un Latvijas psihiatriskajās ārstniecības iestādēs laika posmā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1991. gada 21. augustam nepamatoti ievietotajām personām".[5]
1989. gadā režisors Ansis Epners Rīgas Kinostudijā par Pētera Lazdas dzīvesstāstu uzņēma dokumentālo filmu "Disidents".[6]
Apbalvojumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Brīvības balva, pasniegta Kopenhāgenas Universitātē 1990. gada 20. decembrī
- Triju Zvaigžņu ordenis, trešā šķira (2000)
- 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Partijās iestrēgst lieta par «psihiski slimiem» PSRS politieslodzītajiem tvnet.lv 2013. gada 24. martā
- ↑ [1] Pēteris Lazda. KOMUNISTU REŽĪMA PATIESĀ BŪTĪBA
- ↑ “Jauns čekas upuris — Pēteris Lazda: Psihiatrijas ļaunprātīgā izmantošana turpinās”. Laiks, 1980. gada 26. aprīlī
- ↑ Latvijas Republikas Augstākās Padomes vēlēšanas Arhivēts 2019. gada 23. decembrī, Wayback Machine vietnē. saeima.lv
- ↑ Jāpieņem PSRS laikā nelikumīgi psihiatriskajās klīnikās ievietoto reabilitācijas likums BNS tvnet.lv 2013. gada 20. jūnijā
- ↑ «Disidents (1989)». Filmas.lv (lv-LV). Skatīts: 2020-12-10.