Sižets

Sižets (no franču: sujet — 'priekšmets') — literatūras, dramaturģijas, teātra, kino, komiksu vai datorspēļu savstarpēji saistītu, loģiskā secībā norisinošos un attīstībā parādītu notikumu (epizodu) virkne, kas norisinās literārā darbā, kinofilmā vai uz teātra skatuves, tādējādi veidojot daiļdarba saturu. Sižets ir daiļdarba pamatforma. Tas atklāj tēlu raksturu un attiecību izmaiņas vai notikumu attīstību, tādējādi ieintriģējot lasītāju vai vērotāju.

Sižeta elementi un īpatnības

• ekspozīcija (darbojošos personu raksturojums, iepazīstināšana ar apstākļiem un darbības vidi)
• sarežģījums (notikums daiļdarbā, kas aizsāk konfliktu, izraisa darbības kāpumu)
• darbības attīstība jeb kāpinājums (notikumu virkne, kas kāpina, sarežģī, samudžina darbību, sasprindzinot vērotāja vai lasītāja uzmanību)
• kulminācija (saspringtākais brīdis darbā, sižeta izšķirošais notikums, kad atklājas kāda būtība, tiek piepildīts kāds nodoms)
• atrisinājums (notikumu attīstības rezultāts, darbības iznākums)

Dažos darbos mēdz būt arī prologs un (vai) epilogs. Galvenais priekšnoteikums sižeta attīstībai ir laiks, ar to saprotot gan darbības norises vēsturisko periodu, gan laiku, kas paiet, risinoties daiļdarbā attēlotajiem notikumiem. Laika līnija var būt secīga, var arī tikt izmantotas retrospekcijas.

Sižetā var risināties viena vai vairākas darbības līnijas, sižetā ar vairākām darbības līnijām viena no tām ir tā saucamā vadlīnija. Darbības līnijas sižetā var savīties, savstarpēji krustoties vai saplūst vienā, kā arī sadalīties atsevišķās.

Sižeta vadlīniju var veidot gan sociālās dzīves notikumi, gan cilvēka iekšējais dialogs vai monologs. Sižets ir cieši saistīts ar fabulu. Tādā mākslas darbā, kurā notikumi attēloti to hronoloģiskajā secībā, abi šie jēdzieni sakrīt.

Sižets var arī sākties ar kādu citu daļu, kas nav ekspozīcija. Piemēram, arvien populārāks kļūst In Medias Res stāstu uzsākšanas veids, kas nozīmē "Darbības vidū", proti, stāsta pirmā daļa jau ir spriedzes pilna un ekspozīcija netiek veidota. Jebkāda veida informācija, kas nepieciešama, lai saprastu stāstu, vienas lielas ekspozīcijas vietā ir atklāta ar tēlu dialogu vai monologu un vizuālām vai audiālām atsaucēm (rakstisku formātu gadījumā tās ir sajūtu gleznas), kuras pavēsta par notikumiem, kas izraisīja stāstā minēto galveno notikumu.

Stāstu aplis

Vēl sižetu var aplūkot no mazāku vienību, tēlu, skata punkta. Šī forma ir bieži izmantota sērijveidu šovos un seriālos, kur tēliem vajag atgriezties sākotnējā situācijā, lai turpinātu citu stāstu no jauna jau nākamajā sērijā, tāpēc to parasti attēlo kā apli.

1. Tēls ir komforta zonā, parāda tēla dzīvi, tā raksturu, sociālo statusu, parāda iemeslus, kāpēc skatītājam vajadzētu tēlam just līdzi; 2. Tēls kaut ko vēlas, tēla galvenais dzinējspēks; 3. Tēls nonāk nepazīstamā situācijā, punkti 3. - 6. norisinās nepazīstamā vidē; 4. Tēls pielāgojas, sākas tā ceļš uz augšu; 5. Tēls iegūst to, ko gribēja, tagad viņa galvenais dzinējspēks ir atgriezties iepriekšējā vidē; 6. Tēls cieš vai pazaudē ko svarīgu, galvenais iemesls, kāpēc skatītājs jūt līdzi tēlam; 7. Tēls atgriežas pazīstamajā situācijā; 8. Tēls ir izmainījies, iespējams, vairs nespēj uzskatīt pazīstamo situāciju par komforta zonu.

Nepāra skaitļi attiecas uz tēlu fiziskām pārmaiņām (vieta, situācija, īpašums), kamēr pāra skaitļi attiecas uz tēlu garīgām pārmaiņām (trauma, stāvokļu maiņa, spēja vai nespēja pielāgoties situācijām). Šo sižeta skaidrošanas veidu ir popularizējis amerikāņu scenārijautors Dans Harmons.

Sižetu tipoloģija

Ir bijuši daudzi mēģinājumi klasificēt literāro darbu sižetus, sadalot tos pēc dažādiem kritērijiem, lai izvēlētos tipiskākos. Analīze atklāja lielu grupu tā saukto "klaiņojošo sižetu" - sižetu, kas daudzkārt atkārtojas dažādā noformējumā, dažādos reģionos, dažādām tautām. Liela daļa šādu sižetu sastopami folklorā (pasakas, mīti, leģendas).

Pēc A. Ņamcu (А. Е. Нямцу) domām, no visas tradicionālo sižetu daudzveidības var izdalīt četras ģenētiskas pamatgrupas: mitoloģiskos, folkloristiskos, vēsturiskos un literāros sižetus.