Sibīrijas ķauķītis
| Sibīrijas ķauķītis Phylloscopus proregulus (Pallas, 1811) | |
|---|---|
.jpg) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Zvirbuļveidīgie (Passeriformes) |
| Dzimta | Ķauķīšu dzimta (Phylloscopidae) |
| Ģints | Ķauķīši (Phylloscopus) |
| Suga | Sibīrijas ķauķītis (Phylloscopus proregulus) |
| Izplatība | |
 Ligzdošanas areāls
Ziemošanas areāls
| |
 Sibīrijas ķauķītis Vikikrātuvē | |
Sibīrijas ķauķītis (Phylloscopus proregulus) ir neliels ķauķīšu dzimtas (Phylloscopidae) dziedātājputns, kas ligzdo kalnu mežos no Sibīrijas dienvidaustrumiem līdz Mongolijas ziemeļiem un Ķīnas ziemeļaustrumiem. Ziemo galvenokārt Ķīnas dienvidos un tuvējās Dienvidaustrumāzijas reģionos.[1] Mūsdienās arvien biežāk rudens periodā ieklejo Eiropā. Ģeogrāfisko variāciju nav.[2]
Zinātniskais nosaukums Phylloscopus proregulus atvasināts no sengrieķu un latīņu valodas un latviski nozīmē "lapu pārmeklētājs, līdzīgs zeltgalvītim": Phyllon — lapa, scopus — pārmeklētājs un proregulus — līdzīgs (pro) zeltgalvītim (regulus). Zeltgalvīša zinātniskais nosaukums ir Regulus regulus.[3]
Izplatība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
.jpg)
Sibīrijas ķauķītis ir izteikts gājputns. Ligzdo Austrumsibīrijas dienviddaļas kalnos no Altaja līdz Ohotskas jūrai, Mongolijas ziemeļiem, Ķīnas ziemeļaustrumiem, Sahalīnai un iespējams sastopams arī Ziemeļkorejā. Krievijas dienvidos ligzdo līdz 1500—1700 m virs jūras līmeņa.[4][5][6] Ziemo subtropiskajos Ķīnas dienvidos, Taizemes ziemeļos un Indoķīnas ziemeļaustrumos.[4][6]
Klejojumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lai arī mazskaitlīgi, bet regulāri (katru gadu) Sibīrijas ķauķītis ieceļo Japānā.[7] Rudens periodā regulāri ieceļo arī Eiropā. Pirmo reizi Eiropā tas tika konstatēts 1829. gadā Dalmācijā (mūsdienās Horvātijā). Līdz 1990. gadu beigām ķauķītis Eiropā tika novērots ļoti reti, bet mūsdienās tas ieceļo samērā bieži. Piemēram, Zviedrijā, Somijā un Dānijā Sibīrijas ķauķītis novērojams katru gadu. Parasti ieceļo jaunie pirmā gada putni.[8]
Ārpus Eiropas Sibīrijas ķauķītis novērots ieklejojam arī Ziemeļāfrikā (Tunisijā un Marokā), Āzijas rietumos (Izraēlā, Turcijā un Irānā), Centrālāzijā (Uzbekistānā un Tadžikistānā), Dienvidāzijā (Bangladešā), Taivānā un Aļaskā.[6]
Latvijā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sibīrijas ķauķītis Latvijā ir samērā rets ieceļotājs rudens migrācijas laikā. Pirmo reizi konstatēts 1967. gada 13. oktobrī, kad viens īpatnis tika noķerts Papes putnu stacijā. Līdz 2017. gadam bijuši 50 novērojumi, no tiem lielākā daļa veikta Papē, bet Sibīrijas ķauķītis novērots arī pie Engures ezera, Alūksnē, Jūrmalciemā, Kolkā, Lauteros un Liepājā.[4]
Izskats
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sibīrijas ķauķītis ir viens no vismazākajiem ķauķīšiem ar proporcionāli lielu galvu un īsu asti.[9] Ķermeņa garums 9—10 cm, spārnu plētums 12—16 cm, svars 4,5—7,5 g.[10][11][12]
Apspalvojums ķermeņa augšpusē olīvzaļš, apakšpusē gaiši pelēks vai balts. Muguras lejas daļa citrondzeltena, uz spārniem divas gaiši dzeltenas šķērsjoslas. Spārnu primārās lidspalvas brūnas ar gaišām maliņām, sekundārās un iekšējās lidspalvas ar dzeltenām maliņām. Galvas virspuse tumši zaļpelēka ar gaišu, zaļgandzeltenu centrālu svītru, virs acs gara, košāk dzeltena kā galvas svītra uzacs. Knābis īss un tumšs ar dzeltenu pamatni, kājas tumši zaļganbrūnas, acis tumši brūnas. Abi dzimumi izskatās vienādi.[11] Jaunie putni izskatās līdzīgi pieaugušajiem īpatņiem, tikai to mugurpuse ir brūnāka, bet apakšpuse pelēkāka, kā arī uzacis ir blāvākas.[6]
Līdzīgas sugas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sibīrijas ķauķītis ir grūti atšķirams no ļoti līdzīgajiem dzeltensvītru un Hjūma ķauķīšiem. Sibīrijas ķauķītim atšķirībā no dzeltensvītru ķauķīša centrālā galvas svītra vienmēr labi saskatāma, kopumā svītras uz galvas un spārniem ir dzeltenākas, kā arī tam ir koši dzeltena muguras lejas daļa. Toties Hjūma ķauķītis ir pelēkāks par abām pirmajām sugām, un tā otrā spārnu josla ir izplūdusi. Visvieglāk sugas atšķirt pēc to dziesmas.[6][11][13]
Uzvedība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sibīrijas ķauķītis mājo skujkoku taigā (egļu, priežu un lapegļu mežos), arī jauktu koku mežos (piemēram, ar rododendriem, brūnajiem ozoliem), bet lielākā daļa šajos mežos ir skujkoki. Ziemas periodā uzturas arī lapu koku mežos un krūmājos, upju ielejās, nolaižoties lejup līdz apmēram 100 m virs jūras līmeņa.[5][6]
Sibīrijas ķauķītis, lai arī nav bailīgs, dabā ir ļoti grūti novērojams, jo ir ļoti kustīgs un uzturas koku vainagos.[10][14] Ārpus vairošanās sezonas uzturas nelielos jauktu sugu baros, piemēram, ar zīlītēm, zeltgalvīšiem un citu sugu ķauķīšiem.[6]
Barība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sibīrijas ķauķītis barojas galvenokārt ar kukaiņiem, to kāpuriem un olām, piemēram, mušām, naktstauriņiem un laputīm, arī ar zirnekļiem. Barību meklē kokos un krūmos, uzlasot kukaiņus no lapām un zariem, ķer arī lidojumā.[6][10][14]
Ligzdošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ligzdošanas sezona ilgst no jūnija līdz jūlijam. Veido monogāmus pārus, katram pārim ir sava ligzdošanas teritorija, kas ir apmēram 3—5 ha liela, bet reizēm līdz 10 ha. Ligzda, kuru būvē tikai mātīte, parasti atrodas lielā skujkokā, novietota stumbra tuvumā, apmēram 0,5—10 m augstumā. Retos gadījumos tā atrodas krūmos. Tai ir lodveida forma, būvēta no sausiem zariem, augu šķiedrām, sūnām un ķērpjiem, no iekšpuses izklāta zāli, bērzu mizas gabaliņiem, matiem un spalvām.[6][10][11]
Sezonā parasti viens perējums, bet areāla dienvidos var būt divi perējumi. Dējumā 4—6 baltas olas ar zilpelēkiem raibumiņiem. Inkubācijas periods ilgst 12—13 dienas, perē tikai mātīte. Jaunie putni izlido 12—14 dienu vecumā.[6][11] Kamēr putnēni guļ ligzdā, tos baro galvenokārt mātīte, bet, kad jaunie putni izlido, tos turpina barot abi vecāki, apmēram vienu nedēļu.[6] Sibīrijas ķauķīša ligzdu bieži izmanto austrumu dzeguze, jo tās olas krāsa ir līdzīga ķauķīša olām, tikai tā ir nedaudz lielāka.[15]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ IUCN: Phylloscopus proregulus
- ↑ World Bird List: Bushtits, leaf warblers, reed warblers, 2018
- ↑ Jobling, James A (2010). The Helm Dictionary of Scientific Bird Names. London: Christopher Helm. p. 305. ISBN 978-1-4081-2501-4.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 Putni LV: Sibīrijas ķauķītis Phylloscopus proregulus
- ↑ 5,0 5,1 Baker, Kevin (1997). Warblers of Europe, Asia and North Africa (Helm Identification Guides). London: Helm. ISBN 978-0-7136-3971-1.
- ↑ 6,00 6,01 6,02 6,03 6,04 6,05 6,06 6,07 6,08 6,09 6,10 del Hoyo, Josep; Elliott, Andrew; Sargatal, Jordi; Christie, David A; de Juana, Eduardo, eds. (2013). "Pallas's Leaf-warbler (Phylloscopus proregulus)". Handbook of the Birds of the World Alive. Barcelona: Lynx Edicions.
- ↑ Brazil, Mark (2009). Birds of East Asia. London: A & C Black. p. 356. ISBN 0-7136-7040-1.
- ↑ Snow, David; Perrins, Christopher M., eds. (1998). The Birds of the Western Palearctic concise edition. 2. Oxford: Oxford University Press. pp. 1324–1325. ISBN 0-19-854099-X.
- ↑ Mullarney, Killian; Svensson, Lars; Zetterstrom, Dan; Grant, Peter (1999). Birds of Europe. London: HarperCollins. pp. 334–335. ISBN 0-00-219728-6.
- ↑ 10,0 10,1 10,2 10,3 Alive: Pallas's Leaf-warbler (Phylloscopus proregulus)
- ↑ 11,0 11,1 11,2 11,3 11,4 Nature Gate: Pallas's Warbler
- ↑ Oiseaux: Pallas's Leaf Warbler
- ↑ Svensson, L., Mullarney, K., & Zetterström, D. (2010). Collins Bird Guide, 2nd ed. HarperCollins ISBN 978-0-00-726814-6.
- ↑ 14,0 14,1 Simms, Eric (1985). British Warblers (New Naturalist Series). London: Collins. pp. 338–340. ISBN 0-00-219810-X.
- ↑ Phylloscopus proregulus, Pallas's Warbler, Cuculus saturatus, Cuculus optatus, Oriental Cuckoo
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Latvijas Daba: Sibīrijas ķauķītis
- Xeno-Canto: Pallas's Leaf Warbler Phylloscopus proregulus (Pallas, 1811)
- Корольковая пеночка Arhivēts 2018. gada 25. februārī, Wayback Machine vietnē.
- Корольковая пеночка — Phylloscopus proregulus (Pallas,1811) Arhivēts 2018. gada 21. jūnijā, Wayback Machine vietnē.