Ukraiņu valoda

Ukraiņu valoda
Izruna:	IPA: [ukrɑˈjinʲsʲkɑ ˈmɔʋɑ]
Valodu lieto:	Ukraina, Polija, Krievija, Brazīlija, Kazahstāna, ASV, Kanāda, Moldova, Ungārija, Baltkrievija
Pratēju skaits:	36,2 miljoni
Reitings:	26
Valodu saime:	Indoeiropiešu; Baltu-slāvu; Slāvu; Austrumslāvu; Ukraiņu valoda
Rakstība:	Kirilica (ukraiņu ortogrāfija)
Oficiālais statuss
Oficiālā valoda:	Ukraina; * Krimas Republika; * Sevastopole; Piedņestra ( Moldova)
Regulators:	Ukrainas Valsts Zinātņu akadēmija
Valodas kodi
ISO 639-1:	uk
ISO 639-2:	ukr
ISO 639-3:	ukr
	Ukraiņu valodas areāls
	Piezīme: Šī lapa var saturēt IPA fonētiskās rakstzīmes unikodā. Bez pilnīga renderēšanas atbalsta vajadzīgo simbolu vietā var redzēt jautājuma zīmes, kastes vai citus simbolus.

Ukraiņu valoda (украї́нська мо́ва, ukrayins'ka mova; izrunā: /ukraˈjinsʲka ˈmɔva/) ir austrumslāvu valoda. Tā ir Ukrainas valsts valoda un viena no oficiālajām Piedņestras Moldāvu Republikas valodām.

Kopējais ukraiņu valodā runājošo skaits pasaulē, pēc dažādām aplēsēm, ir no 36 līdz 45 miljoniem cilvēku. Lielākā daļa ukraiņu valodas pratēju dzīvo Ukrainā, tā ir izplatīta arī Krievijā, Baltkrievijā, Polijā, Slovākijā, Rumānijā, Moldāvijā, Ungārijā, Serbijā un starp emigrantu pēctečiem Kanādā, ASV, Argentīnā, Austrālijā un citās valstīs.

Rakstībā tiek izmantota pielāgotā kirilica.

Ukraiņu valodai līdzīgākās valodas ir rusīnu valoda, ko daži valodnieki uzskata par ukraiņu valodas dialektu, baltkrievu un krievu valoda. Ir izplatīta arī jaukta ukraiņu-krievu sarunvaloda jeb suržiks.

Ukrainas Kultūras ministrija ir centrālā izpildinstitūcija, kas izstrādā un īsteno valsts valodas politiku.

Katru gadu 27. oktobrī Ukrainā tiek atzīmēta Ukraiņu rakstniecības un valodas diena. Šajā dienā katru gadu notiek zibakcija — Visukraiņu radio diktāts par nacionālo vienotību — Ukrainas radio akcija, kas apvieno ukraiņus visā pasaulē ap ukraiņu valodu.

Nosaukums

Nosaukums українська мова tiek lietots kopš 16. gadsimta, lai apzīmētu Polijas-Lietuvas kopvalsts ukraiņu zemju valodu, taču līdz 19. gadsimta vidum par galveno nosaukumu valodai, ko tagad sauc par ukraiņu valodu, tika lietots apzīmējums руська мова. Tas sāka radīt neskaidrības no brīža, kad Ukraina pievienojās Maskavijai un vēlāk Krievijas Impērijai, jo krievi 18. gadsimtā sāka apzīmēt savu valodu ar nosaukumu русский языкъ.

Vēlāk valodas nosakumus українська мова pakāpeniski nostiprinājās visās ukraiņu zemēs.

Turklāt kādu laiku tika lietoti šādi nosaukumi:

проста мова jeb "vienkāršā valoda" (vēlīnajos viduslaikos pretstatā grāmatu valodai (senkrievu valodai) un paralēli baznīcas slāvu valodai),
козацька мова jeb "kazaku valoda" Hetmanātā (sporādiski),
Mazkrievu dialekts jeb dienvidkrievu dialekts (Krievijas Impērijā),
русинська мова jeb rusīnu valoda (Austroungārijā),
Kubaņas kazaku valoda jeb vienkārši "balačka" (Kubaņā).

Ukraiņu valoda

Vēsture

Pamatraksts: Rutēņi

Ukraiņu valodas izcelsme ir meklējama senaustrumslāvu valodā, kurā no 10. līdz 13. gadsimtam runāja Kijivas Krievzemes iedzīvotāji. Mongoļu iebrukums 1240. gadā iznīcināja Kijivas Krievzemi, un tās teritorija tika sadrumstalota. Daļa Ukrainas zemju nonāca Lietuvas lielkņazistes un vēlāk Polijas-Lietuvas kopvalsts sastāvā. Šajā laikā sākās iezīmēties atšķirības starp austrumslāvu dialektiem. Ukrainas teritorijā veidojās dialekti, kas atšķīrās no ziemeļaustrumslāvu dialektiem. Ukrainas zemes bija daļēji integrētas Polijas-Lietuvas kopvalstī, kur valdošā valoda bija poļu. Poļu kultūras un valodas ietekme bija ievērojama, bet ukraiņu valoda saglabājās kā tautas valoda. Rakstniecībā un baznīcas dokumentos tika izmantota vecbaznīcslāvu valoda. Šajā periodā izveidojās pirmie literārie ukraiņu valodas paraugi, piemēram, Peresopņicas evaņģēlijs (1556–1561).

Zaporižjas Seča un kazaku sacelšanās spēlēja nozīmīgu lomu ukraiņu identitātes veidošanā. Kazaku hetmanātā ukraiņu valoda tika lietota kā ikdienas valoda, bet oficiālajos dokumentos dominēja poļu vai baznīcslāvu valoda.

Pēc Polijas dalīšanas lielākā daļa Ukrainas nonāca Krievijas Impērijā, kur ukraiņu valoda tika apspiesta, jo tā tika uzskatīta par krievu valodas mazkrievu dialektu (малороссийское наречие русского языка).^[2] Tika ieviesti likumi, kas aizliedza ukraiņu valodas lietošanu skolās un publicēšanu (piemēram, Valujeva cirkulārs 1863. gadā un Emskas dekrēts 1876. gadā). Savukārt Rietumukrainā, kas sākotnēji atradās Polijas—Lietuvas ūnijā un pēcāk Austroungārijā par rusīņu valodu (русинська мова) sauktā ukraiņu valoda nekad netika aizliegta un pastāvēja labvēlīgāka augsne tās attīstībai.^[3]

Pēc Krievijas impērijas sabrukuma 1917. gadā Ukrainā īslaicīgi pastāvēja neatkarīga Ukrainas Tautas Republika, kur ukraiņu valoda tika pasludināta par valsts valodu. Padomju Savienības laikā sākotnēji bija mēģinājumi veicināt ukraiņu kultūru (20. gados t.s. "ukrainizācija"), bet vēlāk valoda tika apspiesta krievu valodas labā.

1991. gadā, pēc Ukrainas neatkarības iegūšanas, ukraiņu valoda atkal kļuva par valsts valodu, un sākās aktīvs darbs pie tās popularizēšanas izglītībā, kultūrā un sabiedriskajā dzīvē. Mūsdienās ukraiņu valodas nozīme īpaši pieauga pēc Krimas aneksijas 2014. gadā un Krievijas iebrukuma 2022. gadā, kad valoda kļuva par pretestības un vienotības simbolu.

Skatīt arī

Ukraiņu alfabēts

Atsauces

Ukraiņu valodas Vikipēdija, brīvā enciklopēdija

↑ Ethnologue
↑ Jonathan Steele. Eternal Russia:Yeltsin, Gorbachev, and the Mirage of Democracy. Harvard University Press, 1988. 217. lpp. ISBN 978-0-674-26837-1.
↑ Pols Vekslers Purism and Language: A Study in Modern Ukrainian and Belorussian Nationalism (angliski), Indiana University Press, ISBN 087750-175-0 (309. lpp)

Šis ar valodniecību saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[1] Ethnologue

[schools-2] Jonathan Steele. Eternal Russia:Yeltsin, Gorbachev, and the Mirage of Democracy. Harvard University Press, 1988. 217. lpp. ISBN 978-0-674-26837-1.

[3] Pols Vekslers Purism and Language: A Study in Modern Ukrainian and Belorussian Nationalism (angliski), Indiana University Press, ISBN 087750-175-0 (309. lpp)

[1]

[2]

[3]