Johanna Emīlija Lizete Rozenberga (dzimšanas dokumentos — Rozenvalde),[1] vēlāk — Elza Pliekšāne (dzimusi 1865. gada 16. martā, mirusi 1943. gada 5. novembrī), plašāk pazīstama kā Aspazija, bija latviešu literāte un politiķe.
Biogrāfija
Dzimusi 1865. gada 16. martā turīga Zemgales zemnieka ģimenē Zaļenieku pagasta "Daukšās".[2] Mācījās Zaļāsmuižas pamatskolā, Jelgavas Dorotejas meiteņu pamatskolā un Jelgavas Trīsvienības sieviešu ģimnāzijā (1874—1884), ģimnāziju nepabeidza, izstājās īsi pirms tās beigšanas. Dedzīgi lasīja vācu romānistus un dzejniekus, savus pirmos dzejoļus uzrakstīja 14 gadu vecumā vācu valodā. Ģimnāzijas pēdējo klasi Rozenberga nepabeidza un 1886. gadā apprecējās ar Vilhelmu Maksi Valteru, kļūstot par Elzu Valteri.[3] 1887. gadā laikrakstā "Dienas Lapa" feļetona pielikumā tika publicēts viņas dzejolis "Jaunā gadā", viņa piedalījās lugu konkursā ar drāmu "Atriebēja", taču tā netika iespiesta cenzūras iebildumu dēļ. Pēc šķiršanās no pirmā vīra laikā no 1891. līdz 1893. gadam Aspazija strādāja par mājskolotāju Jaunsvirlaukā, Pociemā, un sacerēja lugas "Zaudētās tiesības", "Vaidelote" un poēmu "Saules meita". Šos darbus viņa publicēja ar pseidonīmu "Aspazija" (no sengrieķu ‘mīlamā’, kas bija arī izglītotās Perikla draudzenes vārds) un viņas lugās spilgti attēlota sievietes cīņa pret dogmām un aizspriedumiem, par tiesībām veidot savu dzīvi saskaņā ar jūtām.
Pēc pārcelšanās uz Rīgu 1893. gada novembrī strādāja Rīgas Latviešu teātrī par koristi un sāka nodarboties ar žurnālistiku. 1894. gadā teātris uzveda viņas lugas "Vaidelote" un "Zaudētās tiesības". Šajā laikā viņa iepazinās ar Jāni Pliekšānu (Raini), kurš tolaik bija avīzes "Dienas Lapa" redaktors un pievienojās Jaunās strāvas kustībai. 1897. gadā iznāca Aspazijas pirmais dzejoļu krājums "Sarkanās puķes", kas izraisīja plašu rezonansi sabiedrībā. Pēc kustības sagrāves Aspazija 1897. gada 21. decembrī Rīgā[4] salaulājās ar apcietināto J. Pliekšānu. No 1898. līdz 1903. gadam viņa strādāja "Dienas Lapas" redakcijā un pārmaiņus dzīvoja Rīgā un Vjatkas guberņasSlobodskas (Слободской) pilsētā pie izsūtītā Raiņa. Šajā laikā viņa kopā ar Raini tulkoja Johana Volfganga fon Gētes darbus, Aspazija viena pati — Henrika Senkeviča, R. Hamerlinga darbus. Kopā ar Raini 1905. gada revolūcijas laikā Aspazija aktīvi piedalījās dažādos masu pasākumos un viņas drāmas "Sidraba šķidrauts” izrāde kļuva par vienu no spilgtākajiem latviešu garīgās un nacionālās atmodas notikumiem.
Sākoties represijām, Aspazija ar Raini 1905. gada nogalē emigrēja uz Šveici, kur līdz 1920. gadam dzīvoja Tičīno kantona Kastaņjolā pie Lugano ezera. Pēc atgriešanās Latvijā Aspazija tika ievēlēta Satversmes sapulcē, piedalījās Latvijas Republikas izveidē un aktīvi aizstāvēja sieviešu tiesības.
Aspazija mirusi 1943. gada 5. novembrī, apbedīta blakus savam vīram Raiņa kapos. 1996. gadā Aspazijas pēdējā dzīvesvietā Dubultos atvērts muzejs. 2004. gadā veiktajā aptaujā par 100 visu laiku ievērojamākajām Latvijas personībām Aspazija tika ierindota 20. vietā.[5]
Kjāra Makoni. Sarkanā komēta: kādas tikšanās hronika (no itāļu val. tulk. Dace Meiere). - Rīga: Karogs, 2004. - 157, [1] lpp.
Margherita Albisetti, Antonio Gili. Rainis un Aspazija: da Castagnola per la libertà = no Kastaņolas uz brīvību = from Castagnola towards liberty - Lugano: Edizioni Città di Lugano: Archivo storico, 2006. - 304 lpp.
Pauls Bankovskis, Vita Matīsa, Baņuta Rubesa, Nora Ikstena. Robežas: Rainis un Aspazija starp Latviju un Šveici = Borders: Rainis and Aspazija between Latvia and Switzerland. - Rīga: Neputns, 2006. - 223 lpp.
Gundega Grīnuma. Piemiņas paradoksi: Raiņa un Aspazijas atcere Kastanjolā. - Rīga: Karogs, 2009. - 767 lpp.
.svg){kind=small}
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Aspazija.